Kristus turpina cilvēces atpestīšanas darbu ne tikai ar Euharistisko upuri un sv. sakramentiem, bet arī ar Baznīcas lūgšanām (sal. Sacrosanctum Concilium nn. 83, 94). Baznīca ir Kristus Mistiskā Miesa. Viņš ir tās Galva. Kad lūdzas Baznīca, arī Kristus ir klāt: „…jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mt 18:20).
Liturģiskās lūgšanas kalpo ticīgo garīgai pilnībai un svētdara cilvēka ikdienu. Pirmie kristieši lūdzās gan kopīgi, gan privāti dažādās dienas stundās (sal. Apd 2: 15; 3: 1;10: 9;16: 25). Dienas un nakts stundas tajos laikos apzīmēja pēc romiešu pieņemtā iedalījuma. Diena sākās ar saules lēktu, nakts – ar saules rietu. Trešā, sestā un devītā stunda skaitījās galvenās, jo no tām vadījās, sadalot gan darba, gan lūgšanas laiku. Nakts bija sadalīta četrās daļās, kas saucās vigīlijas (jeb sardzes maiņas).
Kristiešiem bija ieradums trīsreiz dienā skaitīt Kunga lūgšanu („Tēvs mūsu”). Oficiāli tas tiek darīts arī tagadējā liturģijā, proti, rīta lūgšanās (Laudes), Svētās Mises laikā un vakara lūgšanās (Vesperēs). Pirmo gadsimtu kristieši uzskatīja, ka rīta un vakara lūgšanas ir obligātas visiem, bet trešā, sestā un devītā lūgšanu stunda ir pēc vēlēšanās. Lai pamudinātu ticīgos uz lūgšanām attiecīgās stundās, sv. Atanāzijs atgādināja, ka trešajā stundā tika sagatavots Jēzum krusts, sestajā stundā tas tika pacelts uz Golgātas, un devītajā stundā Pestītājs nomira, kas arī faktiski atbilst Evaņģēlijā teiktajam.
Ceturtajā gadsimtā pēc reliģiskās brīvības iegūšanas Romas impērijā noorganizējās liturģisko stundu dievkalpojumi klēra vadībā klosteros un pilsētu baznīcās. Pēc satura šie dievkalpojumi sastāvēja no psalmiem, vispārējās lūgšanas (litānijas veidā) Dieva vārda lasīšanas un celebranta orācijas. Dievkalpojumu kārtība visur nebija vienāda. Liturģisko stundu izveidošanā Rietumos daudz paveica svētā Benedikta klosteru regula (ap 525.g.), kurā atrodam visvecāko pilnu „Stundu liturģijas” aprakstu. Tajā ir septiņas lūgšanu reizes dienā (Laudes, prima, tertia, sexta, nona, Vesperae, Completorium), kā arī nakts lūgšanas.
10. – 12. gs. liturģisko lūgšanu teksti tika papildināti ar dažādiem pielikumiem. Līdz ar to lūgšanu skaitīšanai bija vajadzīgas vairākas grāmatas (psaltērijs, antifonārs, lekcionārijs, himnu grāmata u.c.). Tas bija neizdevīgi, sevišķi ceļotājiem. 12. gadsimtā tika apstiprināts Breviarium Curiae Romanae, kas bija jau saīsinātais Oficijs. Pēc Tridentes koncila 1568. gadā izdotais reformētais breviārs bija lietošanā (ar dažiem uzlabojumiem) līdz pat 20. gadsimta sākumam. Reformas turpināja pāvests Pijs X un tās noslēdzās ar Pāvila VI 1970. gada 1. novembra apustulisko konstitūciju Laudis Canticum, kas apstiprināja Liturgia Horarum („Stundu liturģiju”), kas ticīgajiem kļuva pieejams 1971. gada 11. aprīlī.
„Stundu liturģija” ir oficiāla publiska Baznīcas lūgšana, un tāpēc tā norisinās zināmā kārtībā. Satura ziņā ikdienas „Stundu” lūgšanas ir saskaņotas ar tās dienas Svēto Misi. Svētki un citas liturģiskās dienas tiek atzīmētas, vadoties pēc vispārējā Baznīcas kalendāra. Nosaukums „Stundu liturģija” ir saistīts ar to, ka šīs lūgšanas ir paredzētas skaitīt zināmās stundās. Sastopams arī nosaukums „Officium”, tas ir, pienākums (godināt Dievu). Visbiežāk tomēr lieto vārdu „Breviārs” (brevis oratio) – īsa lūgšana. Ar šādu nosaukumu 2010. gadā iznācis saīsinātais „stundu liturģijas” izdevums latviešu valodā.
Gadsimtu gaitā lūgšanu kārtība izvērsās trīs veidos: 1) nepārtraukti katru stundu, nomainot vienam otru, kā tas pašlaik notiek nemitīgā adorācijā; 2) katru trešo stundu dienā un naktī (vigīlijā); 3) trīs reizes dienā – no rīta, pusdienās un vakarā. Pirmais veids bija rets un drīz vien izzuda; otrais veids nostiprinājās klosteru kopienās un to oficiāli ieviesa sv. Pija V breviārs 1568. gadā. Pašreizējais breviārs saglabā būtiskos elementus no otrā veida, saskaņojot to ar trešo veidu. Laudes no rīta, vesperes vakarā un vidējā stunda dienas vidū. Īsa lūgšana pirms gulētiešanas – kompletorijs un lasījumu kārtība kādam dienas atbilstošam laikam. Lasījumi ņemti no Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tēviem: Dieva vārds piedāvāts Baznīcas skaidrošanā. Šādi mazināts iespaids, ka Stundu liturģija ir „mūku lūgšana.” Tā paredzēta kā visas Baznīcas lūgšana atbilstoši cilvēku dzīvei pasaulē. Dievs šādi godināts no rīta, pusdienās un vakarā pēc jūdu, apustuļu laika un agrīnās Baznīcas tradīcijas.
Lūgšanai nav jāaprobežojas ar trim reizēm dienā. Lūgšanai jāveido visa dzīve. Taču Jēzus dod piemēru, ka dzīve kļūst par lūgšanu, noteiktos brīžos izlejoties dialogā ar Dievu, kura griba tiek iepazīta un ticīgais uz to atbild apzinīgā veidā. Jēzus ir lūgšanas paraugs un pats lūdzās, norādot, ka vienmēr jālūdzas (Lk 18: 1). Stundu liturģija sagatavo cilvēku svētdarei Euharistijā ar lūgšanas dialogu un Dieva slavēšanu kopībā ar debesu svētajiem. Tā ir iestāšanās pie debesu Tēva Kristū par pasaules vajadzībām un tās pestīšanu. Liturģiskā lūgšana kļūst kā kulminācija un avots Baznīcas pastorālai darbībai.
Lai šie nolūki īstenotos, Stundu liturģija jāsvin ar cieņu, vērību un dievbijību. Ticīgie draudzēs mēdz „dziedāt vesperes” svētdienās un svētku dienās. Psalmu dziedāšana un Dieva vārda lasīšana visatbilstošāk notiek kopienās, īpaši bīskapa vadībā, kad vietējā Baznīca var izpausties vispilnīgāk. Laudēs tiek svētdarīts rīts, atgādinot Jēzus augšāmcelšanos. Viņš ir patiesā Gaisma, taisnības saule, kas paceļas austrumos. Vesperēs notiek pateicība Dievam par saņemtiem labumiem, pieminot Jēzus uzupurēšanos Pēdējās vakariņās un uz krusta. Psalmi domāti slavēšanai, prāta pacelšanai pie Dieva, dievbijīgu un svētīgu emociju izraisīšanai, palīdzībai trūkumā, pavadībai panākumos, mierināšanai ciešanās.
Psalmi breviārā sadalīti četrās nedēļās, daži pat vairākkārt atkārtojas. Saskaņā ar tradīciju Laudēs vienmēr ir dziedājums no Vecās derības, Vesperēs trešais psalms ir kā dziedājums no Jaunās derības. Bibliskie lasījumi standarta izdevumā aptver viena gada ciklu, lai gan iespējams arī divu gadu cikls, kas aptvertu gandrīz visus Svēto Rakstu tekstus. Bībeliskos, Baznīcas tēvu vai svēto rakstus pavada responsoriji, ar kuru palīdzību lūdzējs sniedz atbildi Dievam ar savām Dieva Vārda vai Baznīcas balss izraisītām sajūtām. Latīņu izdevumā pieejamas 296 himnas, kuru tulkojumos vai mainīt vai papildināt.
Latviešu valodā Stundu liturģijas tulkojumus aizsāka monsinjors Antons Smelters 1991. gadā ar laudēm, vesperēm un kompletoriju Rīgas Garīgā semināra audzēkņiem. 2010. gadā iznāca Breviārs, kas satur četru rotējošo nedēļu tekstus parastajam liturģiskajam laikam, kā arī kompletoriju. Pašlaik garīdznieki visā Stundu liturģijā pārsvarā vadās no ārzemju valodu tulkojumiem. Lai šīs liturģijas jubileja rosina katru ticīgo novērtēt šo Baznīcas lūgšanu, tajā iesaistīties ne tikai individuālai dievbijībai, bet arī Baznīcas celšanai (sal. Ef 4: 12) un kopības stiprināšanai!
Pr. Pauls Kļaviņš, pārpublicēts no „Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis“; Foto: Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle
