1. Iesākot jauno gadu, vēlos nodot cieņpilnus sveicienus valstu un valdību vadītājiem, starptautisko organizāciju un garīgajiem līderiem, dažādu reliģiju ticīgajiem, kā arī visiem labas gribas vīriešiem un sievietēm. Visiem es sūtu laba vēlējumus, lai šajā gadā cilvēce virzītos uz priekšu brālības, taisnīguma un miera ceļā starp cilvēkiem, kopienām, tautām un nācijām.
2020. gada raksturīgā iezīme bija Covid-19 radītā lielā sanitārā krīze, kas kļuva par multisektoriālu un globālu fenomenu, padziļinot krīzi citās savstarpēji cieši saistītās jomās – klimata, pārtikas, ekonomikas un migrācijas, radot milzīgas ciešanas un grūtības. Pirmkārt, domāju par tiem, kas zaudējuši kādu ģimenes locekli vai mīļu cilvēku, kā arī par tiem, kas palikuši bez darba. Īpaši domāju par mediķiem, medmāsām, farmaceitiem, pētniekiem, brīvprātīgajiem darbiniekiem, kapelāniem, slimnīcu un veselības aprūpes centru personālu, kuri ir darījuši visu, kas viņu spēkos un turpina to darīt ar lielām pūlēm un uzupurēšanos līdz pat tam, ka daži no tiem paši zaudējuši dzīvību, lai būtu līdzās slimajiem, atvieglotu to ciešanas un glābtu dzīvības. Paužot atzinību šiem cilvēkiem, vēršos ar aicinājumu pie politiķiem un atbildīgajiem privātajā sektorā pieņemt atbilstošus mērus un nodrošināt, lai būtu pieejamas vakcīnas pret Covid-19, kā arī citas svarīgākās tehnoloģijas, kas būtiski nepieciešamas, lai palīdzētu slimajiem un aprūpētu visnabadzīgākos un trauslākos [1].
Ar nožēlu jāatzīst, ka līdztekus neskaitāmām tuvākmīlestības un solidaritātes liecībām, diemžēl aizvien vairāk izplatās arī dažādas nacionālisma, rasisma un ksenofobijas formas, kā arī kari un konflikti, kas sēj nāvi un iznīcību.
Šie un citi notikumi, kas raksturo cilvēces ceļu aizvadītajā gadā, māca mums, cik svarīgi rūpēties vienam par otru un par radību, lai veidotu sabiedrību, balstītu brālīgās attiecībās. Tādēļ šim vēstījumam es izvēlējos tematu: Aprūpes kultūra kā ceļš uz mieru. Aprūpes kultūra, lai izskaustu mūsdienās bieži vien dominējošo vienaldzības, atstumtības un konfliktu kultūru.
2. Dievs Radītājs, pirmavots cilvēka aicinājumam uz aprūpi
Daudzās reliģiskajās tradīcijās pastāv stāsti, kas atsaucas uz cilvēka izcelšanos un tā attiecībām ar Radītāju, dabu un citiem cilvēkiem. Bībelē Radīšanas grāmata parāda aprūpes un gādības nozīmi Dieva plānā cilvēcei, uzsverot saikni starp cilvēku (’adam) un zemi (’adamah), kā arī starp brāļiem un māsām. Bibliskajā radīšanas stāstā Dievs uztic Ādamam „paradīzē iedēstītu” dārzu (sal. Rad 2, 8) ar uzdevumu to „kopt un sargāt” (sal. Rad 2, 15). No vienas puses tas nozīmē darīt zemi auglīgu, bet no otras puses – aprūpi un tā spēju uzturēt dzīvību [2]. Darbības vārdi “kopt” un “sargāt” apraksta Ādama attiecības ar savu māju-dārzu, kā arī norāda uz uzticēšanos, kādu tam izrāda Dievs, padarot viņu par visas radības kungu/pārvaldnieku un aprūpētāju.
Ar Kaina un Ābela piedzimšanu vēsturē ienāk brāļu un māsu attiecību negatīva interpretācija – tas, kā Kains izprata aprūpi jeb sargāšanu. Pēc sava brāļa Ābela nonāvēšanas Kains uz Dieva jautājumu atbild šādi: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (Rad 4, 9) [3]. Jā, patiesi! Kains ir sava brāļa “sargs”. “Jau šajos tik senajos, dziļa simbolisma pilnajos stāstos parādās šodien aktuāla pārliecība, ka viss ir savstarpēji saistīts un ka patiesas rūpes par mūsu pašu dzīvi un mūsu attiecībām ar dabu nav atdalāmas no brālības, taisnīguma un uzticības pret citiem”[4].
3. Dievs radītājs, aprūpes paraugs
Svētie Raksti atklāj Dievu ne tikai kā Radītāju, bet arī kā Tādu, kurš rūpējas par savu radību, īpaši par Ādamu, Ievu un viņu bērniem. Pats Kains, kaut arī ir nolādēts sevis izdarītā pārkāpuma dēļ, saņem aizsardzības zīmi no Radītāja, lai viņa dzīve tiktu pasargāta (Rad 4, 15).Šis fakts, lai gan apstiprina pēc Dieva tēla un līdzības radītā cilvēka neatņemamo cieņu, atklāj arī Dieva plānu saglabāt radības harmoniju, jo „miers un vardarbība nav savienojami” [5].
Tieši rūpes par radību ir pamats sabata iedibināšanai, kura mērķis bija, neskaitot Dieva kulta sakārtošanu, atjaunot sociālo kārtību un parūpēties par nabadzīgajiem (sal. Rad 1, 1-3; Lev 25, 4). Jubilejas gada svinības saistībā ar septīto sabata gadu dāvāja zemei, vergiem un parādniekiem atpūtu. Šajā žēlastības gadā rūpējās par visvājākajiem, paverot tiem dzīvē jaunas perspektīvas, lai tautā nebūtu neviena trūkumcietēja (sal. At 15, 4).
Ievērības cienīga ir arī pravietiskā tradīcija, kurā bibliskās taisnības izpratnes pilnība izpaužas tajā, kā kopiena attiecas pret visvājākajiem savā lokā. Tieši šī iemesla dēļ, īpaši Amoss (2, 6-8; 8) un Isaja (58), nemitīgi iestājas par taisnīgumu attiecībā pret nabadzīgajiem, kurus viņu bezpalīdzības un bezspēcības dēļ uzklausa vienīgi Dievs, kas par tiem rūpējas (sal. Ps 34, 7; 113, 7-8).
4. Aprūpēšana Jēzus misijā
Jēzus dzīve un misija ir Tēva mīlestības uz cilvēkiem atklāsmes kulminācija (sal. Jn 3, 16). Sinagogā Nācaretē Jēzus atklājās kā Tas, kuru Kungs svaidījis un “sūtījis, lai nabagiem nestu labo vēsti, gūstekņiem pasludinātu brīvību, bet aklie atgūtu redzi; lai apspiestos darītu brīvus.” (Lk 4, 18). Šāda mesiāniskā darbība, raksturīga Jubilejas gadam, ir visizteiksmīgākā liecība misijai, kuru Tēvs Viņam uzticējis. Savā līdzjūtībā Kristus tuvojas slimajiem miesā un garā, dziedinot tos; piedod grēciniekiem un dāvā tiem jaunu dzīvi. Jēzus ir Labais Gans, kurš rūpējas par savām avīm (sal. Jn 10, 11-18; Ez 34, 1-31), un Labais Samarietis, kurš noliecas pār ievainoto cilvēku, apkopj viņa rētas un rūpējas par viņu (sal. Lk 10, 30-37).
Savas misijas noslēgumā Jēzus apzīmogo savas rūpes par mums, sevi atdodot krusta nāvei un tādā veidā atbrīvojot mūs no grēka un nāves verdzības. Līdz ar to, pateicoties savas dzīvības atdevei un savam upurim, Jēzus pavēra mums mīlestības ceļu. Un katram no mums viņš saka: “Seko man! Arī tu dari tāpat!” (sal. Lk 10, 37).
5. Aprūpēšanas kultūra Kristum sekotāju dzīvē
Žēlsirdības darbi tuvākā dvēselei un miesai ir tuvākmīlestības kalpojuma kodols pirmo gadsimtu Baznīcā. Pirmie kristieši dalījās, lai nevienam nekā netrūktu (Apd 4, 34-35) un centās, lai kopiena būtu viesmīlīga māja, kas atvērta katrai cilvēciskai situācijai, gatava parūpēties par vājākajiem. Tādējādi iegājās paradums dāvāt brīvprātīgus ziedojumus, lai pabarotu nabagos, apglabātu mirušos un paēdinātu bāreņus, sirmgalvjus, kā arī nelaimēs, piemēram, kuģu katastrofās cietušos upurus. Kad vēlākos gadsimtos kristiešu devīgums vairs nebija tik vērienīgs, daži baznīctēvi uzstāja, ka Dieva plānā īpašums ir domāts kopīgam labumam. Sv. Ambrozijs uzstāja, ka „daba ir dāvājusi visas savas veltes cilvēkiem kopīgai lietošanai. […] Tādēļ no dabas izriet kopīgas tiesības visiem, tomēr alkatība to padarīja par nedaudzu tiesībām” [6]. Kad pirmajos gadsimtos beidzās kristiešu vajāšanas, Baznīca izmantoja iegūto brīvību, lai iedvesmotu visu sabiedrību un tās kultūru. „Tā laika vajadzības bieži vien atmodināja jaunu spēku kristīgajā caritas kalpojumā. Vēsture liecina par daudzām labdarības izpausmēm. […] Lai atvieglotu cilvēku ciešanas, tika izveidotas daudzas institūcijas: slimnīcas, patversmes, bāreņu nami, apmetnes ceļotājiem utt. [7].
6. Baznīcas sociālās mācības principi kā aprūpes kultūras pamats
Diakonia Baznīcas pirmsākumos, Baznīctēvu pārdomām bagātināta un gadsimtu gaitā daudzu spilgtu ticības liecinieku darbīgās žēlsirdības atdzīvināta, kļuva par Baznīcas sociālās mācības pulsējošo „sirds” dzinējspēku, kā dārgu mantojumu atstājot visiem labas gribas cilvēkiem principus, kritērijus un norādes, kur smelties aprūpes „valodu”: katras personas cieņas veicināšanu, solidaritāti ar nabagiem un neaizsargātajiem, rūpēm par kopējo labumu un visas radītās pasaules aizsardzību.
* Rūpes kā cilvēka cieņas un tiesību virzītājspēks
„Jēdziens persona, kas radās un attīstījās kristietībā, palīdz sasniegt cilvēciskā potenciāla pilnību. Persona vienmēr ietver attiecības, nevis individuālismu, norāda uz iekļaušanu, nevis izslēgšanu, īpašu un neaizskaramu cieņu, bet ne izmantošanu” [8]. Ikviens cilvēks ir pašmērķis, tas nekad nav tikai līdzeklis, kuru pienāktos novērtēt saskaņā ar tā lietderību, bet tas ir radīts, lai kopīgi dzīvotu ģimenē, kopienā, sabiedrībā, kur visi tās locekļi ir vienlīdzīgi cieņas ziņā. Tieši no šīs cieņas izriet cilvēka tiesības, kā arī pienākumi, kuri atgādina, piemēram, atbildību pieņemt un palīdzēt nabadzīgajiem, slimajiem, atstumtajiem, visiem mūsu “tuvākajiem, tuvu vai tālu laikā un telpā” [9].
* Rūpes par kopīgo labumu
Katrs sabiedriskās, politiskās un ekonomiskās dzīves aspekts atrod savu piepildījumu, ja kalpo kopīgajam labumam, kas ir: “to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan to atsevišķajiem locekļiem” [10]. Tādēļ mūsu plāniem un pūlēm vienmēr jāparedz, kādas sekas tie nesīs visai cilvēces ģimenei, apdomājot iespējamās konsekvences šodienai un arī nākamajām paaudzēm. Covid-19 pandēmija mums parāda, cik ļoti tas ir patiesi un aktuāli. Uz šī fona mēs “sapratām, ka visi esam vienā laivā, visi vāji un dezorientēti, bet tajā pašā laikā svarīgi un nepieciešami, visi aicināti, lai airētu kopā” [11], jo “neviens pats sevi nevar izglābt” [12] un neviena izolējusies valsts nevar nodrošināt saviem iedzīvotājiem kopīgo labumu [13].
* Rūpes ar solidaritātes palīdzību
Solidaritāte konkrētā veidā pauž mīlestību pret otru cilvēku, ne kā miglainas/neskaidras jūtas/sajūtas, bet kā „spēcīgu un pastāvīgu gribu iesaistīties kopīgā labuma mērķim, tas ir katra cilvēka un visu cilvēku labumam, jo mēs katrs esam patiešām atbildīgi par visiem” [14]. Solidaritāte palīdz mums saskatīt otru – gan kā personu, kā arī šī vārda plašākajā nozīmē – kā cilvēkus vai tautu – ne kā statistikas datus vai līdzekli, ko var izmantot un pēc tam izmest, kad tas vairs nav noderīgs, bet kā mūsu tuvāko, kā ceļabiedru, kas aicināts piedalīties kopā ar mums dzīves svinībās, uz kuru visi ir vienādā mērā Dieva ielūgti.
* Rūpes un radības aizsardzība
Enciklika Laudato si’ pilnībā atklāj visas radītās realitātes savstarpējo saistību un akcentē nepieciešamību klausīties gan trūkumcietēju, gan arī radības saucienus. No šīs uzmanīgās un nepārtrauktās klausīšanās var rasties efektīvas rūpes par zemi, kas ir mūsu kopējās mājas, un par nabadzīgajiem. Šajā ziņā vēlos apgalvot, ka „dziļas iekšējās kopības sajūta ar citām dabas būtnēm nevar būt patiesa, ja tai pašā laikā sirdī nav labvēlības un līdzjūtības pret cilvēciskām būtnēm, nav rūpju par tām” [15]. „Miers, taisnīgums un rūpes par radību ir trīs savā starpā saistītas jomas, kuras nevar no sevis atdalīt tādā veidā, lai tās tiktu traktētas individuāli, jo tas novestu pie jauniem redukcionisma draudiem” [16].
7. Kompass, kas kalpo kopējam kursam
Laikā, kad dominē atmešanas kultūra un pieaug nevienlīdzība valstīs, kā arī starp tām [17], vēršos pie starptautisko organizāciju vadītājiem un valdībām, pie atbildīgajiem par ekonomiku un zinātni, sociālo komunikāciju un izglītības iestādēm, un aicinu satvert iepriekš minēto principu “kompasu”, lai globalizācijas procesam iezīmētu vienotu kursu – “patiesi cilvēcīgu kursu” [18]. Tas ļautu novērtēt katras personas vērtību un cieņu, kopā un solidāri strādāt kopīgam labumam, atvieglojot ciešanas tiem, kurus skar nabadzība, slimība, verdzība, diskriminācijas un konflikti. Izmantojot šo “kompasu”, aicinu kļūt par aprūpes kultūras praviešiem un lieciniekiem, lai novērstu daudzas sociālās nevienlīdzības. Tas būs iespējams tikai tad, ja ģimenē un ikvienā sociālajā, politiskajā un institucionālajā sfērā liela loma būs sievietēm.
Sociālo principu kompass, kas nepieciešams aprūpes kultūras veicināšanā, ir virziena rādītājs starpvalstu attiecībās, kurām jābūt brālības, savstarpējās cieņas, solidaritātes un starptautisko likumu ievērošanas iedvesmotām. Šajā kontekstā nākas uzsvērt cilvēka pamattiesību aizsardzību un veicināšanu, – tās ir neatņemamas, universālas, savstarpēji atkarīgas un saistītas [19].
Jāatceras arī par humanitāro tiesību respektēšanu, īpaši šajā laikā, kad konflikti un kari seko nemitīgi viens aiz otra. Diemžēl daudzi reģioni un kopienas jau vairs neatceras laikus, kad dzīvoja mierā un drošībā. Daudzas pilsētas kļuva par tādiem kā nedrošības epicentriem: to iedzīvotāji cīnās par normālu dzīves ritma saglabāšanu, jo tiem uzbrūk un tos bombardē, kā pagadās: ar sprāgstvielām, artilēriju un vieglajiem ieročiem. Bērni nevar mācīties skolā. Vīrieši un sievietes nevar strādāt, lai uzturētu savu ģimeni. Bads skar tās vietas, kur tas iepriekš nav bijis. Cilvēki ir spiesti doties bēgļu gaitās, pametot ne tikai savas mājas, bet arī savas ģimenes vēsturi un kultūras saknes.
Ir daudz iemeslu konfliktiem, bet to rezultāts vienmēr ir viens un tas pats: iznīcība un humanitārā krīze.. Mums jāapstājas un jāuzdod sev jautājums: kas noveda pasauli pie tā, ka konflikti kļuva par normālu parādību? Un īpaši: Kā mums „atgriezt” savu sirdi un izmainīt savu mentalitāti, lai patiešām tiektos pēc miera solidaritātē un brālībā?
Cik gan milzīgi daudz resursu tiek izniekoti ieroču, īpaši, kodolieroču ražošanai [20]. Šos resursus varētu izmantot citām prioritātēm, lai nodrošinātu cilvēkiem drošību – veicinātu mieru un integrālu attīstību, cīnītos ar nabadzību, nodrošinātu veselības aprūpi. Tas viss akcentē globālas problēmas, tādas kā pašreizējā Covid-19 pandēmija un klimata pārmaiņas. Cik tas gan būtu drosmīgs lēmums, ja ieroču ražošanai un citiem militāriem izdevumiem paredzētos līdzekļus izmantotu “Vispasaules fonda” izveidošanai un tādējādi reizi pār visām reizēm izskaustu badu un palīdzētu attīstīties nabadzīgākajām valstīm” [21].
8. Audzināšana aprūpes kultūras jomā
Aprūpes kultūras attīstīšana pieprasa audzināšanas procesu, un ceļā uz šī mērķa sasniegšanu sociālo principu “kompass” ir svarīgs instruments dažādos, savstarpēji saistītos, kontekstos. Es vēlētos dot dažus piemērus:
– Aprūpes ieaudzināšana sākas ģimenē, kas ir dabiska, sabiedrības pamatšūna, kurā cilvēks mācās dzīvot attiecībās un savstarpējā cieņā. Taču, lai ģimene spētu izpildīt šo vitālo un neatliekamo uzdevumu, tai ir jānodrošina šī uzdevuma veikšanai atbilstoši apstākļi.
– Vienmēr, sadarbojoties ar ģimeni, ir arī vēl citas institūcijas, kas aicinātas uz audzināšanu, – tās ir skola un universitāte, un dažos aspektos arī sociālās komunikācijas līdzekļi [22]. Tās ir aicinātas izplatīt tādu vērtību sistēmu, kas balstās katra cilvēka, katras valodas, etniskās vai reliģiskās kopienas, kā arī visu tautu cieņas atzīšanā un no tās izrietošajām pamattiesībām. Audzināšana ir viens no taisnīgākas un solidārākas sabiedrības pīlāriem.
– Reliģijām kopumā, it īpaši reliģiskajiem līderiem, var būt neaizstājama loma tādu vērtību tālāknodošanā ticīgajiem kā solidaritāte, cieņa pret dažādību, akceptācija un rūpes par vistrauslākajiem brāļiem un māsām. Šajā kontekstā atgādinu pāvesta Pāvila VI vārdus, ko viņš 1969. gadā adresējis Ugandas parlamentam: „Nebaidieties no Baznīcas; viņa jūs ciena, veido jums godīgus un lojālus pilsoņus, neuztur sāncensību un šķelšanos, pūlas veicināt brīvību veselīgā izpratnē, sociālo taisnīgumu un mieru. Ja tā vispār kādam dod priekšroku, tad nabadzīgajiem, visjaunāko izglītošanai, kā arī rūpēm par tiem, kas cieš un ir pamesti” [23].
– Tos, kuri iesaistīti sociālo pakalpojumu sniegšanā, starptautiskajās valstiskajās un nevalstiskajās organizācijās, īstenojot savu audzināšanas misiju, tāpat arī tos visus, kuri dažādos veidos strādā izglītībā un zinātnisko pētījumu sfērā, es vēlreiz pamudinu, lai mēs sasniegtu izglītības mērķi „atvērtāku un vairāk integrētu, spējīgu pacietīgi ieklausīties, konstruktīvu dialogu un savstarpējo sapratni” [24]. Vēlētos, lai šis pamudinājums, formulēts Globālajā izglītības paktā, tiktu plaši atzīts un pieņemts.
9. Nav miera bez aprūpes kultūras
Aprūpes kultūra kā kopīga, solidāra un līdzdalīga iesaistīšanās visu cilvēku cieņas un labuma veicināšanā, kā gatavība būt ieinteresētiem, pievērst uzmanību, just līdzi, gūt izlīgšanu un dziedināšanu, izrādīt savstarpēju cieņu un akceptāciju, ir priviliģēts veids, kā veicināt mieru. „Daudzās pasaules malās ir radīti ceļi uz mieru, kas palīdz sadzīt rētām; tādēļ nepieciešami miera veicinātāji, kuri gatavi drosmīgā un saprātīgā veidā uzsākt dziedināšanas un jaunus tikšanās procesus” [25].
Laikā, kurā cilvēces laiva, mētāta krīzes vētrā, nenogurstoši meklē mierīgākus apvāršņus, cilvēka cieņas „stūre” un sociālo pamatprincipu „kompass” var ļaut mums virzīties pa kopīgu drošu kursu. “Kā kristieši, mēs pievēršam savu skatienu Jaunavai Marijai, kas ir Jūras zvaigzne un Cerības Māte”, raksta Francisks vēstījumā Pasaules Miera dienai. “Mēs visi kopā līdzdarbojamies, lai virzītos pretī jaunam mīlestības un miera, brālības un solidaritātes, savstarpējā atbalsta un savstarpējas pieņemšanas apvārsnim.” Nepadosimies kārdinājumam neinteresēties par citiem, īpaši par vājākajiem, nepieradīsim pie sava skatiena novēršanas uz citu pusi [26], bet katru dienu konkrētā veidā strādāsim pie tā, lai veidotu brālīgu kopienu, kurā cits citu pieņem un viens par otru rūpējas [27].
Vatikānā, 2020. gada 8. decembrī
Francisks
[1] Sk. Video uzruna par godu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 75. sesijai, 2020. gada 25. septembris.
[2] Sk. Enciklika Laudato Si’ (2015. gada 24. maijs), 67.
[3] Sk. „Brālība, pamats un ceļš uz mieru”, Vēstījums 47. Pasaules Miera dienā, 2014. gada 1. janvārī, (2013. gada 8. decembris), 2.
[4] Enciklika Laudato Si’ (2015. gada 24. maijs), 70.
[5] TAISNĪGUMA UN MIERA PONTIFIKĀLĀ PADOME, Baznīcas sociālās mācības kompendijs, 488.
[6] De Officiis, 1, 28, 132: PL 16, 67.
[7] K. BIHLMEYER-H. TÜCHLE, Church History, vol. 1, Westminster, The Newman Press, 1958, pp. 373, 374.
[8] Uzruna Cilvēka integrālās attīstības dikastērija organizētajā konferencē saistībā ar enciklikas “Populorum progressio” 50. gadadienu (2017. gada 4. aprīlis).
[9] Vēstījums ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 22. sesijai (COP 22), 2016. gada 10. novembris. Sk. TAVOLO INTERDICASTERIALE DELLA SANTA SEDE SULL’ECOLOGIA INTEGRALE, In cammino per la cura della casa comune. A cinque anni dalla “Laudato si’”, LEV, 31 maja 2020.
[10] VATIKĀNA II KONCILS, past. konst. Gaudium et Spes, 26.
[11] Ārkārtas lūgšana Sv. Pētera laukumā par pandēmijas izbeigšanos, 2020. gada 27. martā.
[12] Turpat.
[13] Sk. Enciklika Fratelli Tutti (2020. gada 3. oktobris), 8; 153.
[14] SV. JĀNIS PĀVILS II, Enciklika Sollicitudo Rei Socialis (1987. gada 30. decembris ), 38.
[15] Enciklika Laudato Si’ (2015. gada 24. maijs), 91.
[16] DOMINIKĀNAS REPUBLIKAS BĪSKAPU KONFERENCE, Pastorālā vēstule Sobre la relación del hombre con la naturaleza (21 January 1987. gada 21. janvāris ); sk. Enciklika Laudato Si’ (2015. gada 24. maijs), 92.
[17] Sk. Enciklika Fratelli Tutti (2020. gada 3. oktobris), 125.
[18] Turpat, 29.
[19] Sk. Vēstījums starptautiskās konferences “Cilvēktiesības mūsdienu pasaulē: sasniegumi, trūkumi, negācijas” dalībniekiem, Roma, 2018. gada 10.-11. decembris.
[20] Sk. Vēstījums Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē, sasauktai, lai vienotos par juridiski saistošiem instrumentiem kodolieroču aizliegšanai, kam būtu jānoved pie pilnīgas atteikšanās no tiem, 2017. gada 23. marts.
[21] Video vēstījums Pasaules Pārtikas dienā (2020. gada 16. oktobris).
[22] Sk. BENEDIKTS XVI, “Izglītot jauniešus taisnībai un mieram”, Vēstījums 45. Pasaules Miera dienā, 2012. gada 1. janvārī (2011. gada 8. decembris), 2; „Uzvari vienaldzību, iegūsti mieru!”, Vēstījums 49. Pasaules Miera dienā, 2016. gada 1. janvārī (2015. gada 8. decembris), 6.
[23] Uzruna Ugandas parlamentā, Kampala, 1969. gada 1. augusts.
[24] Vēstījums Globālā izglītības pakta inaugurācijā, 2019. gada 12. septembris.
[25] Enciklika Fratelli Tutti (2020. gada 3. oktobris), 225.
[26] Sk. turpat, 64.
[27] Turpat, 96; sk. „Brālība, pamats un ceļš uz mieru”, Vēstījums 47. Pasaules Miera dienā (2013. gada 8. decembris), 1.
