Lai brīvība varētu kaut kur iemājot un palikt uz ilgu laiku, ir nepieciešama kārtība. Kas tā ir par kārtību un kā to iemantot, par to šoreiz rakstā par brīvību.
“Kristus mūs ir atbrīvojis brīvībai” (Gal 5:1). Brīvībai ir sava pieredze, īpaši mūsu zemē, kas ilgus apspiesta nacisma un gadus tika komunistiskā totalitārisma laikā. Pats vārds “brīvība” tagad ļauj mūsu sirdij pukstēt straujāk. Tas jo īpaši notiek tāpēc, ka vairākus gadu desmitus par brīvību bija jāmaksā liela cena. No tā perioda cilvēka garā ir atstātas dziļas brūces. Vēl daudz laika paies, kamēr tās pilnīgi sadzīs.
Patiesai brīvībai vajadzīga kārtība. Kas tā par kārtību? Vispirms runājam par morālo kārtību vērtību lietās, patiesības un labestības kārtību. Kad haoss un sajukums valda morālā jomā, vērtību sfērā – brīvība iet bojā, cilvēks zaudē brīvību un kļūst par vergu instinktiem, tieksmēm un pseidovērtībām.
Lai veidotu brīvības kārtību, vajadzīgs neatlaidīgs darbs. Patiesa brīvība vienmēr daudz ko prasa. Katram no mums jāpieliek savas pūles šajā lietā. Bet šeit rodas sekojošs jautājums: vai cilvēks var brīvības kārtību veidot pats, bez Kristus vai pat pret Kristu? Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, un cik būtisks tādā vidē, kuru pārņem demokrātijas idejas, kuras iedvesmojusi liberālā ideoloģija cilvēks un sabiedrība tiek mēģināti pārliecināt, ka Dievs ir šķērslis ceļā uz patieso brīvību, ka Baznīca ir brīvības ienaidniece, ka tā neizprot brīvību, ka tai bail no brīvības. Šajā ziņā idejas un uzskati var sajaukt prātus.
Baznīca vienmēr pasaulē sludinājusi brīvības evaņģēliju. Tāda ir viņas misija. “Kristus mūs ir atbrīvojis brīvībai” (Gal 5:1). Tāpēc kristietim nav bail no brīvības, nedz arī viņš vai viņa bēg no brīvības. Tas pieņem brīvību radoši un atbildīgi kā savas dzīves uzdevumu. Brīvība taču nav tikai Dieva dāvana; tā arī mums dota kā pienākums. Tas ir mūsu aicinājums. Ap. Pāvils atgādina, “brāļi jūs tikāt aicināti brīvībai” (Gal 5:13). Apgalvot, ka Baznīca ir pret brīvību ir pilnīgi absurdi. Baznīca izplata brīvību, jo tic, ka Kristus mūs atbrīvojis brīvībai.
Kas tā ir par brīvības kārtību, ņemot vērā Euharistiju kā paraugu? Euharistijā Kristus ir klātesošs kā tas, kas atdod sevi cilvēkam, kā tas, kas kalpo cilvēkam: ”mīlēdams savējos… viņš mīlēja tos līdz galam” (Jn 13:1). Patieso brīvību nosaka gatavība kalpot un sevi atdot. Tikai šādi izprasta brīvība ir patiesi radoša, vienīgi tad tā ceļ mūsu cilvēcību un veido saiknes starp cilvēkiem. Tā ceļ mūsu zemi un valsti, nevis šķeļ un degradē attiecības! Cik daudz mums Latvijā vajadzīga brīvība, kas vieno!
Kristus Euharistijā vienmēr ir paraugs cilvēkam, kas dzīvo citu labā. Kristus dzīvoja pilnīgi debesu Tēva labā un Tēvā viņš dzīvoja katram cilvēkam. Vatikāna II koncils atgādina, ka cilvēks atrod sevi un savas brīvības pilno nozīmi tieši caur patiesu sevis atdevi (sal. Gaudium et Spes, n. 24).
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesītis“ (Nr. 7 (313) 2018. gada 08.aprīlis); foto: Flickr.co
