“Lūk, mēs aizejam uz Jeruzalemi” (Mt 20, 18). Gavēnis: Laiks, lai atjaunotu ticību, cerību un mīlestību
Dārgie brāļi un māsas,
Jēzus atklāja mācekļiem savas misijas visdziļāko jēgu, kad pavēstīja viņiem par savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, jo tāda bija Tēva griba. Tad Viņš aicināja mācekļus piedalīties šajā misijā, lai atpestītu pasauli.
Savā Lielā gavēņa ceļojumā pretim Pashai atcerēsimies To, kurš “pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil 2, 8). Šajā atgriešanās laikā atjaunosim mūsu ticību, smelsim no cerības “dzīvajiem ūdeņiem” un ar atvērtām sirdīm saņemsim Dieva mīlestību, kura dara mūs par brāļiem un māsām Kristū. Pashas vigīlijā mēs atjaunosim kristību solījumus un piedzīvosim atdzimšanu caur Svētā Gara darbību. Šo Lielā gavēņa ceļojumu, tāpat kā visu kristīgās dzīves svētceļojumu arī tagad izgaismo augšāmcelšanās, kas iedvesmo Kristus sekotāju domas, attieksmi un lēmumus.
Gavēnis, lūgšana un žēlsirdības dāvanas, par ko runāja Jēzus (sal. Mt 6, 1-18), dara iespējamu mūsu atgriešanos, kā arī liecina par to. Nabadzības un sevis aizliegšanas ceļš (gavēnis), iejūtība un mīlestības pilna gādība par trūcīgajiem (žēlsirdības darbi) un bērna dialogs ar Tēvu (lūgšana) ļauj mums piedzīvot sirsnīgu ticību, dzīvu cerību un darbīgu žēlsirdību.
1. Ticība mudina mūs akceptēt patiesību un liecināt par to Dieva, kā arī brāļu un māsu priekšā.
Šajā Lielā gavēņa laikā Kristū atklātās patiesības akceptēšana un tās īstenošana vispirms nozīmē atvērt savas sirdis Dieva Vārdam, kuru Baznīca saglabā no paaudzes uz paaudzi. Šī patiesība nav abstrakts jēdziens, kurš rezervēts izredzētiem inteliģentiem. Gluži pretēji, tas ir vēstījums, kuru mēs visi varam saņemt un saprast, pateicoties sirds gudrībai, atvērtai uz vareno Dievu, kurš mūs mīl, pirms mēs to apjaušam. Pats Kristus ir šī patiesība. Pieņemot mūsu cilvēcību, līdz pat galam, Viņš darīja sevi prasīgu, taču visiem atvērtu, kas ved uz dzīves pilnību.
Gavēnis kā sevis aizliegšanas ceļš palīdz tiem, kas to savā sirds vienkāršībā praktizē, no jauna atklāt kā Dieva dāvanu un atpazīt, ka radīti pēc Viņa tēla un līdzības, mēs savu piepildījumu rodam Viņā. Pieņemot nabadzības pieredzi tie, kuri gavē, dara sevi par nabagiem kopā ar nabadzīgajiem un “akumulē” gan atdotās, gan saņemtās mīlestības dārgumus. Šādā veidā gavēšana palīdz mums mīlēt Dievu un savu tuvāko un, kā māca Akvīnas Toms, mīlestība ir kustība uz ārpusi, kas fokusē uzmanību uz citiem, turklāt, “uztver viņus kā vienu veselo ar sevi” (sal. “Fratelli Tutti”, 93).
Lielais gavēnis ir ticības laiks, kas nozīmē pieņemt Dievu savā dzīvē un ļaut Viņam “iemājot” pie mums (sal. Jņ 14, 23). Gavēnis nozīmē atbrīvot mūsu eksistenci no visa nomācošā, tai skaitā no informācijas pārbagātības – patiesas vai nepatiesas – kā arī no materiālajiem labumiem, lai atvērtu mūsu sirds durvis Tam, kurš nāk pie mums nabadzīgs visā, bet “pilns žēlastības un patiesības” (Jņ 1, 14): Dieva Dēlam, Pestītājam.
2. Cerība kā “dzīvais ūdens”, kas ļauj mums turpināt savu ceļojumu.
Samariete pie akas, kurai Jēzus lūdz dzert, nesaprot Jēzus teikto, ka Viņš var piedāvāt “dzīvo ūdeni” (Jņ 4, 10). Skaidrs, ka pēc viņas domām, Jēzus runā par materiālo ūdeni, taču Viņš to saka par Sv. Garu, kuru dāvās pārpilnībā caur pashālo mistēriju, piešķirdams cerību, kura nekad nepieviļ. Jēzus šo cerību pieminēja jau tad, kad stāstīja par savām ciešanām un nāvi un par to, ka “trešajā dienā augšāmcelsies” (Mt 20, 19). Tad Jēzus runāja par nākotni, kuru paver Tēva žēlsirdība. Palikt cerībā ar Viņu un cerēt caur Viņu nozīmē ticēt, ka vēsture nebeidzas ar mūsu kļūdām, mūsu vardarbību un netaisnību, vai arī grēku, kas piesit krustā Mīlestību. Tas nozīmē saņemt Tēva piedošanu no Viņa atvērtās sirds.
Šajā nestabilajā laikā, kad viss šķiet tik neskaidrs un nedrošs, runāt par cerību nozīmē izaicinājumu. Un tomēr Lielais gavēnis tieši ir cerības laiks, kad mēs atgriežamies atpakaļ pie Dieva, kurš turpina pacietīgi gādāt par savu radību, bet mēs to savukārt postam (sal. “Laudato Si’” 32-33; 43-44). Sv. Pāvils aicina mūs likt cerību uz izlīgšanu: “Samierinieties ar Dievu” (2 Kor 5, 20). Saņemt piedošanu sakramentā, kurš ir mūsu atgriešanās procesa pamatā, mēs (savukārt) varam sniegt piedošanu citiem. Paši saņēmuši piedošanu, mēs to varam dāvāt, labprātīgi ieejot uzmanīgā dialogā attiecībās ar citiem un sniegt mierinājumu tiem, kas cieš bēdas un sāpes. Dieva piedošanu dāvājot caur saviem vārdiem un darbiem, arī mēs varam piedzīvot pashālu brālību.
Lai Lielā gavēņa laikā mēs biežāk izrunājam “vārdus, kas mierina, stiprina, iepriecina un uzmundrina, nevis vārdus, kas pazemo apbēdina, kaitina vai pauž nicinājumu” (“Fratelli Tutti” 223). Lai nestu cerību citiem, dažreiz pietiek būt laipniem, “gataviem visu nolikt malā, lai izrādītu interesi, dāvātu smaidu, izteiktu atbalstu un uzklausītu, pat ja visapkārt valdītu vienaldzība” (turpat 224).
Caur sakopotību un klusu lūgšanu mums tiek dota cerība kā iedvesma un iekšējā gaisma, ļaujot saskatīt izaicinājumus un izvēles, kuras sastopam sava paaicinājuma ceļā. Tātad svarīgi ir lūgties (sal. Mt 6, 6) un apslēptībā sastapt maigas mīlestības Tēvu.
Piedzīvot cerības pilnu Lielo gavēni nozīmē apzināties, ka Jēzū Kristū mēs esam jauno laiku liecinieki, kuros Dievs “visu dara jaunu” (sal. Atkl. 21, 1-6). Tas nozīmē, ka mums ir līdzdalība Kristus cerībā, kurš atdeva savu dzīvību uz krusta un kuru Dievs augšāmcēla trešajā dienā; kā arī “gatavība atlīdzināt katram, kas prasa no jums norēķinu par to cerību, kas ir jūsos” (1 Pēt 3, 15).
3. Mīlestība, sekojot Kristus pēdās ar interesi un līdzjūtību pret ikvienu, ir visaugstākā mūsu ticības un cerības izpausme.
Mīlestība priecājas, redzot citu izaugsmi. Lūk, kāpēc tā cieš, ja citiem ir bēdas, ja viņi ir vientuļi, slimi, nicināti, ja viņiem nav pajumtes un iztikas līdzekļu. Mīlestība ir sirds pacēlums – tas mūs dara brīvus no sevis, veidojot savstarpējās dalīšanās un komūnijas saikni.
“Sabiedriska mīlestība dod iespēju attīstīties mīlestības civilizācijai, uz kuru visi izjūtam aicinājumu. Ar savu universālo dinamismu mīlestība spēj veidot jaunu pasauli. Nevis tikai sentiments, bet vislabākais līdzeklis kā atklāt efektīvus attīstības ceļus priekš visiem” (“Fratelli Tutti”, 183).
Mīlestība ir dāvana, kas piešķir jēgu mūsu dzīvei, ļaujot tos, kas cieš trūkumu, uzskatīt par mūsu ģimenes locekļiem, draugiem, brāļiem vai māsām. Neliels daudzums, dāvāts ar mīlestību, nekad nebeidzas, bet kļūst par dzīvības un laimes avotu. Tā notika ar sauju miltu un eļļas krūzi Sareptas atraitnes gadījumā, kura deva maizes pravietim Elijam (sal. 1 Ķēn. 17, 7-16); tā notika ar maizes klaipiem, kurus Jēzus svētīja, lauza un deva mācekļiem, lai izdalītu pūlim (sal. Mk 6, 30-44). Tā notiek ar mūsu žēlsirdības dāvanām – lielām vai mazām, kad mēs dodam sirds vienkāršībā ar prieku.
Izdzīvot Lielo gavēni ar mīlestību nozīmē rūpēties par tiem, kas cieš, jūtas atstāti un baiļu pilni Covid -19 pandēmijas dēļ. Šajā neskaidrības pilnajā laikā par savu nākotni paturēsim prātā Kunga vārdus savam Kalpam: “Nebīsties, jo es tevi atpestīšu” (Jer 43, 1). Lai savā žēlsirdībā mēs iedrošinām un palīdzam citiem saprast, ka Dievs mīl viņus kā savus dēlus un meitas.
“Tikai žēlsirdības pārveidots skatiens ļauj mums atzīt citu cilvēku cieņu un līdz ar to atzīt un novērtēt trūcīgo (cilvēku) cieņu, respektējot viņa identitāti un kultūru un patiesi integrējot to sabiedrībā” (“Fratelli Tutti” 187).
Dārgie brāļi un māsas, ikviens mūsu dzīves mirklis ir laiks ticēt, cerēt un mīlēt. Aicinājums izdzīvot lielo gavēni kā mūsu atgriešanās, lūgšanas ceļojumu, kā arī dalīšanos ar materiāliem labumiem palīdz mums – gan kopienās, gan individuāli – atjaunot ticību, kas nāk no dzīvā Kristus, no ticības, inspirētas caur Sv. Gara dvesmu un no mīlestības, kas plūst no žēlsirdīgās Tēva Sirds.
Lai Marija, Pestītāja Māte, mūžam uzticīga krusta pakājē un Baznīcas sirdī, stiprina mūs ar savu mīlošo klātbūtni. Lai Augšāmceltā Kunga svētība pavada mūs visus ceļojumā pretim Pashālai gaismai.
Romā, pie Svētā Jāņa Laterānā, 2020. gada 11. novembrī, svētā Mārtiņa no Tūras piemiņas dienā
FRANCISKS
