Publicējam Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētāja un Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina Lieldienu vīgīlijas homīliju.
Lai arī šajā vakarā netika nolasīti pilnīgi visi paredzētie Svēto Rakstu lasījumi, tomēr arī dzirdētie ļauj mums ceļot cauri cilvēces vēstures, pestīšanas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Iesākot ar cilvēka radīšanu, Izvēlētās tautas atbrīvošanu no verdzības Ēģiptē, ieklausoties pravieša vārdos, kurš pamudina mūs meklēt Kungu un smelties žēlastību no Viņa, līdz vēstulē romiešiem apustulis Pāvils iedrošina mūs ticēt mūsu augšāmcelšanai un visbeidzot evaņģēlijs atklāj mūsu augšāmcelšanās cēloni – Kristus augšāmcelšanos. Visa šī vēsture, visi tās notikumi savu auglību rod tieši šajā pēdējā notikumā, kas arī mūs ir sapulcinājis šeit Baznīcā, pie radio aparātiem, pie datoriem.
Arī simboli, kuri tiek īpaši lietoti šajā dievkalpojumā liecina un norāda uz dzīvību. Bez uguns kā siltuma un gaismas avota mēs un visa radība nespētu dzīvot, jo sevišķi tumšajā un aukstajā periodā, kas ir nāves zīmes. Ūdens, kas vēl tiks svētīts, arī ir dzīvības līdzeklis. Bez tā nekas un neviens nespēj pastāvēt.
Visa šo svētku būtība ir tanī, ka mums tiek atklāts lielais gods, ar kuru tiekam apveltīti. Dievs kopš pasaules radīšanas ir vēlējies, lai cilvēks dzīvotu mūžīgi kopā ar Viņu. Grēks ienesa pasaulē nāvi, bet arī tad Dievs nepameta cilvēku likteņa varā. Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš piedzīvotu cilvēka dzīvi un nāvi, kļūtu par Pestītāju, kurš šajā naktī augšāmceļas, atjauno cilvēka iespēju uz mūžīgo dzīvi. To skaisti izsaka iesākumā dzirdētā himna: “Ak, apbrīnojamā tava Kungs labvēlība pret grēcīgo cilvēci, ak, neaptveramais tavas mīlestības lielums: lai atpirktu kalpu, tu atdevi Dēlu.”
Tā Dievs mīl pasauli arī šodien. Arī šodien Viņam ir savi līdzekļi, lai mudinātu cilvēkus uz atgriešanos, lai atjaunotu nevainību kritušiem grēkos, izdzēstu noziegumus un nomazgātu vainas. Ne velti pirms šiem svētkiem mēs piedzīvojām žēlastības laiku – Lielo gavēni, kad varam un mums vajag aizvien vairāk iepazīt sevi – gan to, kas mūsos ir labs, gan to, kas vēl grēcīgs, nepilnīgs. Tikai tad, kad ejam šo bieži vien grūto un pat sāpīgo sevis pazīšanas ceļu, mūsos var notikt pārveidošanās, tad Dievs patiesi mums var nomazgāt vainas, var mūs augšāmcelt jaunai dzīvei šeit virs zemes.
Grūts un sāpīgs šis ceļš ir tādēļ, ka mums, kā saka Pāvils, ir jānomirst sev – tam vecajam, grēcīgajam cilvēkam. Nomiršana ikvienā šī vārda nozīmē mums nav patīkama, mēs par to labāk nedomājam, nerunājam un gribētu izslēgt no savas dzīves. Bet Kristus savās līdzībās un ar savu nāvi ir parādījis, ka tikai tad, kad ieejam nāvē, varam piedzimt jaunai dzīvei, bagātākai un pilnīgākai.
Arī evaņģēlijs atklāj, cik grūti ir ieticēt tam, ka, neskatoties uz Lielās Piektdienas notikumiem, ka mūsu dzīvē ir grēks, ļauni ieradumi, arī zināms dzīves komforts, dzīves, kas pilna ne visai labu kompromisu, kādam arī dzīves jēgas zaudējums, ka, neskatoties uz to visu, ir iespējama cita dzīve, ir augšāmcelšanās. Evaņģēlists Marks raksta, ka sievietes, kas rīta agrumā pirmās bija atnākušās pie kapa, atradušas to tukšu, sastapušās ar jauneklis un no viņa dzirdējušās vēsti par augšāmcelšanos, tomēr bēg no kapa, ir uztraukušās un baiļu pārņemtas. Vēl vairāk to visu pastiprina Marka evaņģēlija konteksts – līdz šim evaņģēlijā ikvienu aizliegumu sludināt un stāstīt par notikušo cilvēki ir pārkāpuši, ir stāstījuši visiem satiktajiem. Tagad, kad ir noticis svarīgākais notikums pestīšanas vēsturē – Kristus ir augšāmcēlies – un viņas tiek skubinātas, lai par to stāstītu, tad sievietes nevienam neko nestāsta. Šodien daudzās mūsu dzīves situācijās šīs sievietes esam mēs. Daudzkārt jau esam piedzīvojuši iespēju sākt jaunu dzīvi, vai tas būtu grēksūdzē, vai tas būtu, piedzīvojot nozīmīgus, izšķirošus dzīves pavērsienus, bet tad atkal esam vecajās sliedēs. Atkal, mēs kā sievietes tajā Lieldienu rītā, nesam smaržzāles, lai rūpētos par to, kas jau ir miris un kam būtu jāpaliek mirušam. Tam līdzi nāk šīs bailes, kurām ir daudzi cēloņi, bet ko ar augšāmcēluša spēku mums nemitīgi jācenšas uzveikt, jo cilvēka veidošanās, iešana uz pilnību nav maģija. Maģiskos rituālos pietiek ar vienu darbību. Cilvēka veidošanās un pārveidošanās ir process, kas Kristus līdzībās vairākkārt pielīdzināts grauda nomiršanai, uzdīgšanai, augšanai un augļu nešanai. Tādēļ arī mēs ik gadu aizvien no jauna izdzīvojam šos pestīšanas notikumus un darām to, nevis lai atklātu, cik vēl nepilnīgi esam, bet lai piedzīvotu Dieva žēlastību un žēlsirdību.
Kas ir tas, ko mums vajadzētu paņemt līdzi no šiem svētkiem?
Vispirms jau tas, ka, lai arī Gavēņa laiks ir beidzies, mums jāturpina sevis iepazīšanas darbs, lai cik tas grūts un sāpīgs reizēm nebūtu.
Lūgsim Kungu, lai Viņš mūs šajā darbā vada, lai dāvā mūsu prātam un sirdij nepieciešamo gaismu. Tā svece, ko paņemsim šodien līdzi, lai atgādina par šo lūgšanu.
Lūgsim drosmi nostāties patiesībā pašiem savā un Dieva priekša, lai mēs varētu atbrīvoties no visa grēcīgā un nepilnīgā, kas ir mūsos.
Piesauksim Augšāmcēlušos Jēzu, lai Viņš pārveido mūsu dzīvi, lai “kopā ar Viņu apbedīti nāvē mēs kopā ar Viņu ieietu jaunā dzīvē,… lai mūsu vecais cilvēks ir reizē ar Viņu piesists Krustā, …. ka mēs vairs nekalpotu grēkiem”, bet dzīvotu dzīvu dzīvi kopā ar Viņu, kurš ir augšāmcēlies un dzīvo mūžīgi.
