Pērn novembrī, svinot Latvijas Republikas prokalmēšanas dienu, piedāvājam dažus rakstus par brīvību, kas 2018. gadā tika publicēti Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Vēstnesītī”. Sagaidot 4. maiju, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu, turpinām iepazīt dažādos brīvības aspektus, kas joprojām nezaudē savu aktualitāti.
Mūsu laikos Latvijas un patiesas brīvības labā vispirms nākas pārvarēt individuālismu kā uzskatu, ka brīva, saprātīga personība ir cilvēka augstākais ideāls, kura labā var nerēķināties ar citiem. No tā izriet, ka indivīds ir vērtīgāks par kopību. Un tā kā katra kopība (tauta, sabiedrība, Baznīca, valsts, cilvēce un tml.) ierobežo indivīda attīstību, tad tās prasībām jāatkāpjas indivīda interešu priekšā. Individuālisti ar demokrātiskām simpātijām tādas priekšrocības pieprasa katram cilvēkam. Individuālismam viņuprāt ir vajadzīga brīvība, un brīvība par katru cenu!
Politiskā teorijā raksturīgākais individuālisma pārstāvis ir anglis Džeremijs Bentams, kas vēlas nodrošināt indivīdam laimi, tā kā katrs ir vislabākais savas laimes pazinējs, tad, jo vairāk brīvības laimes meklēšanā, jo drošāks būs sasniegums. Un tā kā „visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības uz laimi, tad Bentamam atkal ir skaidrs, ka visi „mākslīgie ierobežojumi, ko uzliek valdība, nāk cilvēkiem tikai par ļaunu. Šādas mācības pamatā ir tīri mehānistisks uzskats par sabiedrību kā atsevišķu atomu kopību, kurā katrs gūtu sev vislabākos panākumus, ja vien nebūtu nekādu ierobežojumu. Valstij tātad paliek tikai drošības un kārtības uzturēšanas funkcijas. Un tā kā neviena valdība nevar pazīt savu atsevišķo pilsoņu intereses tik labi kā viņi paši, tad katra tālāka iejaukšanās būtu lieka un pat kaitīga.
Tautsaimniecības plāksnē individuālists vislielākos labumus sagaida no „brīvas sacensības. Priekšnoteikums būtu „vienādas tiesības visiem. Par pienākumiem, zināms, nav runas. Bet, pēc individuālista domām, tas arī nav vajadzīgs, jo sociālā taisnība un labklājība brīvu indivīdu sabiedrībā rodas pati no sevis. „Pašinterese,” saka franču tautsaimnieks Rivjērs, „spiež katru cilvēku pastāvīgi papildināt un vairot lietas, ko tas meklē pārdot. Viņš tādējādi vairo baudas daudzumu, ko tas ražo citiem, lai ar to vairotu baudas daudzumu, ko citi ražo viņam. Tādā kārtā pasaule progresē pati no sevis.” Domāts: progresē bez valsts varas iejaukšanās! Šai sakarā raksturīga ir anekdote, ko stāsta par franču Ludviga XIV finanšu ministru Kolbēru. Kad tas vaicājis rūpniekam Ležandram, ko valdība varētu darīt saimnieciskās dzīves uzplaukuma labā, atbilde skanējusi: „Laissez- nous faire!” (t. i. lieciet mums mieru). No tam tad arī individuālisma saimniecisko politiku bieži apzīmē par „laissez faire” politiku.
Kā redzams, savā dziļākā būtībā individuālisms nozīmē viskrasāko liberālismu, un kā tāds tas ir uzskatāms par īsto celmu, kas ir devis liktenīgās atvases — mežonīgo kapitālismu ar tā nejēdzībām un necilvēcīgo sociālismu. Taču individuālisms ir arī viens no cilvēka garam pieejamajiem pamata viedokļiem, kas ļaujas izvērsties visdažādākos virzienos. Kad anglis Karlails sludina savu īpašo varoņu kultu, cildinādams vīrus, kas nevis mēģina uzminēt tautas vajadzības, bet „taisa vēsturi”, vienkārši uzspiežot vispārībai savu gribu, tad tas ir individuālisms. Kad franču mākslas teorētiķis lepni proklamē „mākslu mākslai”, bet paši mākslinieki par savu augstāko principu uzstāda oriģinalitāti, pēc kam pati māksla saskaldās neskaitāmos sīkmanīgos „iesmos”, tad arī tas ir krasa un pie tam egoistiska individuālisma izpaudums.
Mūsu dienās nepieciešama liela garīga revolūcija, kuras dziļākā jēga meklējama individuālisma pārvarēšanā. Un tiešām, kolīdz izprotam individuālisma secinājumus un asociācijas, tā pārvarēšana kļūst viegla. Saprotam, ka individuālisms ne tikai vien nenodrošina personības attīstību, bet sagrauj un sagandē cilvēku labākos spēkus. Indivīds taču nevar būt nekāds pašmērķis, bet gan tikai daļa un orgāns kādā lielākā vienībā. Personības lielums pastāv kalpošanā kādai augstākai idejai vai arī kopības ideālu īstenošanā augstākā mērā nekā pārējie. Ar vārdu sakot, patiess lielums cilvēkam ir sasniedzams, vienīgi izejot no personīgā „es” robežām.
Atsevišķas personas cieņa nav jāmazina (kā to, piemēram, dara sociālisms), bet vienīgi jāpakļauj kopējam labumam, reizē nodrošinot tam personīgo attīstību. Jānovērtē arī varoņi, kuri nevis par katru cenu cenšas uzspiest citiem savu personīgo zīmogu, bet tie, kas apzinās savu garīgo un pravietisko misiju, atveroties Dieva apredzības vadībai.
Iestāties par integrālu cilvēka attīstību nozīmē paplašināt cilvēka cieņas un brīvības kā izvēles iespēju telpu. Brīvība šeit domāta pozitīvi kā aicinājuma īstenošana personīgam vai sociālam labumam; brīvība līdz ar atbildību aizsargāt kopīgo labumu un veicināt citu cilvēku cieņu, brīvību un labklājību, sasniegt nabagus, atstumtos un nākošās paaudzes.
Libertariānisks individuālisms mazvērtē kopējo labumu, kopienas ietvarus, izceļ egoistisko ideālu, kas maldinoši apgalvo, ka vienīgi indivīds nosaka labo un slikto. „Kopīguma” jēdziens it kā ierobežotu vismaz dažus indivīdus, savukārt „labuma” jēdziens atņemtu brīvībai tās būtību. Katram būtu „tiesības” savā varā izvērsties, pat ja tādēļ trauslais vairākums tiktu nostumts malā. Brīvības nosacījumi – saiknes cilvēku attiecībās – tiek sajaukti ar brīvības būtību attiecībās ar noteiktiem labumiem (ģimeni, cilvēkiem, Dievu).
Iepretī šai ideoloģijai Jēzus Evaņģēlijs un Baznīcas mācība rosina brālību, brīvību, taisnību, mieru un cieņu pret visiem. Tādā mērā, kādā Dievs spēs valdīt mūsos un mūsu vidū, mēs spēsim, pateicoties Viņa žēlastībai, piedalīties dievišķajā dzīvē un kļūt viens otram par līdzekļiem Dieva žēlsirdības izplatīšanai, veidojot mīlestības un brālības attiecības mūsu valstī un sabiedrībā.
Vēstnesītis (Nr. 12 (318) 2018. gada 17.jūnijs)