Priesteris Juris Jalinskis: Ticība dzimst, kad cilvēks klausās

Projekta “Tiecības” ietvaros meklējām atbildes uz jautājumiem, kas ir ticība un garīgums, kāda nozīme dzīvē ir lūgšanai, attiecībām ar Dievu. Katrs projekta dalībnieks piekrita dalīties savās pārdomās, reizēm arī savos visdziļākajos personiskajos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, kuros Dieva klātbūtne bija īpaši skaidri jūtama. Īsajos video sižetos ne vienmēr ir iespēja aptvert visu sarunas materiālu, tāpēc katru video papildina raksti, ietverot katra runātāja vērtīgās atziņas un pārdomas. Vienā no iepriekšējiem “Tiecības” video sižetiem, kurš jau ir skatāms katolis.lv/tiecibas-video-kratuve, kā arī mūsu Youtube.com kanālā, piedalījās priesteris Juris Jalinskis. Materiālu, kas netika izmantots sižeta veidošanā, šoreiz piedāvājam intervijas formātā.

Mēs zinām, ka Dievs uzrunā un tuvojas katram cilvēkam. Kāpēc cilvēki nolemj atbildēt vai neatbildēt Dieva aicinājumam?

Ja mēs paraugāmies, piemēram, uz Bībeli kā uz vēstures grāmatu, jo Bībele arī simboliskā veidā attēlo to, kādas bijušas un ir cilvēka attiecības ar Dievu, tad redzam stāstu par Abrahama aicinājumu celties un sekot tur, kur Dievs viņu aicina. Interesanti, ka Abrahama došanās uz apsolīto zemi bija viņa lēmums, viņa atbilde Dievam, un viss viņa nams piecēlās un gāja viņam līdzi. Gadsimtu gaitā pasaulei attīstoties, redzam, ka vienmēr ir bijusi liela nozīme ietekmei, kas nāk no ģimenes, sabiedrības, viedokļa, ko pārstāv vairākums. Un tas tiešā vai netiešā veidā vienmēr ietekmē katru cilvēku, bet ticības jautājumos maksimālais punkts tiek sasniegts, kad cilvēks ļoti personīgi izjūt, ka Dievs viņu uzrunā, vēlas sevi atklāt.

Kā cilvēks var atbildēt Dieva aicinājumam?

Kāda katram cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība, tāda arī personīgā atbilde Dievam. Kāda tā ir? Tas ir ļoti individuāls, personīgs jautājums.

Mūsdienās cilvēki ļoti maz runā par ticību, garīgumu, uzskatot to par personisku un intīmu jomu. Kāpēc?

Vēlos vērst uzmanību uz to, ka šajā apgalvojumā arī slēpjas zināmas lamatas. Šāds apgalvojums, kuru arvien vairāk mēģina izcelt, man reizēm rada aizdomas – vai tikai tas nav rafinēts veids, lai ticību nostumtu malā no cilvēka ikdienas dzīves, no viņa dienas jautājumu sfēras, lai ticība kļūtu marģināla lieta. No vienas puses, tā ir milzīga bagātība mūsdienu cilvēkam šodien justies brīvam. Brīvam pateikt, vai viņš tic vai netic Dievam. Tā ir liela brīvība, kas mums ir dāvāta un reizē liela atbildība. Bet arī ir jābūt uzmanīgiem, kad runājām, ka ticība ir ļoti personīga un privāta lieta, lai šādā veidā nemēģinām nostāties pret ticību, nostumjot to malā. Pirms vairākiem gadu desmitiem autoritārie režīmi to darīja brutāli. Vienkārši kaut ko aizliedza, kaut ko aizslēdza, kādu izsūtīja, ielika cietumā. Šodien var gadīties, ka ar šo apgalvojumu, ka ticība ir ļoti privāta personīga lieta, ir mēģinājums pateikt: tāpēc, lūdzu, par to nerunājiet. Tāpēc mums jābūt uzmanīgiem un vienlaicīgi arī ļoti atbildīgiem.

Padalieties, lūdzu, kā ir veidojušās Jūsu attiecības ar Dievu?

Jaunības gados mani interesēja daudzi eksistenciāli jautājumi. Kas vispār ir bijis pirmsākumā, no kā viss ir sācies? Kāda nozīme ir cilvēka dzīvei šeit, virs zemes, un un kā es varu piepildīt savas visdziļākās ilgas būt laimīgam, mīlēt, būt mīlētam? Ko nozīmē tie brīži, kad man ir jācieš, vai kad redzu citu cilvēku ciešanas? Ko nozīmē pāreja no šīs dzīves uz mūžību? Tie visi ir jautājumi, kas mani saistīja un sāku meklēt atbildes visdažādākajos līmeņos. Mēģināju lasīt literatūru, skatīties, ko dažādi autori par to saka. Mēģināju iniciēt kaut kādas sarunas ar vienaudžiem, citiem cilvēkiem. Tik un tā jutu dziļi sirdī, ka varbūt tieši ticībā, kuru, paldies Dievam un paldies manai ģimenei, biju saņēmis, varēju atrast atbilstošas atbildes, kuras man tajā brīdī un arī vēlāk, kad radās vēl citi jautājumi, deva iekšējo piepildījumu.

Pirms 27 gadiem mani iesvētīja par priesteri. Parasti šai dienai sagatavojam piemiņas kartītes, kurās tiek izmantots kāds citāts no Svētajiem Rakstiem. Tad domāju, kas vislabāk izteiktu to, ko es savā ticības dzīvē un arī, protams, saistībā ar ar to dienu, kad es kļuvu par priesteri, visvairāk jūtu. Izvēlējos 23. psalma vārdus, kuros ir teikts: “Kungs, tu esi klājis man galdu. Un mans kauss ir pildīts līdz malām.” Šo pilno kausu es izjūtu, dzīvojot savu ticības dzīvi, sākot jau no pusaudža gadiem, kļūdams par priesteri, līdz šai dienai. Pilnais kauss ir tieši tas, ko Dievs manā sirdī ir iedevis caur ticību, kas man palīdz dzīvot ikdienā, palīdz strādāt, pildīt pienākumus, raudzīties uz visu notiekošo ar tādu skatu, kas ir balstīts ticībā uz Dievu.

Svētajos Rakstos ir tāds salīdzinājums. Jēzus saka –  ja jums būtu ticība kā sinepju grauds, jūs pavēlētu šim kalnam un tas pārceltos jūrā. Atskatoties uz savas dzīves nodzīvoto laiku, es, protams, nekādus brīnumus neesmu veicis. Neesmu pārvietojis redzamu kalnu no vienas vietas uz citu, bet, ja paraugos gan uz savu dzīvi, gan uz daudzajiem notikumiem, kas norisinājušies ap mani, redzu, ka daudzi kalni ir tikuši pārvietoti ticības skatījumā, pateicoties gan manai paša ticībai, gan arī citu cilvēku ticībai. Un man ir svarīgi to apzināties. Esmu iekšēji ļoti laimīgs par šo lielo dāvanu, ko no Dieva esmu saņēmis, arī caur daudzu cilvēku līdzdalību. Pateicoties tam, varu arvien iet tālāk, dziļāk un turpināt veidot manas ticības attiecības ar Dievu.

Kā šo ticību, ko gūstam caur vecākiem vai arī ko iemantojam dzīves laikā, nezaudēt, paturēt, attīstīt?

Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem saka, ka ticība dzimst, pateicoties tam, ka cilvēks klausās. Un visā savā dzīvē es varu teikt un apliecināt to, ka reizēm pat neapzināti, bet daudzkārt arī apzināti man ir izdevies ieklausīties tajā, kas notiek ar mani, man apkārt. No bērnības neapzināti tu ieklausies tajā, ko runā un dara vecāki, tuvinieki. Pieaugot sāc ieklausīties, ko domā tavi vienaudži, tu klausies, tu vērtē. Tad arī sāk arvien vairāk un spēcīgāk runāt sirdsapziņas balss. Un arī par to man ir liels prieks, ka jau no agras bērnības ir izdevies prast ieklausīties tajā, ko Dievs caur sirdsapziņu vēlas pateikt. Pamazām esmu sapratis, ka ir nepieciešams arī kāds īpašs laiks, kuru ir jāveltī tam, lai varētu ne ar ko citu nenodarboties. Lai mazliet – kādas desmit minūtes – pabūtu klusumā un ieklausītos tajā, ko tava sirds saka, ko Dievs saka. Citreiz pietiek kaut vai paņemt Svēto Rakstu grāmatu, kādu fragmentu izlasīt un pabūt klusumā, to pārdomājot. Tā pakāpeniski tu saproti, ka piepildās apustuļa Pāvila vārdi, ka ticība dzimst, atdzimst, kļūst arvien dziļāka tad, ja spēj arvien vairāk un vairāk ieklausīties sevī, Dievā, pasaulē, kurā dzīvo. Tādā veidā tu veidojies kā cilvēks un veidojas ticības dzīve.

Šodienas pasaulē neapšaubāmi ir vajadzīgi kompetenti cilvēki, kuri ir prasmīgi katrs savā jomā. Gribam, lai galdnieks taisa labas mēbeles, maiznieks izceptu labu maizi, mākslinieks – brīnišķīgu mākslas darbu. Un, protams, labus garīdzniekus. Garīdzniekam jābūt kompetentam garīgās lietās. Mana pārliecība ir tāda, ka mēs kā garīdznieki un es personīgi kā garīdznieks varu būt arvien vairāk kompetents šajā jomā tikai tad, ja esmu pietiekoši daudz laika veltījis manai sarunai, tiem brīžiem, kad es ieklausos un sarunājos ar Dievu. Tad rodas iekšējā gaisma un spēja to visu pasniegt cilvēkiem, kuriem tas ir vajadzīgs. Runājot par kompetenci, man liekas, kad ticības jautājumos ļoti daudziem tās pietrūkst. Protams, nevienam šī dāvana nav pilnīga. Mēs visi tikai mācāmies, bet esmu ievērojis, ka šodien cilvēki ļoti labprāt meklē ātras atbildes. Ja tu kādā jautājumā neesi vēl kompetents, tā vietā, lai sāktu padziļināti pētīt, cilvēks uz ātru roku paņem, kaut vai iegooglē, atrod kaut kādu viedokli, ātru atbildi, kas viņam liekas pilnīgi pietiekoša. Tad cilvēks ar tādām puszināšanām mēģina citiem stāstīt, ka viņš visu zina, ka viņam viss ir skaidrs, ka viņam uz visu ir atbildes. Man liekas, ka tas ir diezgan negodīgi un dažkārt arī bīstami. Kad cilvēki, kuri līdz galam dažos jautājumos nav kompetenti, uzdodas tādi esam un mēģina paust savu viedokli kā absolūtu patiesību. Manuprāt, šajā lietā mums visiem jābūt piesardzīgiem.

Pastāstiet par notikumiem Jūsu dzīvē, kas ir likuši spēcīgi piedzīvot Dieva klātbūtni.

Es vairāk piederu pie to cilvēku kategorijas, kuriem patīk, ja ne visus, tad dažus noslēpumus paturēt dziļi sirdī. Domāju, ka arī citi labprāt patur tikai savā sirdī kaut ko, par ko zinām tikai mēs paši un Dievs. Manā dzīvē ir tādi notikumu, bet nevēlos tos stāstīt. Kāpēc? Esmu novērojis, ka es ne vienmēr varu līdz galam izprast otru cilvēku, kad viņš stāsta par viņa piedzīvoto, kas ir bijis ļoti dziļš un intīms viņa personīgajās attiecībās ar Dievu. Tad saprotu, ka tas ir domāts tikai un vienīgi viņam. Es varu tikai censties it kā ieiet viņa izjūtās, mēģināt kaut ko saprast, bet zinu, ka līdz galam to neizpratīšu. Man ļoti patīk Jāņa evaņģēlijā tas brīdis, kad Jēzus sarunājas ar apustuli Natanaelu. Jēzus viņu uzslavē, saka, – lūk, patiess izraēlietis. Natanaels jautā – kā tu mani pazīsti. Un Jēzus atbild – es tevi pazinu jau tad, kad tu atradies pie vīģes koka. Tas ir arī viss, tā ir visa informācija, kas mums tiek iedota. Un mēs īsti nezinām, kas tad tur notika zem vīģes koka. Par to zina tikai Natanaels un Jēzus. Un, lūk, tas ir kaut kāds ļoti personīgs noslēpums šajās attiecībās starp cilvēku un Dievu. Ja arī Svētie Raksti šai ziņā mums vairāk neko nepasaka, es domāju, ka mums ir jāprot saskatīt vērtību tajā, ka ir dažas lietas mūsu ticības dzīvē, kuras mums jāglabā kā liels dārgums, kas ir domāts tikai un vienīgi mums pašiem, par ko zinām tikai mēs un Dievs.

Bet, ja es vēlētos kādu konkrētu piemēru pastāstīt no manas ticības dzīves, tad kā viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem ir mana iepazīšanās ar Dievu caur Grēksūdzes sakramentu. Sākot no pusaudža gadiem, kad vairāk un vairāk sāku apzināties Dieva lomu manā dzīvē un arī pats sevi, kāds un kas es esmu, jutu nepieciešamību caur Grēksūdzes sakramentu paraudzīties uz sevi gan no labās puses, bet caur grēksūdzi arī tajā, kas nav pilnīgs. Atklāju šo īpašo Dieva klātbūtni manā dzīvē un attiecībā pret mani, pateicoties šim sakramentam, kuru joprojām regulāri izmantoju. Pateicoties šim sakramentam, arvien labāk iepazinu sevi, bet vēl vairāk iepazinu to, kāds ir Dievs. Tā ir mana personīgā liecība par to, kā Dievs man īpaši personīgi ir pieskaries.

Ko ticība Jums dod ikdienas dzīvē?

Ticība manai dzīvei dod piepildījumu. Ticība ir tā, kura piepilda pilnībā to, pēc kā tu visvairāk sirdī ilgojies. Tas nenozīmē, ka tev nevajag citas lietas, bet uz citām lietām tu raugies tieši caur šo piepildītās ar ticību sirds skatu. Un tas palīdz arī paraudzīties uz lietām tādā patiesā gaismā. Tu redzi, ka ļoti daudz kas tev dzīvē ir vajadzīgs, noderīgs. Bet tas viss iegūst savu vērtību tikai tad, kad es jūtu, ka manā sirdī ir šī saikne, ticība, saikne ar Dievu. Ticība ir tas piepildījums manai dzīvei, manai sirdij. Pateicoties ticībai, es jūtu, ka dzīvoju pilnasinīgu, pilnvērtīgu dzīvi.

Vai, jūsuprāt, cilvēki pietiekami rūpējas par savu garīgo dzīvi?

Cilvēks sastāv no gara un miesas. Mums kā cilvēkiem ir ikdienas vajadzības, kas ir saistītas ar fizisko dzīvi. Bet nekādā gadījumā nedrīkstam atstāt novārtā neredzamo dimensiju, garīgo pasauli, kas ir katrā no mums. Pateicoties rūpēm par savu garīgo pasauli, spējam sakārtot arī visu pārējo saskaņā ar prioritātēm. Pretējā gadījumā tad, kad pietrūkst šīs iekšējās gaismas, ko dod garīgums, bieži mūsu skatījums uz pasauli, uz visu notiekošo, arī uz materiālajām lietām kļūst diezgan nesakārtots un haotisks. Kad cilvēkā ir garīgais spēks, garīgais skatījums uz lietām, tas palīdz izvēlēties pareizo virzienu, pārvarēt neveiksmes un krīzes.

Ko Jūs saprotat ar vārdu “garīgums”?

Protams, garīgums ir dažāds. Šodien, manuprāt, par garīgumu runā ļoti daudzi cilvēki un visdažādākajos virzienos. Ir labi, ka cilvēks kaut ko meklē garīgajā pasaulē, garīgajā dimensijā, bet es gribētu teikt, ka es aiz vārda garīgums saprotu Dievu. Tikai meklējot Dievu, tuvojoties viņam, zinot, ka Dievs arī pakāpeniski mums sevi atklāj, tikai tad, kā sāka svētais Augustīns, cilvēka sirds atrod mieru. Var iet pa dažādiem garīguma ceļiem, arī ļoti tālu aizmaldoties. Tad, ja meklējam garīgumu, ejot šajos Dieva meklējumos, tad tas ir pareizais ceļš. Dievs noteikti mums šajā ceļā nekad neļaus nomaldīties.

KABIA

Palīdzi mums veicināt Latvijas garīgo atdzimšanu un atbalsti projekta īstenošanu Ziedot.katolis.lv!

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti