Arhibīskaps: Atjaunosim līdzsvaru sevī un sabiedrībā!

Otrdien, 4. maijā, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu, norisinājās ekumenisks dievkalpojums. Dievaklpojumu vadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Tajā piedalījās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgās baznīcas Jelgavas bīskaps Jānis Sičevskis, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns un Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis.
Turpinājumā piedāvajam Z. Stankeviča uzrunas pilnu tekstu.

Dārgie dievkalpojuma dalībnieki, 1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs ir divi nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē. Šodien aprit 31 gads, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Kas šai Neatkarības deklarācijas 31. gadadienā būtu aktuālākais mūsu šodienas dievkalpojuma un lūgšanas kontekstā?

Kā pirms dažām dienām ziņoja Latvijas sabiedrisko mediju portāls lsm.lv, Latvija ir valsts ar vienu no augstākajiem pašnāvību statistikas rādītājiem gan Eiropas Savienības, gan visas pasaules līmenī. Tāpat arī dzirdam, ka saistībā ar Covid-19 pandēmijas dēļ ieilgušajiem komunikācijas un pārvietošanās ierobežojumiem cilvēkos ir pieaugusi iekšējā spriedze, nervozitāte un agresivitāte. Tiek arī ziņots, ka daudzi jaunieši piespiedu bezdarbības un attālināto mācību dēļ cieš no depresijas. Tāpēc šodien īpašu uzmanību vēlos pievērst jautājumam par iekšējā līdzsvara aktualitāti un svarīgumu. Neapšaubāmi, tas ir liels izaicinājums ne tikai šajā nopietno pārbaudījumu laikā, bet arī visā mūsu dzīvē kā tādā. Šis iekšējais līdzsvars ir cieši saistīts ar mieru – gan mūsu iekšējo, gan arī mieru starpcilvēciskajās attiecībās.

Kā iegūt šo iekšējo mieru un paturēt, tad kad apkārtējie ir nemierīgi, kad sāk trakot vētra? Tikko dzirdējām Jēzus vārdus mācekļiem: “Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Lai jūsu sirds neuztraucas un lai nebīstas!” (Jņ 14,27) Vecās Derības pravietojumā Mesija tiek saukts par Miera Princi. Tātad pirmais atskaites punkts tikko nosaukto problēmu risinājumam ir atvērties uz to mieru, ko mums dod Jēzus Kristus. Protams, tam ir savi priekšnosacījumi. Pirmais – būt par Kristus mācekli. Ko tas nozīmē? Māceklis ir tas, kas ir izvēlējies Jēzu par savu skolotāju, ieklausoties Viņa vārdos un saskaņojot savu dzīvi ar tiem. To var nosaukt arī par savas dzīves uzstādījumu jeb settingu, tātad vērtību skalas jeb prioritāšu saskaņošanu ar Jēzus piedāvātajiem.

Pirms atgriežamies pie jautājuma par mieru mūsu sirdīs, ir mazliet jāieskicē Svēto Rakstu piedāvātā pasaules redzējuma kopaina. Tieši tā ir Jēzus vēstījuma centrā. Cilvēks nedzīvo uz zemes mūžīgi. Viņa dzīves laiks ir ierobežots. Pēc nāves viņam ir jāatskaitās par dzīves laikā izdarīto, līdzi viņš nevar paņemt neko no materiālajām lietām. Jēzus saka, ka cilvēka dzīves pamatuzdevums ir meklēt Dieva Valstību un tās taisnību, tad visas pārējās lietas nostājas savās vietās. Šī Valstība, tās iedīgļi jau ir klātesoši šai pasaulē, bet pilnā mērā tā atklāsies laiku beigās. Tik lielā mērā, cik cilvēks savas dzīves laikā ir sadarbojies ar šo noslēpumaino realitāti un veicinājis tās pieaugumu, tik lielā mērā viņš pēc nāves arī plūc savas darbības augļus. Turpretī, ja viņš ir pretojies tās izaugsmei savas dzīves laikā, tad kļūst par zaudētāju – lūzeri -, kurš ir izniekojis savu dzīvi, jo pēc nāves nekas vairs nav labojams.

Savukārt svētais Pāvils raksta: Dieva valstībā mums nākas ieiet caur daudzām ciešanām (Apd 14,22), bet Jēzus saka, ka Dieva valstības tīkotāji tajā laužas iekšā (sal. Mat 11,12) Tātad, lai nekļūtu par zaudētājiem, no mums tiek prasīta aktīva nostāja, jābūt gataviem arī uz sāpēm un upuriem. Skatoties no šīs perspektīvas, Covid-19 izraisītās pandēmijas ciešanas un ierobežojumi kļūst par sava veida stimulu, “degvielu” ceļā uz Dieva Valstību, kas mudina mūs nepazaudēt Dieva dotos pamatuzstādījumus mūsu dzīvei. Šāda pieeja ļauj mums uzlūkot pārbaudījumus no citas perspektīvas un saskatīt tur arī pozitīvo, ne tikai ēnas puses.

Pirms dažām dienām lasīju vairākas liecības par to, kā Covid-19 laika ierobežojumi ir nākuši par svētību, palīdzējuši ieraudzīt savā dzīvē būtisko, atjaunot un padziļināt attiecības ģimenē, saprast, ka ne viss dzīvē ir atkarīgs no mums pašiem. Tad cilvēks kļūst atvērtāks uz nepieciešamību pēc dievišķā jeb pārdabiskā. Tomēr svarīgi ir apzināties arī to, ka Jēzus ir ne tikai vienkārši Skolotājs, bet arī tas kurš uzņēmās cilvēka grēku nastu uz sevi, nomira un ar savu augšāmcelšanos apliecināja, ka Viņš un Tēvs ir viens, ka šie Viņa vārdi: “Es esmu durvis” [uz debesīm, uz Dieva Valstību] ir patiesība. Ne velti svētais Pāvils vienā no savām vēstulēm, runādams par Kristu, raksta: “Viņš ir mūsu miers.” (Ef 2,14)

Tātad mūsu iekšējā miera pamatā ir tas miers, ko dod Jēzus Kristus. Kā Viņš pats saka, šis miers ir atšķirīgs no tā, ko pasaule dod. Pasaules piedāvātais miers vienmēr ir trausls un viegli izjaucams. Kristus miers mūs atbrīvo no bailēm, no materiālo un laicīgo lietu varas. Kas var apdraudēt šo Kristus doto mieru? Vienīgi tas, kas apdraud mūsu iekšējo saikni ar Viņu kā mūsu Skolotāju un Atbrīvotāju no ļaunuma un iznīcības varas. Šī saikne vājinās vai pat tiek pazaudēta tad, kad izvēlamies citas prioritātes, nevis Viņa piedāvātās. Baznīcas valodā runājot, mēs to saucam par grēku. Šī saikne tiek atjaunota, ja savu neuzticību nožēlojam, izsūdzam, no visas sirds apņemamies laboties un saņemam grēku piedošanu.

Tāpēc pirmais priekšnosacījums, kā atjaunot iekšējo līdzsvaru gan individuālā, gan arī visas sabiedrības, visas Latvijas līmenī, ir atgriezties no grēkiem un lūgt Augšāmcēlušos: “Dāvā man savu mieru, to mieru, kas nāk no augšienes, no Tevis un ko neviens man vairs nespēs atņemt! Palīdzi man saprast, ka šīs zemes dzīve nav vienīgais, kas man ir paredzēts. Palīdzi man ieraudzīt, ka Covid laika un visi citi pārbaudījumi ir Tavs aicinājums uz atgriešanos pie Tevis, pie tiem uzstādījumiem, kurus Tu esi mums atklājis!”

Balstoties uz šīm, teiksim tā, vertikālā rakstura pamatpatiesībām, ir vērts dot arī dažus horizontāla rakstura ieteikumus mūsu fiziskā un garīgā līdzsvara atjaunošanai, miera saglabāšanai. Te gribu izdalīt četrus punktus.

Pirmais būtu prāta higiēna un disciplīna. Ikdienā viegli varam piesārņot mūsu iztēli un prātu ar liekas un netīras informācijas plūsmu, tas apgrūtina koncentrāciju un pazemina darbaspējas. Mierīgs prāts, tāpat kā mierīgs ūdens, labāk atspoguļo realitāti. Kaut arī mierīga, koncentrēta prāta attīstīšana dod milzīgas priekšrocības, tas nebūt nav viegls uzdevums. Tāpat kā spēcīgs savvaļas dzīvnieks, kurš pieradis klīst, kur vien vēlas, un sāk pretoties, kad mēģina to pieradināt, tāpat arī uzvedas prāts, līdzīgi kā nemierīgs pērtiķis. Kad mēs esam stresa stāvoklī, mūsu smadzenes atbrīvo stimulējošos hormonus, adrenalīnu, kas labākajā gadījumā mūs mobilizē – un tad mēs varam viegli tikt galā ar ārštata situāciju. Bet sliktākajā gadījumā tas apdraud mūsu darbības efektivitāti un spēju rīkoties. Var pat mūs paralizēt. Šai negatīvajā scenārijā uzmanības zona sašaurinās – tā koncentrējas uz stresa cēloni, nevis uz uzdevumiem, kas jāatrisina.

Otrais punkts ir spēja sadzīvot ar citiem un respektēt otra viedokli. Tad, ja dzīvojam ar sajūtu, ka esmu vissvarīgākais un visīpašākais, ir grūti pieņemt otru un samierināties ar atšķirīgu viedokli. Zinātnieki ir pierādījuši, ka tad, kad attīstām līdzjūtību un apzinātu uzmanību attiecībā pret līdzcilvēkiem (kad atsakāmies no pārsteidzīga sprieduma par otru un pilnībā dzīvojam tagadnē), mēs izmantojam tās nervu ķēdes mūsos, kuras atbild par sociālo komunikāciju un, pateicoties tam, varam mainīt attieksmi arī pašam pret sevi.

Pēdējā laikā, iespējams arī Covid ierobežojumu iespaidā, cilvēki kļūst arvien agresīvāki pret atšķirīga viedokļa paudējiem. Mums ir dota brīvība, dzīvojam valstī, kurā varam iziet demonstrācijās, brīvi paust viedokli, diskutēt, aizstāvēt savu viedokli, bet tas nenozīmē, ka drīkstam ar necieņu izturēties pret otru, pret viņa vērtībām. Neaizmirsīsim, ka cilvēka cieņa ir visu pārējo mūsu Eiropas vērtību pamatā.

Diemžēl parasti negatīvo informāciju mēs uztveram ātrāk un glabājam ilgāk nekā pozitīvo. Tas ir dīvaini, ka negatīvā informācija par cilvēku mums nozīmē vairāk nekā pozitīvā. Lai to mainītu, ir nepieciešama apzināta un sistemātiska piepūle. Kristīgā valodā to sauc par tikuma praktizēšanu.

Trešais ir baiļu un agresijas pārvarēšana. Realitāte ir tāda, ka ikdienas dzīvē mēs nekad neesam pilnīgā drošībā, jo tiekam ierauti nepārtrauktā mainīgo notikumu plūsmā. Nav iespējams panākt pilnīgu stabilitātes sajūtu vai ideālo patvērumu, kur noslēpties. Ar īpašu skaudrumu to parāda pēdējo nedēļu plaši aprakstītie un komentētie notikumi. Tāpat ik pēc laika lasām par traģiskām sekām ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšanas rezultātā. Mūsu nedrošība un bailes seko mums līdzās. Trauksme, bailes, bažas, uztraukums un pat panika ir tikai prāta stāvokļi. Apzināta attieksme pret bailēm pati par sevi nenes bailes. Ja atzīsim savas bailes, skatīsimies, kā tās mūs mēģina mūs pārņem, vērosim tās, tad redzēsim, kā bailes mainās un norimst.

Te vēl jāapzinās, ka dusmas un agresija nespēj atrisināt mūsu problēmas. Taču tās ļoti efektīvi sagrauj mūsu imūnsistēmu. Īpaši svarīgi tas ir Covid-19 inficēšanās risku kontekstā. Ir svarīgi apzināties, ka dzīvojot mēs nevaram izvairīties no sāpēm un ciešanām, bieži vien paši esam to iemesls ar savām izvēlēm. Varam vienīgi tās minimizēt, tiktāl, cik tas no mums ir atkarīgs. Tur, kur nav iespējams no tām izvairīties, ir svarīgi mācīties ar tām sadzīvot, un tad skatiens uz augšu, uz pārdabisko, uz mūžīgo mums palīdz saskatīt to jēgu.

Ceturtais ir domāt pozitīvi. Cilvēks ir veidots kā dinamiski mainīga sistēma. Bet cilvēka dabiskā būtība ir noslēpumaini saistīta ar sākotnējiem realitātes pamatiem, tā ir veidota pēc Dieva attēla un līdzības, un tāpēc katra cilvēka būtības diļumos ir ilgas pēc Labā, Skaistā un Patiesā. Un, lai gan mūsu patiesais “es” var būt stresa un trauksmes, dusmu un nepiepildītu vēlmju piesārņots, šīs ilgas tomēr turpina pastāvēt neatkarīgi no tā un var ikvienā brīdi pamosties ar jaunu spēku.

Lai dzīvotu, ķermenim nepārtraukti jāpiedalās vielmaiņā: ir nepieciešama pastāvīga matērijas un enerģijas apmaiņa ar ārpasauli. Tāpat ir arī ar dvēseli – to atjauno un atdzīvina mūsu labie darbi, mūsu labvēlīgā attieksme pret citiem un tuvākmīlestība, komunikācija ar Dievišķo. Spriedzes un agresivitātes pieaugums pasaulē liecina, ka šodien vairāk nekā jebkad cilvēcei ir jāsāk apzināties, ka agresivitātes un vardarbības problēmu nevarēs atrisināt ar vardarbīgiem līdzekļiem, bet gan tikai veicinot tādu nostāju kā ticība, savstarpēja sapratne un tuvākmīlestība, uzplaukumu mūsu sabiedrībā. Īsts miers valstu starpā un cilvēku sabiedrībā ir taisnības auglis, nevis ieroču pielietošanas rezultāts. Miers, kas izriet no taisnības, ir paliekošs. Miers, kas iestājas spēka pielietošanas un kara rezultātā, ir trausls un īslaicīgs.

Neskatoties uz mainīgo notikumu plūsmu, kurā esam ierauti, mūsu dzīve tomēr lielā mērā ir atkarīga no mums pašiem. Tas, par ko mēs kļūstam gadiem ritot, arvien lielākā mērā ir atkarīgs no mūsu iepriekšējām izvēlēm. Šai ziņā katrs no mums tur savu dzīvi savās rokās, un tas, par ko mēs kļūstam, ir atkarīgs no mūsu attieksmes un rūpēm par sevi. Šādā nozīmē jāatzīmē, kā pašattīstība nav egoisms. Tā ir svarīga dāvana citiem cilvēkiem.

Tātad saliekot šo vertikālo – ticības dimensiju -, kopā ar horizontālo – mūsdienu zinātnes un prāta atziņām par – , varam palīdzēt gan katram individuāli, gan visai sabiedrībai harmoniski attīstīties. Un to es arī šajā svētku brīdī no sirds mums visiem novēlu – līdzdarboties mūsu valsts garīgā līdzsvara atjaunošanā un miera saglabāšanā!

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti