Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē 16. jūnijā notika divkāršas svinības – Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinēja 25. gadadienu kopš savas ordinācijas priestera kārtā, bet Svētā Mise bija veltīta personālās prelatūras “Opus Dei” dibinātāja svētā Hosemarijas Eskrivas godam. Svētajā Misē arhibīskapam koncelebrēja palīgbīskaps Andris Kravalis, kardināls Jānis Pujats un Rīgas arhidiecēzes priesteri, piedalījās arī prelatūras “Opus Dei” Latvijas atzara pārstāvji. Par Mises muzikālo skanējumu rūpējās ērģelnieks Jānis Karpovičs, bet liturģisko dziedājumu audumā ar dzidru sudraba stīgu skanēja “Opus Dei” pārstāvja Manuela Fernandeza flauta.
Uzrunā arhibīskaps savienoja dienas lasījumus ar savas dzīves pieredzi, reizē uzmodinot dziļos jautājumus, kas mājo katrā Dievu un patiesību meklējošā dvēselē, bet dziļā zemapziņā tie, iespējams, ir katrā cilvēkā, jo viņš ir radīts Dieva līdzībā.
Pievēršoties apustuļa Pāvila vārdiem (2 Kor 9, 6-11) par skopu un bagātīgu sēju, kas dod atbilstošu ražu, arhibīskaps nedaudz pieskārās teksta materiālajam aspektam, bet vairāk izvērsa tā garīgo slāni. No šī teksta arhibīskapam izraisījušies četri vārdi – atdot sevi Dievam līdz galam. Taču tas nav vienkārši, jo cilvēka zemapziņā mīt viņa pagātne ar tās ievainojumiem, ir ļoti grūti šajos nostūros ielaist Kungu. Pāvila vārdiem runājot, tas nāk no miesīgā cilvēka, un arhibīskaps mudināja klātesošos uzdot sev jautājumu – vai Dievs ir ielaists mājot šajos tumšajos nostūros. Arhibīskapa sacītais modināja domas par to, ciktāl mūsdienu cilvēks ir spējīgs uz šādu radikālu rīcību un ciktāl ir par to atbildīgs, jo zemapziņā iespiestais pagātnes mantojums dažkārt ir pārāk sāpīgs un bailes neļauj tam pieskarties, ne arī ļaut kādam citam ieiet tumšajos atvaros. Ciktāl cilvēks spējīgs tik bagātai sējai, kā sevis nodošana Dieva rīcībā?
Atsaucoties uz paša 25 gadus ilgo garīgas cīņas pieredzi, arhibīskaps norādīja uz ļoti būtisku problēmu, kura mūsdienu sabiedrībā ieguvusi “normalitātes” nokrāsu – bailes no sabiedrības sprieduma. Ko citi par mani teiks? Ko citi domās, kā vērtēs, kā es izskatīšos sabiedrības acīs, kāda būs mana reputācija? Cilvēkā mīt bailes no atmešanas, noraidījuma, un šajā jomā sevis atdošana Dievam nav vienkārša, kā arī nav viegli uzdot šo jautājumu – ko par vienu vai otru jautājumu domā Dievs. Arhibīskapa teiktais atklāja šo divu – sabiedrības un Dieva viedokļa – biežo pretstāvi, kura mūsdienu sabiedrības cilvēkā var būt ļoti intensīva, pat postoša. Mēs nezinām, cik daudzus aicinājumus uz kādu konkrētu darbības veidu apdzēsuši viedokļi par viena vai otra darba zemu statusu sabiedrības acīs, nezinām, cik mīlestības vārdu un darbu ir nomiruši vēl nedzimuši bailēs no otra cilvēka reakcijas un sabiedrisko standartu vērtējuma. Nezinām, cik reizes sabiedrības standarti un priekšraksti lieguši debesīm būt tuvu klāt, apcērtot cilvēkā Dieva gribas asnus, neļaujot tiem izaugt par lielu koku ar krāšņiem, cēli smaržīgiem ziediem un nest bagātus augļus.
Homīlijas noslēgumā arhibīskaps atgādināja par laju īpašo aicinājumu liecināt par Dievu ar savu klātbūtni un šis aicinājums dzidri sabalsojās ar svētā H. Eskrivas dibinātās prelatūras harizmu – liecināt par Dievu savā ikdienas dzīvē. Dievkalpojuma noslēgumā dažos vārdos arhibīskaps iepzīstināja klātesošos ar H. Eskrivas personību, prelatūras vēsturi un izplatīšanos dažādās pasaules valstīs.
Pēc Svētās Mises arhibīskaps tika sveikts Kūrijas dārzā ar ziediem un dāvanām, kā Kungs katra sirdī bija licis.
Stella Jurgena
