Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša jūlija numurā tiek publicēts raksts, kas veltīts Sergeja Bulgakova 150. gadadienai. Pārpublicējam un piedāvājam lasītājiem pilnu Vēstnesīša rakstu.
Izcilā 20. gadsimta pirmās puses krievu filozofa, teologa, priestera un ekonomista dzīves gājums un rakstu darbi aptver ceļu no komunisma uz kristietību, no Austrumu pareizticīgās tradīcijas uz ekumenisko kustību, no Maskavas uz Parīzi.
Dzimis 1871. gada 28. jūlijā Ļivnos (Orlas guberņā), nācis no vairāku krievu pareizticīgo priesteru paaudzēm, Orlas Garīgajā seminārā piedzīvoja ticības krīzi un 15 gadus aizrāvās ar marksismu un politekonomiku. No 1895. gada pasniedzējs Maskavas un Kijevas augstskolās. Dostojevska iespaidā pievērsās pareizticībai, 1918. gadā palīdzēja atjaunot Maskavas patriarhātu un tika ordinēts par diakonu un priesteri.
Profesora darbs Krimā izbeidzās 1920. gadā ar lielinieku varas nostiprināšanos. Veica pastorālo darbu Jaltā, 1922. gadā apcietināts kā politiski neuzticams, izsūtīts no Krievijas kopā ar citiem krievu intelektuāļiem. Uzturējās Konstantinopolē, Prāgā, no 1925. gada Parīzē, kur sadarbībā ar Florenski, Zernovu, Berdjajevu un Arsenjevu dibināja pareizticīgo Teoloģijas institūtu, kurā darbojās kā profesors dogmatikā, inspektors un dekāns.
Iesaistījās ekumeniskajā kustībā, apmeklējot Lozannas konferenci 1927. gadā un Oksfordas konferenci 1937. gadā. Ar pareizticīgās tradīcijas izklāstiem tuvināja Austrumu Baznīcas garīgo un eoloģisko mantojumu anglikāņu, katoļu un protestantu pārstāvjiem.
No darbiem varētu izcelt tā saukto „mazo triloģiju” par Dievmāti („Nesadegušais krūms”), Jāni Kristītāju („Līgavaiņa draugs”) un eņģeļiem („Jēkaba kāpnes”), liecinot par Bizantijas mākslā atveidoto Kristus dievišķi cilvēcisko starpniecību ar suplikāciju (deesis) ikonās. „Lielā triloģija” ietver Dieva Dēla misiju vai mācību par Kristu („Dieva Jērs”), Svētā Gara misiju vai mācību par Svēto Garu („Mierinātājs”) un Baznīcas misiju vai mācību par Baznīcu („Jēra līgava”).
Bulgakovs jo sevišķi pazīstams ar saviem pētījumiem par dievišķās gudrības vienošanos ar cilvēci. Viņa starpniecisko gudrības kategoriju, kas plaši atrodama Vecās gudrības literatūras tekstos, nereti pārprot kā dievišķu personu Dieva tuvībā cilvēkam un pasaulei. Ar „gudrību” nav domāta dievišķa Persona (kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars), bet drīzāk kā Dieva žēlastības izraisīta pārdabiska platforma cilvēka noslēpumainai saskarsmei ar Dievu. Bulgakova „gudrības” jēdziens varbūt līdzinās tādiem jēdzieniem kā „illative sense” (pie sv. Ņūmena), matērijas garīgais spēks (de Šardēns), pārdabiskais eksistenciāls (pie Rānera) vai pat panapziņa, kas primārāka par matēriju (Juris Rubenis). Bulgakovs (pēc tēva Meņa domām) pirmais lietojis jēdzienu „cilvēciskošana” attiecībā uz dabu. Vēlāk to izmantojis jezuīts Teiljards de Šardēns.
Pēdējos dzīves gados sarakstījis darbus „Rasisms un kristietība” un „Jāņa apokalipse.” Mūžībā devies 1944.gada 13.jūlijā Parīzē, tomēr viņa mantojums aizvien uzrunā lasītājus, tos, kuri iedziļinās Austrumu un Rietumu kristīgajā tradīcijā, lai to iedzīvinātu Dieva radošās apredzības piedāvājumos un jaunās „laiku zīmēs”, kuras nemitīgi jāuztver, jāatklāj un jāiepazīst.
Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 11 (383) 2021. gada 11. jūlijs
