Svētā Dominika dzimšanai mūžībā – 800

Jaunākajā Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša numurā tiek pieminēts svētais Dominiks, kurš mūžībai piedzima tieši pirms 800 gadiem. Pārpublicējam un piedāvājam lasītājiem pilnu Vēstnesīša rakstu par svēto Dominiku.

Dominiks nāca šajā pasaulē 1170. gada 8. augustā un piederēja divām dižciltīgām ģimenēm: Guzmaņiem un Azasiem. Viņa ģimene izcēlās ar sociālo stāvokli un tikumību. Viņa māte ir svētīgā Juanna no Azas. Viņa brālis, kas sekoja ordenī, ir svētīgais Mannes. Tētis Dons Felix arī pieminēts kā dižciltīgs un cēls cilvēks. 

Sv. Dominika dzimtā vieta ir Caleruega – tur jau 1234. – 1235. gadā viņa brālis, svētīgais Mannes uzcēla viņa godam baznīciņu, kad Spānijā pienāca ziņas par viņa kanonizāciju. 16. gadsimtā tur tika uzcelta lielāka baznīca. Bērnu kristīja draudzes sv. Sebastiana baznīcā, kas vēl pastāv. Viņa kristību traukā vēlāk kristīja Filipu IV 1605. gadā un visus vēlākos Spānijas karaļa dēlus. Kristību trauku pārvietoja uz sv. Pāvila dominikāņu baznīcu Valladolid.

Dominiks raksturā veidojās savā dižciltīgā ģimenē un pie sava tēvoča – priestera Gumiela no Izán. 24 gadu vecumā ordinēts par priesteri. Vēlāk pāvests Gregorijs IX par viņu izteicās: „Es pazinu viņu kā cilvēku, kas pilnībā sekoja apustuliskajai regulai un kas, bez šaubām, arī debesīs ir tiem pievienots godībā.” Šajā teikumā izteikta Dominika dzīve, kā arī viņa dibinātā ordeņa veidols un izpratne. 13. gadsimtā, tāpat kā tagad, viļņojās domas, plauka dedzīga mācību apguve un ļaudis kvēli iesaistījās sociālās apspriedēs. Daudz gāja runu par jaunas lietu kārtības veidošanu, un tas tiešām sāka īstenoties, ieviešot atsevišķas izmaiņas cilvēku attiecībās. Sv. Dominiks ar savu aso prātu atbilstoši izprata, ka šajā jaunajā lietu kārtībā kristīgā reliģija lielā mērā būs saistīta ar prāta darbību. Vienlaikus visu viņa domāšanu pārņēma cēlais ideāls par apustulisku dzīves veidu, ar kuru cilvēki būs evaņģelizēti ar Dieva Vārda sludināšanu; par to liecinās tāds dzīves veids, kas cieši pieskaņots divpadsmit apustuļu piemēram.

Deviņus gadus, būdams augustīniešu kanoniķis, Dominiks apdomāja šo garīgo projektu, gatavoja sēklu, tā sakot, ordenim; lūdzās, labprātīgi mērdējās, iesaistījās debatēs ar herētiķiem, piedzīvoja prieku un ciešanas svētceļojumos. 1206. gadā viņš pavadīja Osnas bīskapu uz Romu, kur pāvests Inocents III viņu sūtīja sludināt katolisko ticību Dienvidfrancijā, kur bija spēcīga katāru un albingensiešu ietekme. Reģiona centrs Tulūza atjaunoja kopību ar Romas baznīcu tikai 1214. gadā.

Dienvidfrancijas ceļos Dominiks sapulcināja sludināšanas līdzbiedrus, klosteru brāļus un māsas, sekulāros priesterus un lajus Dieva vārda sludināšanai. Sešu gadu laikā pirms nāves sapulcināja ap sevi pirmos līdzbiedrus un ieviesa dzīves veidu, kas saglabājies dominikāņu ordenī. 1215. gada jūnijā Tulūzas bīskaps apstiprināja pirmo dominikāņu darbības kārtību. Jau rudenī Dominiks pavadīja šo bīskapu uz Laterāna IV koncilu, kas ir otrais Romas apmeklējums no kopumā sešiem viņa dzīvē.

Ja sv. Francisks lika lielāku uzsvaru uz morālo atgriešanos un personīgo gandari, tad sv. Dominiks akcentēja mācīšanu. Laterāna IV koncils pieņēma desmito kanonu, kas atbalstīja teoloģijas zināšanu padziļināšanu vietējās bīskapu skolās. Šādas norādes iepriecināja Dominiku. Dieva valstības izplatīšanai Jēzus Kristus izmantoja Evaņģēlija sludināšanu, proti, savus vēstnešus, kuri visur izplatīja šo debesu mācību. Apustuļu, īpaši sv. Pāvila sludināšanu turpināja Baznīcas tēvi, vēlāk mācītāji. Cilvēku prāti šādi guva patiesības gaismu un iekvēlojās mīlestība uz visiem tikumiem. Dvēseļu pestīšanas labā sev un visiem sekotājiem Dominiks noteica nodot citiem to, ko paši apcerējuši. Tāpēc papildus nabadzības, nevainīgas dzīves un reliģiskās disciplīnas uzturēšanai Dominiks savam ordenim noteica dedzīgi studēt kristīgo mācību un sludināt patiesību.

Inocents III pilnvaroja Dominiku dibināt savu reliģisko saimi pēc jau Tulūzā apstiprinātās kārtības, proti, sv. Augustīna senās un tradicionālās Regulas. Pēc Inocenta III nāves 2016. gada jūlijā par pāvestu ievēlēts Onorijs III, kura kalpošanas laikā Dominiks vēl četras reizes apmeklē Romu, lai ratificētu esošo ordeni (1216. gadā – 1217. gadā), atvieglotu ordeņa izplatīšanos un attīstību vietējās diecēzēs (1218. gadā), kā arī nodrošinātu divu klosteru dibināšanu Romā: 1219. gadā – 1220. gadā reformētais svētā Siksta klosteris sāka uzņemt dominikāņu māsas un 1220. gadā – 1221. gadā svētās Sabīnas klosterī apmetās dominikāņu brāļi. Priestera Dominika prāts bija tik pacelts un uztverošs, ka spēja apkopot sevī dažādas tradīcijas: kontemplāciju un darbību, kanonisku dzīves veidu un sludināšanu pēc ceļojošo apustuļu parauga; viņš izveidoja darbībai gatavu reliģisku kopienu. Viņš bija līdzcietīgs, bet arī norūpējies par to, ka cilvēku prāti nepieņēma Patiesību.

Dominikāņu sludināšanā izceļas trīs iezīmes: nesatricināma mācība, pilnīga uzticība apustuliskajam Krēslam un Jaunavas Marijas godināšana. Dominiks jutās atbilstošs sludināšanai, taču to uzņēmās tikai pēc filozofijas un teoloģijas apguves. Sākumā viņš vadījās un mācījās no Baznīcas tēviem Svēto Rakstu, īpaši Pāvila, bagātības. Strīdos ar herētiķiem viņš izmantoja savas teoloģiskās zināšanas, kad tie uzbruka ticības dogmām, un spēja tos atspēkot. Kopā ar pirmajiem biedriem viņš Tulūzā vērsās pret herētiķiem ar tādu daiļrunību un tuvākmīlestību, ka lielu daudzumu ticīgo atguva Baznīcas klēpī.

Lai sludinātāju kārta iegūtu kvalitatīvu un nesatricināmu mācību, viņa dibinājumi veidojās tuvu pie universitātēm. Dominikāņu institūtiem bija īpaša misija vienmēr aprūpēt maldu izraisītos ievainojumus un izplatīt kristīgās ticības gaismu, lai patiesības nepazīšana un mācības sagrozījumi būtu pārvarami šķēršļi mūžīgai pestīšanai. Šis jaunais apustulāts balstījās uz Evaņģēliju un Baznīcas tēvu mācību, izmantojot arī visas zināšanu jomas. Dominikāņu vidū Dieva gudrība izpaudās tādos kristīgās patiesības vēstnešos un aizstāvjos kā Hiacints Polonus, Veronas Pēteris, Vincents Ferers, Alberts Lielais, Raimonds no Penafortas un Akvīnas Toms. Dominikāņu ordenis guva jaunu atzinību ar to, ka Dominika sekotāja, Akvīnas Toma mācību Baznīca atzina par savējo. Dominiks dedzīgi aizstāvēja ticību un arī ļoti cienīja apustulisko Krēslu. Nometies pie pāvesta Inocenta III kājām, viņš solīja aizstāvēt Romas pāvestu. Dominiks domājis sapulcināt lajus Baznīcas tiesību aizstāvēšanai un dedzīgai pretestībai herēzijām. Šādi radās dominikāņu trešais ordenis, kas izplatījies laju vidū. Pie šī ordeņa piederēja sv. Katrīna no Sjēnas, kas, Jēzus mīlestības rosināta, pārliecināja Romas pāvestu pēc septiņdesmit gadu pārtraukuma atgriezties savā Romas sēdeklī.

Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 11 (383) 2021. gada 11. jūlijs 

 

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti

Sirdsapziņa

Piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša šī gada trešā numura rakstu par sirdsapziņu. Pilnu numuru lasiet šeit. Tieši sirdsapziņā, neatkarīgi

Lasīt vairāk »