Atkal pienācis augusts. Jau otrais pandēmijas zīmē un tās diktēto ierobežojumu apstākļos, kas skar arī tos, kuri augustā kājām mēro ceļu uz Aglonu, lai savus priekus un bēdas noliktu pie Dievmātes kājām. Svētceļnieku ir mazāk, bet tomēr no daudzām Latvijas vietām arī šogad tie kā gājputni pošas ceļā.
No Svētā Jēkaba katedrāles 1. augustā ceļu uz Aglonu uzsāka 12 svētceļnieki, visi ar svētceļnieka pieredzi, bet ceļā mazais pulciņš uzņems jaunus dalībniekus bet no Madonas katedrāles grupai pievienosies arī draudzes vikārs Aivars Līcis. Ceļinieki ies iepriekšējā gada maršrutu – Rīga-Baltezera baznīca-Ropaži-Mālpils-Taurupe-Jumurda-Lautere-Madona-Barkava-Nagļi-Dricāni-Ozolmuiža-Kaunata-Andrupene-Aglona.
Kā svētceļojuma vadmotīvs šogad izvēlēts Jēzus mātes aicinājums Kānas kāzās: “Ko Viņš jums teiks, to dariet.” (Jņ 2, 5) Pirmajā brīdī šie vārdi šķiet dzirdēti, didaktiski pamācoši, bet šī brīža situācijā tajos ietverts pat eshatoloģisks vēstījums. Īsais Marijas norādījums uz Dēlu un Viņa vārdiem pamodina jautājumu par dzīvības vai nāves izvēli. Pasaules valstis un tautas izrautas no ierastās komforta zonas ar sērgu, kura neatkāpjas un paņem dzīvības, saule dabūjusi spēku dedzināt cilvēkus ar lielu karstumu, krusa, vētras, plūdi. Kāpēc? Tā ir Kunga balss – Viņš mums katram, tautām un to valdītājiem šajā vētrā uzdod jautājumu: “Vai jūs esat darījuši to, ko Es esmu teicis?”
Pirms iziešanas uz Aglonu mazais svētceļnieku pulciņš pl. 8 piedalījās Svētajā Misē, kuru svinēja draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš.
Savā uzrunā, pievēršoties dienas lasījumam no Jāņa evaņģēlija (6, 24-35), kurā Jēzus sevi nosauc par Dzīvības Maizi, priesteris akcentēja jautājumu par cilvēku attieksmi. Viņi ir apmierināti ar maizi, kuru saņēmuši tās pavairošanas brīnumā, ir paēduši, viņus priecē šī ēdiena materiālais aspekts, bet tie nespēj saskatīt tā devēju – Jēzu, nespēj saskatīt šajā brīnumā Debesu maizes klātbūtni un Dieva mīlestību. Līdz ar to sacītais aktualizē Euharistijas nozīmi mūsu dzīvē – vai spējam novērtēt Debesu Maizes klātbūtni un iespēju to baudīt?
Nedaudz pieskaroties otrajam lasījumam no apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem (Ef 4, 17.20-24), priesteris uzsvēra atjaunotā cilvēka ideju – šis cilvēks spēj atšķirt dievišķo un pasaulīgo, arī materiālo labumu saņemot kā Dieva dāvanu un Viņa mīlestības zīmi.
Uzrunas noslēgumā P. Kļaviņš pievērsās pirmajam lasījumam no Izceļošanas grāmatas (Izc 16, 2-4.12-15). Šajā stāstā atklāta cilvēku vēlme skatīties atpakaļ, uz pierastu, ērtu dzīvi un kurnēt par nezināmajiem Dieva ceļiem, kuros Viņš reiz vadīja izredzēto tautu tuksnesī. Priestera teiktais ļauj to uztvert vairākos līmeņos. Katrs svētceļotājs zina pirmo ceļojuma dienu nostaļģiju pēc mājām un ērtībām. Daudzi padomju laikus pieredzējušie izjūt nostaļģiju pēc tā laika “gaļas podiem”, bet šobrīd visa sērgas skartā pasaule ilgojas atgriezties pie “iepriekšējā normālā”, ar to saprotot materiālo lietu un izklaides industrijas piedāvājuma neierobežotu patēriņu, kurā Debesu Maizei un tās devējam nav vietas.
Pēc Svētās Mises svētceļnieki Kūrijas dārzā varēja baudīt arī cienastu miesai. Draudzes vikārs Aivars Līcis deva svētību krustam, kurš tiek nests grupas priekšgalā, un nelielais pulciņš devās ceļā, lai vakarā sasniegtu pirmo naktsmāju vietu Baltezerā. Pirmdien, 2. augustā, no katedrāles svētceļniekiem saņemta ziņa, ka viņus viesmīlīgi uzņēmusi Baltezera luterāņu draudze. Piedzīvots naktsmiers baznīcā, mielasts ar ēdienu miesai un garam – svētceļnieki baudījuši gan vakariņas, gan Baltezera draudzes mācītāja Ivara Jēkabsona un Garkalnes luterāņu draudzes mācītāja Aigara Vančenko lasīto Dieva Vārdu un mūziku.
Stella Jurgena, Foto: Stella Jurgena, Anžella Roze-Jumiķe
