Šodien pl. 12 Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā notika tradicionālā svētceļnieku Svētā Mise, kuras laikā svētceļnieki prezentēja savas grupas un stāstīja par ceļā piedzīvoto. Svēto Misi celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Aglonā šogad ir reģistrējušās 17 svētceļnieku grupas, ziņo Aglonas bazilikas informācijas centrs. Taču svētceļnieku varētu būt arī vairāk, jo parasti ir arī tādi, kuri dodas uz Aglonu kājām individuāli un informācijas centrā nereģistrējas.
Šogad visilgāko laiku ceļā uz Aglonu ir pavadījusi Radio Marija Latvija, Jelgavas katedrāles un Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles grupa. Šīs trīs grupas ceļā devās jau 1. augustā. Šī gada svētceļnieku rindās bija pārstāvēti praktiski visi vecumi, sākot no 2 mēnešiem līdz 80 gadiem. Prezentācijā bazilikas sakrālajā laukumā visas svētceļnieku grupas gan nepiedalījās, jo šogad daudzi cilvēki drīz vien pēc ienākšanas Aglonā ir devušies uz mājām un svētku norisei seko līdzi attālināti.
Sprediķa laikā Z. Stankevičs klāteošajiem atgādināja, ka aptuveni pirms 835 gadiem Latvijā ienāca pirmais bīskaps Meinards. Viņš bija miera nesējs, kaut gan tolaik ticība nešanu bieži vien pavadījanarī fiziskā vardarbība. Arhibīskaps norādīja, ka dienas lasījumi labi raksturojot svēto Meinardu, bet tai pat laikā atgādināja, ka Svētos Rakstus vienmēr varam attiecināt arī uz sevi un mūsdienām. Viņš uzsvēra, ka Māras zemes evaņģelizācijas process nemaz nav pabeigts un šodien nav mazāk aktuāls, kā svētā Mienarda laikā. Svētais Pāvils vēstulē korintiešiem saka, ka “jūs esat mūsu vēstule”. “Un katrs no mums esam vēstule, kuras adresāts ir Latvija un visas vietas, kur strādājam, kalpojam, dzīvojam,” svētceļniekiem sacīja arhibīskaps.
Viņš arī paskaidroja, ka, lai mēs kļūtu par dzīvajām vēstulēm, kam ir milzīgs spēks uz apkārtējo vidi, mums ir jāatsaucas Kunga aicinājumam. Dienas lasījumā no pravieša Jeremijas grāmatas Kungs aicina nebīties, jo “Es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu”. Kungs pieskaras pravieša mutei un dod runas dāvanu. Z. Stankevičs norādīja, ka ir svarīgi piedzīvot sastapšanos ar dzīvo Dievu, piedzīvot savas personības renesansi, lai pēc tam arī paši kļūstam par sūtņiem.
“Bet ir viena problēma, jo mūsu vidū ir tādi, kas sevi uzskata par dedzīgiem kristiešiem, bet māca kaut ko citu, nekā bīskapi un pāvests, Baznīcas oficiālā balss, nostājoties opozīcijā, uzskatīdami sevi par patiesības nesējiem,” sacīja arhibīskaps. Viņš uzsvēra, ka šādi cilvēki patiesībā nenes mieru, bet gan sašķeltību, skepsi, dumpīguma un apstrīdēšanas garu, un tas nav no Svētā Gara”. Patiesi Baznīcas reformētāji tādi neesot. Kā piemēru tam arhibīskaps minēja svēto Asīzes Francisku. Viņš redzēja samilzušās problēmas Baznīcā, bet cīnījās pret tām paklausības garā, patiesi atjaunojot Baznīcu. Šodien ne tikai katoļi, bet arī citu konfesiju ticīgie pret viņu izturas ar pietāti.
Līdzīga situācija bijusi arī pirms Vatikāna II koncila, kad vairāki teologi, redzēdami sava veida sastingumu Baznīcā, mēģināja atjaunot Baznīcas teoloģiju, tāpēc pret viņiem tika izvērstas represijas, viņiem tika atņemtas tiesības publiski mācīt. Taču tas netraucēja viņiem paklausības garām turpināt lūgties, rakstīt un domāt. “Pienāca brīdis, kas viņi tika reabilitēti, tika izsaukti uz koncilu, kļūstot par Vatikāna II koncila ekspertiem un padomniekiem,” stāstīja Z. Stankevičs, uzsverot: “Pateicoties viņiem, kas paklausībā pieņēma šāda veida attieksmi, sekoja īsta atjaunotne.”
Šodien pāvests Francisks vēlas, lai visa Dieva tauta iesaistās sinodālā procesā, lai kopīgi iet vienā virzienā, atpazīstot laika zīmes un to, ko Dievs vēlas darīt pasualē. Tāpēc viņš ir vēlējies, lai nākamā sinode kļūst ne tikai par atsevišķu ekspertu un bīskapu, bet visas ticīgās tautas kopīgu rezultātu.
Taču, lai ietu atjaunotnes un evaņģelizācijas virzienā, līdzās sinodes idejai tikpat būtiski, pēc arhibīskapa domām, ir tas, lai katrs ticīgais piedalās ne tikai sakramentu svinēšanā, bet izdzīvo savu ticību arī ārpus Baznīcas sienām. Piemēram, viens no viediem, kā patiesi piedzīvot ticību, ir došanās svētceļojumā, kur var klausīties “katehēzes, dalīties, kopā lūgties”. “Ir nepieciešama kopienas pieredze, kopīgi izdzīvotas ticības pieredze ārpus Baznīcas sienām, pretējā gadījumā Meinarda misiju un Latvijas reevaņģelizāciju nevarēsim realizēt,” uzskata arhibīskaps.
Viņš paskaidroja, ka Baznīcā tāpēc ir nepieciešamas dažādas kopienas un kustības. Ja draudzēs nav šādu iniciatīvu, tad ir nepieciešams pulcēties kaut nelielās grupās, “dalīties ticībā, aizlūgt par otru, un tādā veidā to ticības uguntiņu izplatīt tālāk”. Arhibīskaps pateicās priesteriem, kas atbalsta kopienas, to iniciatīvas savās draudzēs, kas ir atvērti “uz šo jaunās evaņģelizācijas dimensiju”.
Z. Stankevičs citēja svēto Jāni Pāvilu II, kurš ir teicis: “Ticība pieaug, kad tā tiek nodota tālāk.” “Tāpēc, mīļie brāļi un māsas Kristū, aicinu dalīties ar savu ticību, lai paši pieaugtu ticībā!” uzrunas noslēgumā aicināja arhibīskaps.
KABIA
