Iziet no krīzes labākiem kopīgā ceļā

Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis turpmākajos mēnešos piedāvās vairākus rakstus, skaidrojot, kas ir sinodālais ceļš. Šoreiz piedāvājam vienu no šiem materiāliem. 

Pandēmija rosina pārdomāt un analizēt tās izraisīto situāciju, sekas un jo īpaši to iespējamo darbību un solidāro palīdzību, kas izvērstos no tiem, kuri censtos nodrošināt cienīgu dzīvi katram, sevišķi atstumtiem, ar brālības, Dieva Tautas kopīgā ceļa pieredzi un sociālas draudzības uzturēšanu.

Sociāli ekonomiska netaisnība daudz kur spiež iestāties par radošu pieeju krīzes pārvarēšanā. Dieva valstībā, kas jau aizsākas šajā pasaulē, sociālā organizēšanās balstās uz katra cilvēka ieguldījumu, dalīšanos un kopību, nevis atstumšanu, apspiešanu un ieguvumiem tikai sev pašam. Tāpēc visi individuāli un kolektīvi aicināti ar atbildību, transparenci un godīgumu veikt savu pienākumu vai misiju. Dieva Tauta šo aicinājumu īsteno kopīgā – sinodālā ceļā.

Pandēmija izcēlusi gaismā labāko un sliktāko cilvēku attiecībās. Jāapzinās, ka kopīgi esam vienoti cilvēcībā un nav noliedzamas tādas sociālas kaites, kā bezdarbs un atsvešināšanās. Krīze pārvarama ar drosmi un cerību, ar solidaritāti kā taisnību, kas vislabāk paustu patiesu mīlestību un tuvību. No šīs krīzes jāiziet labākiem, kā brāļiem un māsām, kuri liecina par dāvāto dzīvību un ir atvērti iniciatīvām, kā arī ar drosmīgu un dāsnu ziedošanos.

Katrs cilvēks kā brālis vai māsa pieņemams patiesā tuvākmīlestībā. Pastāv arī politiskā mīlestība un sociālā mīlestība, kad tiek iedzīvināti brālības un taisnības procesi par labu visiem (no Fratelli tutti, n. 180). Visiem tāpēc jāapgūst satikšanās māksla, sekojot Labā samarieša piemēram un pieņemot vājākos. Šādi veidotos jauna sadzīve, kurā katru dienu notiktu iestāšanās par labo, par mīlestību, taisnību un solidaritāti. Taču tam labāk notikt konkrētās situācijās, kurās atklājas, ka mums trūkst iekšējas brīvības, kalpojam elkiem, dzīvojam saskaņā ar ideoloģijām, atstājam attiecības novārtā.

Pandēmijas laikā daudzi ziedojušies pārliecībā, ka labāk dzīvot īsāku dzīvi kalpošanā citiem, nekā garāku dzīvi, pretojoties šim aicinājumam. Šāda ziedošanās rosina kaut ko svarīgu mūsos, palīdz novērst vienaldzības vīrusu, atgādina, ka mūsu dzīve ir dāvana, augam ar pašatdevi, nevis sevis saglabāšanu. Valdības locekļi, neskatoties uz personīgiem trūkumiem, centušies aizsargāt veselības aprūpes sistēmu un glābt dzīvības, lai gan ierobežojoši mēri kopējam labumam nereti uztverti kā individuālas brīvības vai autonomijas pārkāpums. Kopējais labums tomēr ir daudz kas vairāk, kā summa tam, kas labs atsevišķiem cilvēkiem. Tās ir iestāšanās par visiem pilsoņiem, cenšanās iedarbīgi atbildēt uz neaizsargātāko ļaužu vajadzībām. Personīgā brīvība lai nekļūst par prizmu, caur kuru viss tiktu izvērtēts. Līdz ar pandēmijas tik redzamo krīzi pastāv cita veida nopietnas problēmas, piemēram, vardarbība un kara konflikti. Ar maskām aizsargājam sevi un citus no vīrusa, ko nevaram redzēt. Taču jāsargājas arī no cita veida vīrusiem, apslēptām pandēmijām pasaulē.

Lai izietu no šīs krīzes ar mazāku egoismu, nekā tad, kad tā aizsākās, mums jāļauj sevi skart citu cilvēku sāpēm. Aizvien jāpārdomā savas prioritātes: Ko vērtējam? Ko vēlamies? Pēc kā tiecamies? Kāda ir mūsu līdzdalība kopīgā jeb sinodālā ceļā? Dievs vēlas, lai mēs rīkotos atjaunoti, neatgriežoties pie iepriekšējās maldu drošības politiskā un ekonomiskā sistēmā. Ekonomikā visiem jādod pieeja pie radības augļiem dzīves pamatvajadzībās attiecībā uz zemi, pajumti un darbu. Politikā būtu jāietver dialogs ar trūcīgajiem, atmestajiem un trauslajiem tā, ka cilvēki ietekmētu tos lēmumus, kas iespaido viņu dzīvi.

Lai gan esam vairāk saistīti, tomēr esam arī sadalīti. Drudžaina patērēšana sarauj piederības saites, liek vairāk sevi uzturēt un padoties raizēm. Cilvēku nedrošību un bailes izmanto populisti varas iegūšanai pār sabiedrību. Grūti veidot satikšanās kultūru un piedzīvot kopīgo ceļu atmešanas kultūrā, kurā par sev nesvarīgiem uzskata sirmgalvjus, bezdarbniekus, invalīdus un nedzimušos, kā arī tos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemami. Lai izietu no šīs krīzes labākiem, jāatgūst sapratne par to, ka cilvēkiem ir kopīgs ceļš un kopīgs mērķis.

Pandēmija atgādinājusi, ka neviens netiek glābts viens pats. Mūsu savstarpējo saikni mēdzam saukt par solidaritāti, kas ir vairāk kā dāsna rīcība, lai cik tā svarīga. Esam aicināti pieņemt mūsu savstarpējo saikni, uz kuras kā pamata veidojama labāka, savādāka, cilvēcīga nākotne. Kopīgā jeb sinodālā pieredze lai veicina mūsu cilvēcisko un sociālo atveseļošanos!

Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 16 (388) 2021. gada 10. oktobris

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti

Kopā ar Dievu ceļā

Turpinām pārpublicēt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles rakstu sēriju „Kopā ar Dievu ceļā“, kas veltīta sinodālā ceļa procesam. Apustulis Pēteris rakstīja

Lasīt vairāk »

Kopā ar Dievu ceļā

Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis sinodālā ceļa pieredzes ietvaros turpina iepazīstināt ar Dieva klātbūtnes vēsturi viņa tautas vidū. (turpinājums) Dievs

Lasīt vairāk »

Kopā ar Dievu ceļā

Turpinot sinodālo jeb kopīgo ceļu, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis aicina ieziļināties Izredzētās tautas ceļa ar Dievu vēsturē. Pateicoties Dieva

Lasīt vairāk »