Turpinām pārpublicēt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles rakstu sēriju „Kopā ar Dievu ceļā“, kas veltīta sinodālā ceļa procesam.
Apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem: „Jūs citkārt nebijāt tauta, bet tagad esat Dieva Tauta” ( 1 Pēt 2: 10). Savā vēsturiskajā īstenībā un teoloģiskajā noslēpumā Baznīca iziet no Vecās derības Dieva tautas. Kad to apzīmē ar vārdu gahal (sasauce), no Jaunās derības skaidri izriet, ka tā ir Dieva Tauta, kas jaunā veidā veidota caur Kristu un Sv. Gara spēku. Jau Vecajā derībā Izraēlim bija jāpateicas par savu izraudzīšanu un Dieva iniciatīvu, ka tā bija Dieva Tauta. Tomēr tā bija vienas nācijas ietvaros, kurus pārsniedz jaunā Dieva Tauta. Tā ietver sevī visu tautu, valodu un rasu cilvēkus. Tai ir universāls, tai ir universāls vai katolisks raksturs, kura pamatā ir Kristus veiktā Pestīšana, Jēzus Lieldienu noslēpums, Viņa noslēgtā Jaunā Derība. Šīs tautas mantojums ir Dieva bērnu gods un brīvība, kuru sirdīs Sv. Gars mājo kā savā templī. Viņa likums ir jaunais bauslis – mīlēt kā pats Kristus ir mūs mīlējis” (sal. Jņ 13: 34). Beidzot, tās mērķis, uz kuru tā kopīgi – sinodāli – dodas, ir Dieva valstība, ko pats Dievs ir iesācis zemes virsū un kas tai jāizplata tālāk, līdz kamēr laiku beigās viņš to pilnveidos, tad, kad parādīsies Kristus, mūsu dzīvība” (sal. Kol 3: 4) un „pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības uz Dieva bērnu godības brīvību” (Rom 8: 21).
Baznīcas kā Dieva Tautas universālisms cieši saistās ar atklāto patiesību par Dievu kā visa eksistējošā Radītāju, visas cilvēces Pestītāju, svētuma un dzīvības Avotu katrā cilvēkā caur Sv. Gara spēku. Vecā derība tika noslēgta tikai ar vienu Dieva izvēlētu tautu – Izraēli. Tomēr Vecajā derībā ir arī norādes uz šo nākotnes universālismu (sal. Rad 12: 3; 18:18; 22:18; Is 2: 2-4). Vecās derības izvēlētā tauta norādīja un sagatavoja uz nākošo Dieva Tautu, kas būs universāla. Tāpēc pēc Kristus augšāmcelšanās, vispirms „Labā vēsts” tika pasludināta Izraēlim (sal. Apd 2: 36; 4: 10). Tomēr Apustuļu darbos Baznīca atklājas ne kā cietoksnis, bet kā telts, kas spēj paplašināt savu telpu (sal. Is 54: 2) un dot pieeju visiem. Baznīca „dodas uz priekšu”, aizvien paplašinot savu telpu, lai visi varētu ienākt. Baznīca ar atvērtām durvīm (EG, 46) kā Tēva atvērts nams (EG, 47).
Dievs ir aicinājis visus tos, kas ar ticību raugās uz Jēzu, pestīšanas veicēju, miera un vienotības Avotu, būt par viņa tautas locekļiem. Šī „aicinātā kopiena” ir Baznīca, kas dibināta, lai būtu visiem un katram šīs pestīšanu nesošās vienotības redzamais Sakraments. Viņai ir jāizplatās visās zemēs, un tā ienāk cilvēku vēsturē, reizē tomēr pārsniegdama laiku un tautu robežas. Līdzīgi tam, kā miesīgais Izraēlis, kas ceļoja pa tuksnesi, jau tika saukts par Dieva Baznīcu (Neh 13:1; sal. Sk 20: 4; At 23: 1ss), tā arī jaunais Izraēlis, kas, ceļodams šajā pasaulē, meklē nākamo un paliekamo pilsētu (sal. Ebr 13: 14), arī tiek saukts par Kristus Baznīcu (sal. Mt 16: 18), jo Kristus to ieguva ar savām Asinīm (sal. Apd 20: 28), pildīja to ar savu Garu, apgādāja ar piemērotiem redzamās un sociālās vienotības līdzekļiem (sal. Lumen gentium, n. 9).
Jaunā derība, uz kuru cilvēce ir aicināta, ir arī mūžīga derība (sal. Ebr 13: 20) un tāpēc Dieva tautas gaitas pārsniedz laika robežas un vēršas mūžībā. Zemes Baznīca un debess Baznīca; apustuļu un viņu pēcnācēju Baznīca un svēto Baznīca; Dieva bērnu Baznīca laikā un mūžībā: tā ir viena Dieva tauta, kas pārsniedz visas vietas un vēstures laika robežas, saskaņā ar Dieva pestīšanas plānu, kas atspoguļojas tās katoliskumā. Dieva tauta vienmēr atrodas ceļā. (turpinājums sekos)
Vēstnesītis, Nr. 19 (391) 2021. gada 21. novembris
