Rīgas Kristus Karaļa baznīcā svētdienas dievkalpojumos un svētku dienās baznīcas ērģeles spēlē jaunais ērģelnieks Oskars Kalniņš. Šajā draudzē vairākus gadus ērģelniece ir arī viņa mamma Ingrīda Sarkane (Kalniņa). Mūziķu dzimtas saknes meklējamas Latgalē, turklāt Oskars ir ērģelnieks jau ceturtajā paaudzē. Pēteris Sarkans – ērģelnieks, diriģents un komponists ir Oskara vecvectēvs, kurš no 1936. gadal ilgus gadu desmitus ir bijis Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles ērģelnieks un kora vadītājs. Iepriekš Pēteris Sarkans darbojās kā ērģelnieks arī Aglonas bazilikā. Viņa meita turpina tēva iesākto. Nellija Sarkane ir ērģelniece un kora vadītāja Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē. Tā caur baznīcu un ticību ērģeles ir ienākušas šajā ģimenē.
Šī gada oktobrī Latgales vēstniecībā “Gors” bija ieplānots sestais starptautiskais izcilās ērģelnieces Ivetas Apkalnas ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”. Tajā tika uzaicināts piedalīties arī daudzsološais ērģelnieks O. Kalniņš, lai izpildītu savu sacerēto kompozīciju. Uz sarunu aicinājām jauno talantu un viņa mammu.
Ērģeles kā nepieciešamība
Ingrīda, domājot par savas dzimtas saistību ar mūziku, apbrīno savu vectēvu, kuram bija plašs dzīves redzējums. “Vectēvs auga deviņu bērnu ģimenē, kurā galvenā nodarbe bija lauku darbi, taču ģimenes iešana baznīcā, stingrā audzināšana, ticība un lūgšanas gars izveidoja no viņa mērķtiecīgu, neatlaidīgu cilvēku, kas cīnījās par savu izglītību, lai cik grūti būtu laiki.
Ticība ir garīgās attīstības ceļš, kamēr katrs nonāk līdz savām, sev svarīgām un vērtīgām atziņām, taču vectēvs vienmēr nemaldīgi prata atšķirt patieso no neīstā un spēja saskatīt cilvēka dvēseles skaidrību. Vectēva personība mūsu ģimenē bija tik nozīmīga, ka viņa vārds bija kā likums. Kļūt par ērģelnieku vectēvam bija iekšēja nepieciešamība, viņa sirdsbalss. Mēs cienījām viņu tik ļoti, un dzīve izveidojās tā, ka turpinām viņa iesākto, par ko esam lepni,” spriež mūziķe, pēc izglītības pianiste, kas ir arī klavieru pasniedzēja un koncertmeistare.
Pēteris Sarkans, ērģelnieks, komponists. Oskara vectēvs
Iespējams, tāpēc jaunākais dzimtas ērģelnieks sešpadsmit gadīgais Oskars jau no agras bērnības ir izrādījis interesi par mūziku. Vispirms tās bijušas klavieres, arī čells, tad ērģeles. ‘’Nākot līdzi ģimenei uz baznīcas dievkalpojumiem, jau no agras bērnības man bija iespēja dzirdēt, spēlēt, sajust ērģeles un to skanējumu. Lūgšana un ticība ir svarīga arī man personīgi, ar to eju cauri dažādiem dzīves posmiem. Baznīca ir vieta, kurā var pabūt ar sevi, savu sirdsapziņu, uzklausīt to. Un ērģeles ir varenākais Dieva radītais instruments caur cilvēka rokām,” sajūsmu pauž Oskars.
Oskars Kalniņš ar vecmammu Nelliju Sarkani, Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāle
Apzināti neapzināta izvēle
“Man ir sajūta, ka mūzika man ir bijusi vienmēr blakus,’’ saka Oskars, “atceros, kā spēlēju sintezatoru, kurš nemaz nebija ieslēgts, bet mūzika man skanēja prātā.” Pirmskolas vecumā Oskaram radās interese par čellu: “Toreiz kādā ziņu raidījumā rādīja orķestri, un mani ieinteresēja viens stīgu instruments, kuram bija interesants kokgriezums grifa augšdaļā. Tas man ļoti iepatikās un tā izlēmu spēlēt čellu.”
Oskara mamma atminas, ka dēls diezgan agri sācis izdomāt dažādas dziesmiņas un savus skaņdarbus labprāt arī demonstrēja. Varētu pat izdot bērnu klavieru skaņdarbu krājumu, kurā būtu mazas tēlainas mūzikas gleznas. Viņa arī uzsver, ka nav bijusi doma bērnu no mūzikas atrunāt vai arī tieši otrādi – pierunāt, jo bērna iekšējā pasaule ir ļoti trausla, tāpēc ar varu neko uzspiest nedrīkst. Protams, vecāki var pamanīt bērna talantus, palīdzēt attīstīt dotības, bet, viņasprāt, vecākiem ir svarīgi savu bērnu tieši ieinteresēt, palīdzēt paplašināt zināšanu redzesloku, akcentēt procesu uz iegūstamo rezultātu, nevis pavēlēt. Ingrīda ir ļoti pateicīga arī visiem skolotājiem, pie kuriem Oskars ir mācījies. Savukārt Oskars pateicas ģimenei par atbalstu. “Lepojos ar savu ērģelnieku dzimtu!”
Instruments ar eņģeļu balsīm
“Mani vienmēr sajūsmina iespēja izpaust sevi mūzikā,” par savām attiecībām ar ērģelēm stāsta Oskars. “Spēlējot varu atspoguļot savas izjūtas, varu skaņās izstāstīt savu stāstu. Jā, es varu runāt caur ērģelēm un nodot savu vēstījumu apkārtējai pasaulei.”
“Komponēšana ir kā Dieva dāvana, tā tiek iekodētas emocijas mūzikā, kuras var aizkustināt klausītājus, izraisīt pārdomas par dažādām lietām. Iedvesma ir neparedzama, sajūtu spektrs ir ļoti plašs – bieži ilgstoši pilnveidoju savu skaņdarbu, kamēr tas iegūst īsto veidolu un precīzi atspoguļo manu ideju,” par radošo procesu stāsta Oskars.
Ingrīda piebilst: ’’No malas izskatās, ka viss padodas vienkārši un viegli, bet patiesībā ir ieguldīts liels un neatlaidīgs darbs.’’ Skatoties uz sava dēla talanta attīstību, mamma norāda, ka Oskara skaņdarbi ir “kļuvuši dramatiskāki, šķautņaināki, spožiem personiskiem izteiksmes līdzekļiem un akcentiem bagātāki, krāsaināki, apjomīgāki. Pamanu, ka viņš pilnveidojas – tas nozīmē, ka cilvēks ir iedziļinājies darba procesā un tas ir interesanti”.
Mūzikas terapeitiskās spējas
Oskars daudz klausās baroka laika komponistu darbus profesionālai izaugsmei un arī romantisma laikmeta ērģeļmūzikas komponistus, lai gūtu iedvesmu un pilnveidotos. Kā arī klasiskā mūzika, pēc viņa domām, spēj dot jaunu perspektīvu un skatījumu uz dzīvi.
“Mūzika ir tāda unikāla lieta. Tai piemīt terapeitiskas spējas. Esmu par to pārliecināta. Mūzika var nogurdināt, ja tā ir pārāk skaļa un tās ir par daudz. Mūzika var būt meditatīva. Iespējams, kādam cilvēkam izmisuma brīdī tā var palīdzēt atkal ‘’nostāties uz kājām’’. Tāpēc mūzika nekad neapnīk. Tajā var smelties spēku, iedvesmu, rast radošo brīvību,” savos uzskatos dalās Ingrīda. ’’Esmu atvērta visiem žanriem un veidiem. Negribas pieķerties pie kāda viena, jo ir tik liela daudzveidība!”
Turpināt mācīties
Oskars uzskata, ka jebkuram māksliniekam ir svarīga personīgā izaugsme visas dzīves garumā. To viņš attiecina arī uz sevi – turpināt analizēt, iedvesmoties, mācīties, meklēt un izveidot “savu unikālo toni”. Viņš vēlas kļūt par profesionālu ērģelnieku, čellistu un komponistu. “Ir jābūt pacietīgam, neatlaidīgam, nedrīkst apstāties, jo katra apstāšanās ir solis atpakaļ, tad visu uzsākt ir vēl grūtāk. Mans sapnis ir turpināt to, ko iesāka mans vecvectēvs daudzus gadu desmitus atpakaļ – radīt skaņdarbus, kas spētu aizkustināt. Es gribētu, lai manu mūziku klausās, lai tā ir pieprasīta un atskaņota, jo tā ir lielākā komponista laime!”
Oskars ir enerģijas pārpilns un apgalvo, ka pagaidām motivācija un vēlme turpināt iesākto viņu nepamet, jo viņam ir sapnis, uz kuru tiekties. Arī citiem jauniešiem viņš novēl meklēt, atrast un darīt to, kas rada prieku un aizrauj. “Un nevajag baidīties uzsākt kaut ko jaunu, jāizmēģina daudzas sfēras, jāizmanto laiks lietderīgi,” ir pārliecināts jaunais talants.
Jautāta, ko savam dēlam novēlētu nākotnē, Ingrīda saka: ’’Kā būs tālāk, to rādīs laiks. Gribu, lai atceras, ka ceļa galā nokļūst tikai tas, kurš šo ceļu iet. Novēlu neapstāties, īstenojot savus sapņus, turpināt sekot savai sirdsbalsij un paļauties uz Dievu.”
Pēc veiksmīgi apgūtas vispārējās izglītības Rīgas Doma kora skolā, šogad Oskars ir iestājies Jūrmalas Mūzikas vidusskolā ērģeļu specialitātē un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā čella specialitātē. Priekšā vēl 3 mācību gadi.
Ja vēlies iesaistīties un finansiāli atbalstīt Oskara prasmju attīstīšanu un pilnveidošanu, aicinām ziedot uz KABIA kontu ar norādi “Atbalsts Oskaram Kalniņam”.
Konta Nr: LV19HABA0551003218814
Palīdzēsim jaunajam talantam aiznest eņģeļu balsis plašāk!
KABIA
foto Toms Norde; filmēšana un montāža Sergejs Bainenkovs
