Tuvojoties Vispasaules trūkumcietēju dienai, piedāvājam izlasīt Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī publicēto rakstu, kas veltīts šai tēmai.
Svētdien, 14. novembrī, piekto reizi atzīmējam trūcīgo dienu, kurā pāvests Francisks aicina ņemt vērā Jēzus vārdus: „Trūcīgie vienmēr būs kopā ar jums” (Mk 14: 7). Jūdass toreiz iebilda, ka sieviete izlej pār Jēzus galvu dārgu eļļu. Jūdasa kā nodevēja skarbā kritika norāda, ka tie, kas neciena trūcīgos, noliedz Jēzus mācību un nevar būt viņa mācekļi. Jēzus aicina atstāt šo sievieti mierā. Viņas rīcība jau paredz Jēzus mirušās miesas svaidīšanu pirms likšanas kapā. Jēzus pats ir trūcīgs, un tieši trūcīgo, vientuļo, atstumto un diskriminācijas upuru labā viņš pieņem šo sievietes darbību.
Jēzus atklāj Dievu Tēvu, kas rūpējas par trūcīgiem un ir tiem tuvs. Jēzus visā māca, ka trūkums nav likteņa rezultāts, bet konkrēta norāde uz viņa klātbūtni mūsu vidū. Jēzu atrodam trūcīgo dzīvēs, viņu ciešanās un vajadzībās, bieži vien necilvēcīgos apstākļos, kuros tie spiesti dzīvot.
Trūcīgie izplata Evaņģēliju, ļaujot mums jaunos veidos atklāt Tēva īsto vaigu. Trūcīgie daudz ko māca, jo pazīst cietošo Kristu savās ciešanās. Pats Jēzus ir kopā ar trūcīgiem un ņem dalību viņu stāvoklī. Mums savstarpēji jādalās trūcīgo ciešanās, jācenšas novērst viņu grūtības un atstumtību, jāatgriež to zaudētā cieņa un jānodrošina viņu nepieciešamā sociālā līdzdalība.
Tuvākmīlestībā ietverts devējs un saņēmējs, savstarpējā dalīšanās izraisa brālību. Žēlsirdības darbiem ir gadījuma raksturs, bet savstarpēja dalīšanās ir nepārtraukta. Žēlsirdības darbi var apmierināt pašu to veicēju, kamēr pazemot to saņēmēju. Savstarpējā dalīšanās tomēr stiprina solidaritāti un veicina taisnību. Ticīgie var griezties pie trūcīgiem, lai redzētu Jēzu un ar viņu saskartos, jo tie pārstāv Jēzu un norāda uz viņu. Dieva žēlastība darbojas tajos, kuri bez izrādīšanās ziedojas trūcīgajiem un konkrēti ar tiem dalās.
Mums jāatver sirdis, lai atpazītu daudzus dažādus trūkuma veidus un paustu Dieva valstību ar dzīves veidu, kas atbilst apliecinātai ticībai. Jēzus sekošanā nav jākrāj šīs zemes mantas, kuras dod iluzoru, īstenībā trauslu un pārejošu drošību. Jātiecas pēc īstas un paliekošas laimes, kuru neviens un nekas nevar iznīcināt (sal. Mt 6: 19 – 20).
Jēzus mācība šeit sola to, ko var pilnīgi droši uztvert un pieredzēt vienīgi ticības acīm: atstāt īpašumu vai radus viņa vārdā, lai saņemtu simtkārt vairāk un vēl arī mūžīgo dzīvi (sal. Mt 19: 29). Vienīgi savā trūkumā attiecībā uz pārejošām bagātībām, pasaulīgo varu un tukšību varam atdoties patiesā mīlestībā. Bez šāda trūkuma dzīvosim sadalīti: līdz ar visiem labiem nodomiem tomēr tad nevarēsim pārveidot pasauli.
Kristus Evaņģēlijs rosina īpaši iestāties par trūcīgiem un atpazīt to morālo un sociālo nekārtību, kas izraisa aizvien jaunus trūkuma veidus. Tirgus bez ētisko principu ievērošanas vai ar šo principu selektīvu izvēlēšanos rada necilvēcīgus apstākļus tiem, kas jau dzīvo trauslā stāvoklī. Jauna veida trūkums un atstumtība nāk no ekonomiski – finansiālās darbības, kuru veic cilvēki bez humanitāras uztveres un sociālās atbildības. Pēc pandēmijas jārisina bezdarba jautājumi, ar sociālu solidaritāti un dāsnumu tālredzīgi jāveido cilvēka attīstības projekti.
Trūcīgos nav jāvaino par viņu stāvokli. Trūkums izriet nevis no liktenības, bet no egoisma. Kritiski tāpēc izvērst tādus attīstības procesus, kuros tiktu novērtētas katra spējas tā, ka, papildinoties iemaņām un dažādām lomām, veidotos kopējs resurss, kurā būtu savstarpēja līdzdalība. Daudzus trūkuma veidus pie „bagātajiem” varētu novērst „trūcīgo’’ bagātība, ja tikai tie varētu tikties un iepazīt viens otru. Neviens nav tik trūcīgs, ka nevarētu kaut ko dot no sevis savstarpējā apmaiņā. Trūcīgiem ne tikai jāsaņem, bet tiem jādod iespēja dot, jo tie labi zina kā dāsni atbildēt. Trūcīgie bieži māca solidaritāti un dalīšanos. Tiem var kaut kas trūkt, bet ne viss, jo tie saglabā Dieva bērnu cieņu, kuru neviens un nekas nevar tiem atņemt.
Radošā plānošanā trūcīgiem par labu lai nav ilūzijas, ka brīvība iestātos un augtu līdz ar naudas saņemšanu. Kalpošanas trūcīgiem īstenojas darbībā un katrā iespējā darīt labu. „Dievs mīl priecīgu devēju” (2 Kor 9:7), tomēr sirdsapziņa nav nomierināma ar naudas došanu citiem. Drīzāk vajag vērsties pret vienaldzības un netaisnības kultūru, kuru esam radījuši attiecībā uz trūcīgajiem.
Pāvests Francisks aicina augt izpratnē par trūcīgo mainīgajām vajadzībām. Ekonomiski attīstītākajos rajonos cilvēki nav tik ļoti gatavi risināt trūkuma jautājumus. Pierodot pie relatīvi noteiktas labklājības, cilvēkiem grūtāk pieņemt upurus un atturību. Tie gatavi darīt jebko, lai tikai nezaudētu viegli gūtos augļus. Rezultātā tie nonāk noslēgtībā un prasībās, kas ved bailēs, satraukumā un dažkārt vardarbībā. Šādas attieksmes ir trūkuma veidi, kurus arī jāņem vērā. Ar atvērtību laika zīmju lasīšanai būtu jāatrod jauni evaņģelizēšanas veidi. Ja arī uzreiz izpalīdzam trūcīgo vajadzībām, vajag arī tālredzīgi īstenot jaunas kristīgās mīlestības zīmes, atbildot uz jauniem trūkuma veidiem šodienas cilvēcē.
Trūcīgos personīgi jāsastop tur, kur tie atrastos. Nav jāgaida, lai trūcīgie klauvētu pie mūsu durvīm. Mums tos jāsasniedz viņu atrašanās vietās. Svarīgi saprast viņu izjūtas, pieredzi un sirds vēlmes. Trūcīgie atrodas mūsu vidū. Cik evaņģēliski būtu visā pateicībā teikt, ka arī mēs esam trūcīgi, jo vienīgi šādi tos varēsim atpazīt. Tie tad kļūs līdzdalīgi mūsu dzīvē un caur viņiem piedzīvosim pestīšanu.
Vēstnesītis, nr. 18 (390) 2021. gada 7. novembris
