Svētdien, 12. decembrī, Dieva tautai katedrālē bija iespēja apdomāt par savu piederību draudzei un tās nozīmi. Kopība individuālā un liturģiskā lūgšanā notiek pateicoties ticībai Dievam, ģimenes saiknēm ar šo dievnamu, kalpošanas daudzveidībai un Dieva tuvības meklēšanai. Liela nozīme lūgšanas nodomiem: par savu saimi un dzimtu, par visiem. Draudzē saņemti sakramenti kā palīdzība ceļā uz Dieva Valstību, pie Dieva. Tā kļuvusi par piederības un lūgšanas vietu. Ja arī svarīgākās ir attiecības ar Dievu, tomēr atzīstama tukšuma sajūta, pietrūkst draudzes kā tuvākās kopienas pieredze. Vairāk formāla piederība un noderētu atrast atbildes uz saviem jautājumiem.
Svētdien, 19. decembrī, ieklausīšanās un dalīšanās notika par tēmu: kas tiek gaidīts no draudzes un kāds kalpojums pietrūkst draudzē? Dažkārt nav zināšanu par kalpojumu iespējām un piedāvājumiem draudzē. Pietrūkst pasākumu bērniem un jauniešiem, trūkst mīlestības kā svētceļojumā, un sadraudzības. Daudzi nepazīst viens otru, nav izzinājuši citu vajadzības. Trūkst aizlūgšanas un saietu pēc dievkalpojumiem, lai nostiprinātos interese vienam par otru. Jāapzina vientuļie cilvēki un jāveicina tuvība. Jāorganizē lūgšanu grupas, priestera lekcijas par kādu tēmu, piemēram, par grēku sūdzēšanu. Jāiesaistās Marijas Leģionā, kurā trūkst cilvēku. Jāveicina sadraudzība un saskarsme ar tikšanās reizēm, ar filmām, ar plašāku garīgās mūzikas programmu. Daudz kas tomēr atkarīgs no pašu iesaistīšanās, no aktīvas ieinteresētības.
Daudzi pandēmijas dēļ ilgi nav bijuši dievnamā un nav saņēmuši sakramentus. Reizēm tiem tomēr pastiprinās ilgas pēc dievkalpojumiem, pietrūkst tās svinīgās, apgarotās noskaņas, kuru var just svētajā Misē, pietrūkst ērģeļu mūzikas un dziedājumu. Katoļu Baznīca ir palīdzējusi grūtā brīdī, un to nav vēlmes aizmirst, kaut vai atbalstot sirmo katedrāli ar naudas ziedojumu, jo elektrības un gāzes rēķini tiešām ir augsti. Ja arī sākotnēji varēja būt negatīva noskaņa pret Baznīcu, kopš saskarsmes ar to ir bijusi vilkme.
Gadiem ilgi var šai vilkmei pretoties, līdz tā gūst pārsvaru, satiekot kristieti kā liecinieku par kopīgo ceļu. Pēc katras svētās Mises sajūtams milzīgs enerģijas pieplūdums. Likās, ka cilvēku piepilda mīlestība uz visu pasauli un dedzīga vēlme darīt labu visiem cilvēkiem, tad arī kļuva iespējams piedot visiem, kas sliktu darījuši un patiešām izjust vēlmi arī šos cilvēkus mīlēt un darīt viņiem labu. Tomēr, ar laiku šī sajūta sāk mazināties, īpaši, kad ierobežota līdzdalība liturģijā, rituālu izpildē un dziedājumos, kas noved līdz ekstāzei, sniedz pārdzīvojuma sajūtu. Ipaši patīk Rožukronis, Vesperes un Jēzus Sirds dievkalpojuma dziedājums ‘’Jēzus Sirds, Tev zvēru to, uzticību mūžīgo.’’ Šajos dziedājumos ir spēcīga enerģija, kuru var izjust gluži fiziski, tāpēc nav pat šaubu par Svētā Gara klātbūtni.
Dievu var meklēt caur savām sajūtām nevis caur prātu. Dievs, tāpat kā mīlestība, ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus cilvēka saprāta, ir daudz spēcīgāks par to. Mīlestību un Dievu var just caur sirdi, viss pārējais izrādās tukša runāšana. Draudzei jābūt par vietu, kur šo pārdzīvojumu var atrast. Lūdzoties mājās, mežā vai jūras krastā, to nevar dabūt. To var dabūt tikai – 8 – Nr. 1 (394) 2022. gada 2. janvāris dievnamā, kur tas piederas un ir viss nepieciešamais, lai radītu Svētā Gara klātbūtnes izjūtu.
Garīgajā ceļā līdzās atrodas cilvēki, ar kuriem pastāv kontakti ikdienā, vairāk vai mazāk katrs cilvēks. Ne visi no viņiem ir katoļi un kristieši, un nav pārliecības, ka viņus visus vajadzētu padarīt par kristiešiem. Daudzi no viņiem nav tik slikti, ka būtu pelnījuši elli. Dievs taču nav muļķis un redz sirdis. Labāk lai katrs paliek tajā ticībā, kādā ir audzināts vai kādu pats izvēlējies dzīves laikā. Personīgā pieredze rāda, ka, lai nonāktu pie ilgām pēc Dieva, ir jāpiedzīvo kaut kas ļoti personisks un iracionāls. Ar runāšanu nevienu nevar ticīgu pataisīt, nedz likt kādu iemīlēt. Arī ar grozīšanos acu priekšā nevar. To vai cilvēks nonāk līdz tam, lai sajustu, nosaka kaut kas ārpus cilvēkiem, proti, tieši Dievs un neviens cits.
Draudzē var arī nemeklēt attiecības ar cilvēkiem. Cilvēki, viņu skatieni un uzmanība dievnamā, pat ja tā ir tikai šķietamība, var arī traucēt. Socializācijas nozīme laika gaitā var zaudēt vērtību, arvien biežāk pašam meklējot vientulību. Pie Jēzus var meklēt garīgu stiprinājumu un aizsardzību. Lai varētu ar mierīgu sirdsapziņu pievienoties katoļu draudzei, kāds atteicies no dalības ateistiskā organizācijā, arī pārtraucis sūtīt savus dzejoļus ezoteriķu žurnālam ‘’Zintnieks.’’ Tas bijis Dievam atdotais upuris. Aizsāktais garīgais ceļš varbūt kādam beigsies ar “došanos kalnos’’ kā to darīja viduslaiku vientuļnieks, citam ar vēl lielāku tuvošanos citiem cilvēkiem kopīgā ceļā.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis Nr. 1 (394) 2022. gada 2. janvāris
