Jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītī par to, kur meklēt cerību dramatisku notikumu virpulī.
Pandēmija un tagad karš Ukrainā iespaidojis cilvēkus negaidīti un arī maz sagatavotus. Šie notikumi dramatiski mainījusi ikdienas dzīvi, spēcīgi atklājuši cilvēku trauslumu. Miljoni ir fiziski inficēti, vēl vairāk psiholoģiski, ekonomiski, politiski un reliģiski iespaidoti. Miljoni ir devušies begļu gaitās, kamēr palicēji iet bojā no aviouzbrukumiem un apšaudēm.
Šādos apstākļos daudzkur nav pieejami dievkalpojumi, nākas saskarties ar nāvi un bēdām, īpaši nespēja būt kopā ar mīļotajiem pie nāves gultas, veikt galīgos ritus un cienīgi apbedīt mirušos. Cietusi pasaules ekonomika, globālais bads dubultojies, pieaugusi inflācija, spriedze ģimenēs un vardarbība mājās. Cilvēku dzīvi nosaka izmisums, raizes un nedrošība.
Visa cilvēce ir smagi ievainota, pastiprinājusies ieļaunojošā plaisa starp bagātiem un nabagiem, privileģētiem un pārējiem. Daudzkārt slimie, vecie un invalīdi ļoti cietuši, bieži vien bez medicīnas aprūpes. Atklājušies rasisma aizspriedumi, pieaugusi vardarbība pret tiem, kurus ilgi uzskatīja par draudiem valdošai politiskai kārtībai, kas ir nevienlīdzīga, elitiska, diskriminējoša un dominējoša. Pandēmija un kara darbība ļoti skārusi tos, kas ir nomalēs, īpaši migrantus, bēgļus un cietumniekus, kā arī ģimenes, paaudžu attiecības.
Mainījušies mūsu dzīves plāni, satricināta mūsu sistemātiski un zinātniski izstrādāta pārliecība par individuālās un sociālās attīstības iespējām. Cieš attiecības, pieaug bezdarbs. Kā tas varēja notikt? Kas noticis nepareizi? Kas darāms vai nav darāms? Cik ilgi tas tā turpināsies? Cik daudzi vēl nomirs? Cik daudzi vēl tiks ievainoti? Cik daudzi vēl dosies bēgļu gaitās? Cik daudzi paliks bāreņi, zaudēs savus mīļotos, paliks uz ielas? Cik daudzi zaudēs dzīves vietas? Bailes, satraukums, sāpes, arī cerības, vajadzības, rūpes par sevi un citiem spēcīgi mūs iespaido.
Dažkārt liekas, ka lūgšanām nav atbildes. Vai Dievs dzird? Kāpēc tas viss notiek? Vai tikai kādas ideoloģijas dēļ? Kur paliek militārdarbinieku sirdsapziņa un brīvība pretoties noziedzīgām pavēlēm? Gribētos saņemt skaidras atbildes un cerības perspektīvu. Gribētos miera un izlīguma dāvanas tūlīt un bez vilcināšanās. Gribētos uzreiz piedzīvot dziedināšanu un saskaņu tautu un civilizāciju attiecībās.
Tomēr šajā laikā esam aicināti nepadoties informācijas pārplūdei, netiekties pēc gatavām atbildēm un paredzējumiem, bet gan padoties Dieva Tēva apredzības vadībai.
Jēzus uz krusta padevās Tēvam, pie kura vēršas dzīvības noslēpumā, kura labā nāca virs zemes un kļuva par tā līdzdalībnieku. Dieva tēvišķības robežas varēja sev noteikt pats Dievs.
Tāpēc mums būtu nevis jāizjautā sevi un citus par notiekošo, vai jātiecas pēc atbildes, kas nesniegtu galīgu skaidrību, bet gan jāvēršas pret kārdinājumiem dzīvot tā, it kā Dievs nepastāvētu, vai visā vainot Dieva sodu. Vēl paliek iespēja visu „atdot” Dievam, šajā cilvēkam dāvātajā laikā palikt uzticībā kā Jēzus, kas atdeva Tēva rokās savu garu (Lk 23: 46).
Dvēsele var nomierināties ar atgriešanos pie sākotnējā miera, no kura viss aizsākās. Dievs ir klātesošs, jo īpaši dzīvības un klusuma, patiesas brīvības un atdeves noslēpumā.
Sasniegtais un izdarītais labums miera labā un Dieva žēlastībā ir paliekošs, tā iespaids neizsīkst. Labums sniedz nozīmi kopīgā ceļā; par labo var iestāties, pat cīnīties un ziedoties.
Kristus tukšajā kapā koncentrējas mūsu ieceres, ievainotās cilvēces trauslums. Mēs ciešam līdzi nevainīgajiem cietējiem! Mēs lūgšanā un solidaritātē gaidām atbildi, gaidām paliekošu mieru, gaidām miera un taisnības uzvaru, gaidām Lieldienas!
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 7 (400) 2022. gada 27. marts
