Ģimenei veltītā gada ietvaros Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis piedāvā kartējo rakstu par ģimeni un laulību.
Pandēmija pārbaudījusi katru, īpaši trauslākos. Ar pazemību, sirsnību un atvērtību vēlams būt līdzās katram laulātajam un ģimenei. Dievs aicināja Ābrahamu atstāt savu zemi un tēva namu, doties uz Dieva norādīto svešo zemi (sal. Rad 12: 1). Mums bijusi neskaidrība, vientulība, mīļoto personu zaudējums; arī mēs esam bijuši spiesti atstāt savus pārliecības veidus, „ērtību zonas”, ierasto darbošanos un ambīcijas. Attiecības ar Dievu veido mūs un palīdz dažādos veidos „atstāt savu zemi.” Tomēr kristīgā ticība vieš sapratni, ka neesam vieni paši, jo Dievs mājo mūsos, kopā ar mums un mūsu vidū.
Līdzīgi Ābrahamam visi vīri un sievas „atstāj savu zemi”, atbildot uz laulāto mīlestības aicinājumu un pilnībā atdodoties viens otram. Jau saderināšanās nozīmē „atstāt savu zemi”, jo tas ir aicinājums kopīgā ceļā doties uz laulību. Dažādas dzīves situācijas, laika pārejas posmi, bērnu ierašanās, darbs un slimība – laulātos tās rosina atjaunot savu atdevi viens otram, pamest ieradumus, pārliecības un drošības veidus, lai dotos uz Dieva apsolīto abu dzīves kopību Kristū. Laulāto dzīves kļūst par vienu dzīvi mīlestības kopībā ar Jēzu, kas dzīvs un klātesošs katrā dzīves brīdī. Dievs vienmēr ir līdzās, jo mīl bez nosacījumiem.
Bērni tiecas pēc spēcīgas un uzticīgas mīlestības izpausmēm savos vecākos. Kristus mīlestība ir dzīva un klātesoša laulāto mīlestībā, kad tie ar dzīvi reāli liecina, ka iespējams mīlēt nepārtraukti. Bērni vienmēr ir dāvana, tie maina katras ģimenes vēsturi. Bērni ir izslāpuši pēc mīlestības, pateicības, novērtēšanas un uzticības. Vecāki nodod tālāk bērniem priecīgo sapratni, ka tie ir Dieva bērni; tie ir bērni Tēvam, kas vienmēr maigi tos mīl un ņem katru jaunu dienu pie rokas. Iepazīstot to, bērni augs ticībā un paļāvībā uz Dievu.
Bērnu audzināšana noteikti nav viegla. Tā vispirms norit ģimenē caur maziem, tomēr vairāk par vārdiem uzrunājošiem žestiem. Vispirms tā ir pavadīšana pie izaugsmes, dažāda veida klātbūtne, palīdzība saprast, ka uz vecākiem vienmēr var paļauties. Audzinātājs garīgi „dzemdē” un personīgi iesaistās izaugsmē. Vecākiem svarīgi veidot attiecības ar bērniem tā, ka autoritāte pieaug ar katru dienu. Bērniem vajag drošības sajūtu, kas ļautu uzticēties vecākiem, viņu kopdzīves skaistumam, gūstot pārliecību, ka tie nekad nav vieni.
Pieaugot izpratnei par laju identitāti un misiju Baznīcā un sabiedrībā, laulāto sūtība ir pārveidot sabiedrību ar savu klātbūtni darba vietā, nodrošinot pienācīgu vērību arī ģimeņu vajadzībām. Laulātiem pāriem būtu radoši ar iniciatīvām jāiesaistās draudzes un diecēzes dzīvē, papildinoties harizmām un aicinājumiem Baznīcas kopības labā. Laulātiem kopā ar Baznīcas ganiem būtu jābūt līdzās citām ģimenēm, izpalīdzot vājākiem, sludinot Kristus nemitīgo klātbūtni pat grūtībās.
Ģimene ir „sabiedrības pamatšūna” (EG, 66). Pateicoties laulībai, veidojas arī „satikšanās kultūra” (Fratelli Tutti, 216). Ģimenes kā saikne paaudžu attiecībās nodod tālāk vērtības, kas veido īstu cilvēci. Ar jaunu radošumu būtu jāpauž cilvēku vērtības sabiedrībā un Baznīcā.
Laulība līdzīgi laivai vētrainā jūrā piedzīvo svārstības un grūtības, kad liktos, ka nāk bojāeja (sal. Mk 4: 38). Tomēr, pateicoties Laulības sakramentam, Jēzus ir klātesošs šajā laivā. Viņš rūpējas par laulātiem un vienmēr ir līdzās. Ja arī nākas aiziet ar grūtībām, Jēzu ir jāpieņem laivā, lai gūtu mieru (sal. Mk 6: 51). Abiem laulātiem kopā jāskata Jēzus.
Vienīgi šādi var gūt mieru, pārvarēt konfliktus un atrast risinājumus daudzām problēmām. Protams, šīs problēmas nezudīs, tomēr varēs tās redzēt savādākā perspektīvā. Vienīgi ar atdošanos Dieva rokās var izdarīt it kā neiespējamo. Jāatzīst savs vājums un nespēks daudzu apkārt esošu situāciju priekšā, tomēr jābūt pārliecinātam, ka vājumos šādi parādīsies Kristus spēks (sal. 2 Kor 12: 9). Tieši vētrā apustuļi iepazina Jēzus karaliskumu un dievišķību, un mācījās paļauties uz viņu.
Kad nākas uzturēt saskarsmi un komunikāciju ģimenes lokā, lai tieši mīlestības spēks ļauj skatīties vairāk uz citiem un mazāk uz sevi un savām vajadzībām. Būtu jālūdz no Svētās ģimenes mīlestības dāvana. Jāpārdomā Pāvila mīlestības himna (sal. 1 Kor 13:1 – 3), lai mīlestība rosinātu lēmumus un darbību (sal. Rom 8: 15; Gal 4: 6).
Ģimenē būtu jāpiedzīvo pieņemšana un sapratne. To uztver vārdi „lūdzu, paldies, atvaino” (Amoris, 133). Dienu jānoslēdz ar izlīgšanu, jāmetas ceļos Jēzus priekšā Euharistijā, lai gūtu mieru un uzlūkotu viens otru ar maigumu un labestību. Pie sadusmošanās otru var ņemt pie rokas, cenšoties pasmaidīt. Īsu lūgšanu varētu noskaitīt katru vakaru pirms došanās gulēt ar Jēzu līdzās.
Pastiprinoties problēmām, krīzi var arī nepārvarēt. Laulības izjukšana izraisa lielas ciešanas, jo iet bojā ieceres, nesapratne veicina argumentus, ievainojumus nav viegli dziedināt. Bērni cieš, redzot vecākus bez kopdzīves. Ar palīdzību var pārvarēt konfliktus, nepieļaujot lielākas sāpes sev un bērniem. Jālūdz Jēzus palīdzība, meklējot pie viņa patvērumu un gaismu ceļā. Arī draudzēs un kopienās katram jāatrod vieta līdz ar visām savām problēmām (EG, 47).
Piedošana dziedina katru ievainojumu. Savstarpēja piedošana izriet no iekšējas apņēmības nobriedušā lūgšanā, attiecībās ar Dievu. Dāvātā piedošana izriet no Kristus izlietās žēlastības pār laulātiem, kad tie vēršas pie viņa un ļauj viņam darboties. Kristus „mājo” katra laulībā un vienmēr gaida, kad laulātie atvērs viņam sirdis, lai viņš var stiprināt savā mīlestības spēkā.
Lai sv. Jāzeps rosina visās ģimenēs pašlaik tik būtisko radošo drosmi! Lai Dievmāte palīdz laulāto dzīvē veicināt satikšanās kultūru. Lai tiek piedzīvots prieks kopīgā ceļā ar līdzās esošo Jēzu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 6 (399), 2022. gada 13. marts
