Turpinājums Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša rakstu sērijā par sinodālo cēlu.
Vatikāna II koncils rosina atvērtību pasaulei kopīgā ceļā un kristīgā misijā ar kristīgās atklāsmes perspektīvu. Visaptverošs Kristus noslēpums stādāms priekšā, ņemot vērā arī „šīs zemes lietas” un to iespaidu uz kristiešiem (CD, 12). Koncils netiecas definēt dogmas, taču uz fona visur ir pats dievišķās atklāsmes noslēpums. Apustulātā jāvadās no atklāsmes pilnības, šeit nav „jauns garīgums” ar pievēršanos pasaulei. Daudzi nonāk nožēlojamā „pasaulīgumā” un atsakās atbilstoši ieklausīties koncilā. Koncila tekstu skaidrošanā jāvadās ar jaunu attieksmi tā, ka sākotnējā vēsts izvirzītu jaunas, tālejošas prasības, balstoties uz to, ko sākotnēji vēlas Dievs Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs. Visiem kristiešiem par fonu koncila tekstiem jāņem vērā elementāras dogmatikas patiesības, kuras ne vienmēr skaidri formulētas; viss it kā jaunais jāsaista ar atklāsmes pirmavotu un jāskaidro uz tā bāzes. Šis princips ir ietverts visur koncila izteikumos.
Vienīgi Kristus ir risinājums problēmām pasaulē un pat grūtākajām spriedzes izapusmēm (GS, 19: 2; 22: 1 – 6), jo viņš atrodas „cilvēces centrā” (GS, 45: 2), tāpēc Kristus veidolam jāpārņem visi ticīgie (LG, 7); tas nozīmē, ka visiem kopā ar viņu „sevi jāupurē kā dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri” (LG, 10). Lajam jāseko nabadzīgā un pazemīgā Kristus piemēram, visu labprāt jāatstāj Kristus dēļ, jāuzņemas krusts un vajāšanas par taisnību (AA, 4), pat ja lajs klātesošs un darbīgs “pašā laicīgo realitāšu centrā” (AA, 29). Lajam jāmācās izvērst Kristus un Baznīcas misiju, dzīvē vadoties no ticības radīšanas un atpestīšanas noslēpumam, jūtīgi uztverot Svēto Garu, kas dzīvina Dieva tautu un rosina visus mīlēt Dievu Tēvu, kā arī pasauli un cilvēci viņā (AA, 29). Lajam jāmācās Kristū centrēta personīga dievbijība ar aktīvu līdzdalību liturģijā, īpaši sv. Misē. Ar kristību ievadītam Lieldienu noslēpumā (kurā mirst un apglabāts ar Kristu), lajam jāmācās sevi uzupurēt un ar līdzdalību Kunga vakariņās jāsludina Kunga nāve līdz viņš atkal atnāks (SC, 6, 48).
Priesteri ir „izraudzīti Dieva Evaņģēlijam” (Rom 1: 1), „lai pilnīgi veltītos darbam, kuram Kungs tos ir izvēlējies,” un tiem jādzīvo pasaulē, tai nepiemērojoties (PO, 3). Tiem sevī jānonāvē miesas darbi un jāļauj Kristum sevī dzīvot tādā mērā, ka tie viņu varētu pārstāvēt pie altāra (PO, 12 – 13). Tiem jābūt paklausīgiem jāpraktizē celibāts pārliecībā, ka Kristum veltīta jaunavība ir pārāka par citu stāvokli (OT, 10). Tiem labprāt jāuzņemas atturība, kas norādītu uz un rosinātu pastorālu mīlestību, kā arī nestu virs zemes garīgu auglību (PO, 16). Nav jāļauj sevi iespaidot maldu teorijām, kuras pilnīgu atturību atveido kā neiespējamu vai kaitīgu cilvēka attīstībai (PC, 12). Tie rosināti uzņemties brīvprātīgu nabadzību pēc Kristus piemēra un jāizvairās no tā, kas apgrūtinātu nabagiem ierašanos ganītāja namā (PO, 17). Sludināšanā nav jākaunās no krusta ieļaunojuma (AG, 24).
Vislielākais uzsvars likts uz lūgšanu, meditāciju, kontemplāciju, adorāciju. Priesterības kandidātiem uzticīgi jāpārdomā Dieva Vārds (OT, 8); kalpojošiem priesteriem ieteikts meklēt labākos veidus, kā „nodot citiem to, ko paši ir kontemplējuši” (PO, 13). Prasīts apvienot darbību un kontemplāciju tā, ka galu galā „darbība” būtu vērsta „uz kontemplāciju” (SC, 2). Nav viegli saglabāt kontemplācijas un apbrīnas spēju, no kuras nāk gudrība (GS, 56: 4), jo pastāv traucējumi kontemplācijai ikdienas dzīvē (GS, 8: 2). Priesterim tāpēc jāveicina sevī „patiesas pielūgsmes gars” personīgās attiecībās ar Kristu arī Euharistijas godināšanā (PO, 18). Tāpēc jau seminārā gaisotne lai veidojas savstarpējā izpalīdzībā un klusumā (OT, 11).
Lai cik nepieciešams aktīvs apustulāts, Dievam veltīto ļaužu kopienas Kristus Mistiskajā Miesā ir „Baznīcas gods un Debesu žēlastību avots” (PC, 7) un „kristīgās tautas audzināšanas centri” (PC, 9). Kontemplatīvā pieeja raksturīga visai Baznīcai: „svētā liturģija galvenokārt ir dievišķās majestātes kults” (SC, 33), tāpēc Misē atbilstošās vietās visiem jāievēro cienīgs klusums (SC, 30). Ticīgiem jābūt audzinātiem Mises svinēšanā, jo „liturģijā Dievs runā uz savu tautu un Kristus arvien sludina savu Evaņģēliju” (SC, 33). Tehnoloģija (koncils cer) varētu atbrīvot cilvēku no piesaistes radībām un cilvēka gars vieglāk pagodinātu un apcerētu Radītāju (GS, 57: 4). (turpinājums 22. maija numurā)
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesītis, Nr. 7 (400) 2022. gada 27. marts
