Aizritējuši jau vairāki gadi, kopš 2011. gadā Laterāna Pontifikālās universitātes Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas izsniegto licenci īstenot maģistra studiju programmu pastorālā konsultanta kvalifikācijas iegūšanai un tika uzņemti pirmie studenti šajā nozarē. Tas viennozīmīgi ir bijis vēsturiski svarīgs, kvalitatīvs pavērsiens pastorālās konsultēšanas jomas attīstībā Latvijā. Tomēr jāpiekrīt Gatim Līdumam, nozīmīgāko publikāciju pastorālās konsultēšanas jomā latviešu valodā autoram (1), kurš saskata dažādu konfesiju vidē joprojām valdošo “mulsumu” – kas ir pastorālā konsultēšana un ko ar to iesākt?
Pastorālās konsultēšanas – “ievainotības dziedināšanas” – definīcija
Pastorālā konsultēšana, iespējams, ir visgrūtāk definējamā psiholoģiskās un garīgās palīdzības forma. Tas joprojām ir “karstais” jautājums, par kuru pastorālās psiholoģijas lekciju ietvaros diskutējam ar RARZI studentiem, topošajiem pastorālajiem konsultantiem. Pastorālās konsultēšanas definīcija, lai arī cik lielā mērā tā būtu mākslīgi ierobežojoša un atkarīga no mainīgiem vēsturiskiem un sociokulturāliem apstākļiem, ir svarīga – bez konkrētu, definētu robežu atzīšanas mēs varam pazaudēt skaidrību par to, kas mēs esam kā pastorālie konsultanti, ko mēs darām un kāds ir mūsu darbības mērķis.
Pastorālā konsultēšana (šis termins ir ticis latviskots arī kā “pastorālā/kristīgā padomdošana”; angļu valodā sastopami dažādi termini, kas nereti tiek lietoti kā sinonīmi: christian counselling, pastoral counsellig, nouthetic counselling, pastoral psychotherapy) diezgan skaidri norāda uz konsultāciju sniegšanu. Ar dažādu veidu konsultēšanu nodarbojas daudzu profesiju pārstāvji: ārsti, funkcionālie speciālisti (mākslas terapeiti, uztura speciālisti, ergoterapeiti, fizioterapeiti), psihologi, sociālie darbinieki, karjeras konsultanti, supervizori, juristi, finansisti, pedagogi, mācītāji, kapelāni un daudzi citi. Tomēr “katrā profesijā konsultēšanai var būt atšķirīgs mērķis un dziļums, turklāt tā var pamatoties uz atšķirīgu teorētisko izpratni, lai gan pamata principi allaž ir līdzīgi” (2). Piemēram, psiholoģiskās konsultēšanas laikā klients saņem palīdzību savu psiholoģisko grūtību risināšanā un/vai izaugsmē. Psihologs ar atbalstu, iedrošināšanu, aktīvu uzklausīšanu un citām metodēm palīdz formulēt mērķus, izpētīt problēmas aspektus, aktualizēt resursus, pieņemt lēmumus, plānot darbību u.tml.
Pastorālā konsultēšana kā viena no pastorālās aprūpes dimensijām jau no XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir tikusi definēta ļoti līdzīgi kā psiholoģiskā konsultēšana: “Tā ir dažādu dziedināšanas (terapeitisko) metožu pielietošana, lai palīdzētu cilvēkiem efektīvāk tikt galā ar savām problēmām un krīzēm, un tā piedzīvot pašu ievainotības dziedināšanu.” (3) No pastorālās aprūpes, kas ir “visaptverošs, atbalstošs Baznīcas kalpojums, ko raksturo savstarpēja dziedināšana un izaugsme draudzē un kas ir vērsts uz individuālās un kopienas labklājības jautājumiem” (4) visa mūža garumā, pastorālā konsultēšana atšķiras ar to, ka tā ir specifiska, laikā ierobežota palīdzība, kas nepieciešama īpaši gadījumos, kad personas izaugsme ir nopietni apdraudēta vai arī to bloķē krīze. Tai ir reparatīva (atjaunojoša, dziedinoša) funkcija. Vēl, atšķirībā no pastorālās aprūpes, konsultēšanā ir nepieciešams vismaz uz laiku atlikt morālo izvērtējumu, bet koncentrēties uz personas psiholoģiskajiem procesiem, lai palīdzētu izaugsmē.
Pastorālajam konsultantam ir “pamata līmenī jāpārzina psiholoģiskās izvērtēšanas jautājumi, jāprot vadīt terapeitisko sarunu, jābūt kompetentam strādāt ar klienta piedāvātajiem reliģiskajiem jautājumiem, tos integrējot plašākā klienta dzīves kontekstā” (5) . Attiecību aspekts ir ļoti būtisks – “tas, kas atšķir pastorālo konsultēšanu no citām konsultēšanas un psihoterapijas formām, ir padomdevēja loma un atbildība (..). Pastorālie konsultanti ir dzīves centrālo tēlu un to nozīmes pārstāvji, kurus apliecina viņu reliģiskās kopienas. Tādējādi pastorālā konsultēšana ļauj padziļināt dzīves un ticības izpratni.” (6) Tai pat laikā pastorālā konsultēšana ir salīdzinoši universāla, jo daudzām cilvēciskajām problēmām ir saistība ar brīvību, morāli un reliģiju.
Pastorālās konsultēšanas vēsturiskais konteksts
Kaut arī termins “pastorālā konsultēšana” nav atrodams Svētajos Rakstos, tomēr daudzviet ir sastopamas norādes uz šo procesu. Dievs nereti tiešā veidā, bet citreiz ar starpnieku palīdzību ir devis padomus Mozum (Izc 3, 1–8) un Dāvidam (2 Sam 12), caur praviešiem (Ez 7, 2–25; Am 5, 7) brīdinājis Izraēla valdniekus un vadījis tautu. Jēzus, vienīgais Mācītājs, saviem mācekļiem atklāja laimīgas dzīves pamatprincipus (Mt 5, 1–14), aizrādīja farizejiem un saduķejiem (Mt 3, 7), mierināja sērojošos (Jņ 11, 20–57), iedrošināja šaubīgos (Lk 24, 13–35). Svētā Pāvila pastorālās vēstules kalpoja kā stiprinājums, pamudinājums, brīdinājums un padoms pirmajiem kristiešiem Romā, Korintā un citās draudzēs. Šo garīgās aprūpes un padomdošanas kalpojumu turpināja īstenot tuksnešu tēvi un mātes, klosterdzīves tradīcijas aizsācēji, tādi kā svētais Jānis Klimaks un citi. IV Laterāna koncila (1215) laikā pieņemtie regulējumi noteica, ka dvēseļu aprūpes (cura animarum) kalpojums primāri ir draudžu priesteru uzdevums, kas ietvēra sevī pienākumu sludināt Kristus Labo Vēsti, nemitīgi lūgties par Dieva tautu, dalīt sakramentus, studēt Svētos Rakstus un sniegt ticīgajiem kristīgas dzīves piemēru (7). Šos aspektus atspoguļoja jau krietni agrāk, ap 590. gadu, Gregora Lielā rakstītais traktāts par pastorālo aprūpi “Liber regulae pastoralis”, kas vēl daudzus gadsimtus vēlāk kalpoja kā pastorālās padomdošanas principu rokasgrāmata garīdzniekiem.
Reformācijas kustības, kura uzsvēra Dieva Vārda prioritāti (sola scriptura), ietekmē garīdznieku kalpojumā lielāka vērība tika piešķirta tieši runātajam vārdam, garīdznieku sniegtajam padomam, mazāk – sakramentālajām darbībām. Protestantiskā vide ļāva attīstīties garīdznieka kā “dvēseļu ārsta” identitātei, kas vēlāk, XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, līdz ar zinātnes (īpaši – psiholoģijas, medicīnas) attīstību un pieaugošo izpratni par cilvēku un viņa “dvēseles ciešanām”, kļuva arvien profesionālāka. Psihoanalīzes idejas un piedāvātie risinājumi cilvēku problēmām guva lielu atsaucību liberālu protestantu vidū (piemēram, Oskars Pfisters (1873–1956), šveiciešu izcelsmes luterāņu mācītājs, bija viens no S. Freida domubiedriem, uzskatot, ka psihoanalīzes idejas ir savietojamas ar teoloģisko uzskatu sistēmu).
XX gadsimtā norisinājās strauja pastorālā darba ‘profesionalizācija’ – tā, piemēram, 1963. gadā tika izveidota Amerikas Pastorālo konsultantu asociācija (American Association of Pastoral Counselors, AAPC) ar mērķi sertificēt pastorālos konsultantus un uzraudzīt pastorālās padomdošanas centrus, kas veidojās pie draudzēm. Paralēli šim procesam Amerikā no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, sākotnēji prezbiteriāņu baznīcas vidē (A. Boisen, R. Cabot), attīstījās arī klīniskā pastorālā izglītība (Clinical Pastoral Education, CPE) teoloģijas studentiem un topošajiem garīdzniekiem, kuru formācijas ietvaros tika iekļautas prakses slimnīcā, tur apgūstot pastorālo sarunu vadību nevis no grāmatām, bet saskarsmē ar pacientiem – “dzīviem dokumentiem” (angļu val. – learning from “the human documents”).
Pastorālās konsultēšanas attīstība katoliskajā vidē
Katoliskās Baznīcas vidē pastorālās konsultēšanas idejas sāka attīstīties vēlāk nekā protestantu baznīcās – pēc II Pasaules kara (8). Sākotnēji psiholoģijas (īpaši eksperimentālās) ienākšana katoliskajā izglītībā tika uzlūkota ar neosholastiskām aizdomām kā pārāk materiālistiska, “bezdvēseliska”, tai pat laikā daudzās katoļu universitātēs tika izveidotas psiholoģijas laboratorijas empīriskiem pētījumiem. Piesardzību raisīja arī Freida radikālie uzskati par reliģiozitāti kā nenobriedušas, infantilas domāšanas paliekām, bet vēlāk, XX gadsimta sešdesmitajos gados, ienākusī humānistiskā pieeja tika uzlūkota kā reliģijas iespējama “konkurente”.
Tomēr, neraugoties uz piesardzību, arī starpkaru periodā katoļu Baznīcā (9) auga interese par psihoanalīzi un psihoterapijas iespējām cilvēku “ievainotības dziedināšanā”. Viena no agrīnākajām satikšanās vietām starp psiholoģiju un katolisko tradīciju bija katoļu universitātes(10). Daudzi priesteri apguva psiholoģiju un to pasniedza akadēmiskā līmenī (J. A. O’Brien (1893–1980), E. J. Boyd Barrett (1883–1966), T. V. Moore (1877–1969), James E. Royce (1915–1996) u.c.), pakāpeniski sāka veidoties dialogs jeb abpusēji izdevīga “apmaiņas tirdzniecības zona” starp reliģiju un psiholoģiju. Šajā teritorijā, līdzīgi kā vēsturiskos tirdzniecības ceļu krustpunktos, veidojās jauna kopīgās saprašanās valoda – “hibrīdvaloda” starp teoloģiju un psiholoģiju, kuras kopīgie atslēgvārdi bija “persona” un “personība”.
Pastorālpsiholoģija kā atsevišķs mācību priekšmets garīdznieku formācijā Amerikas garīgajos semināros ienāca, sākot ar 1950. gadu, un tā attīstījās ciešā sadarbībā ar pastorālteoloģiju un morālteoloģiju, kuras pārstāvji sākotnēji runāja “neosholastiskā terminoloģijā” (piemēram, “brīvās gribas”, “gribas spēka” koncepts). Līdz 1960. gadam, priesteriem padziļināti studējot psiholoģiju un psihoanalīzi, izveidojās arī jaunās “hibrīdvalodas lietotāji”(11) – sākotnēji tā balstījās uz psihoanalīzes konceptiem, bet vēlāk daudz aizguva no K. Rodžersa uz klientu centrētās konsultēšanas pieejas un valodas.
“Pastorālās konsultēšanas” tēma katoļu vidē pirmoreiz ir pieminēta 1959. gadā Čārlza Karana (Charles A. Curran (1913–1978)), priestera, Čikāgas Lojolas Universitātes Psiholoģijas fakultātes pasniedzēja, rakstā zinātniskajam žurnālam “Pastoral Psychology”. Pamanot daudzu garīdznieku vidū pieaugošu izpratni par psiholoģiskajiem procesiem un iedrošinot tos papildināt savas prasmes psiholoģiskajā konsultēšanā, viņš rakstīja: “Šāda profesionāla izpratne no garīdznieku puses (..) pakāpeniski kļūs par ‘pastorālu konsultēšanu’.”(12) Karans norādīja arī uz aspektiem, kas konsultēšanu dara “pastorālu”, proti, abu konsultēšanas situācijā esošo personu rūpes par “augstākajām vērtībām”, kā arī abu atvērtība “dievišķajai dimensijai”.
Tajā pat gadā iznākusī grāmata “Pastorālā konsultēšana katoļiem” (“Counselling the Catholic” (1965)), kuras autori bija paulīniešu priesteris Džordžs Hagmaijers (George Hagmaier (1923–1971)), pirmais katoļu priesteris, kurš ieguva doktora grādu psiholoģijā un ģimeņu konsultēšanā, un jezuīts Roberts Glīsons (Robert Gleason (1917–1982), bija nozīmīgs stūrakmens jaunās nozares attīstībā, uzsverot emociju nozīmi sirdsapziņas veidošanā un garīgajā vadībā. Būtiski ir izprast, ka “lielākajai daļai cilvēku emocionālā dzīve ir kaut kādā veidā apdullināta, sagrozīta vai kā citādi neattīstīta tā, ka žēlastība ne vienmēr spēj darboties tik auglīgi un pilnīgi, kā tas būtu tai iespējams”(13) . Beļģu jezuīta A. Hodēna (André Godin (1915–1997)) grāmata “Gans kā padomdevējs” (“The Pastor as Counselor” (1965)) un cita beļģu jezuīta Rejmunda Hostī (Reymond Hostie (1920–1999)) grāmata “Pastorālā konsultēšana” (1966) akcentēja humānistisko aspektu sarunu vadībā – priestera loma ir būt ne tikai ganam, kurš dod padomu un vada, bet arī būt uzklausītājam, pastorālam konsultantam, kurš palīdz personai atklāt un izprast savus dziļumus.
Būtiski ir pieminēt, ka pastorālās konsultēšanas vēsturisko attīstību katoliskajā vidē (īpaši Amerikas kontekstā) atspoguļo arī maģistra programmu izveidošana – 1963. gadā Iona Koledžā Ņujorkā, kā arī Amerikas Katoļu universitātē un Lojolas universitātē Čikāgā (tur 1964. gadā tika izveidots Pastorālo studiju institūts, savukārt maģistra programma pastorālajā konsultēšanā – 1980. gadu sākumā).
Mūsdienu izaicinājumi
XX gadsimta 60. –80. gados kopumā, ne tikai katoliskajā vidē, bet visā pastorālās konsultēšanas jomā, bija vērojama tendence konsultantu psiholoģisko izglītību balstīt galvenokārt psihoanalītiskajā un psihodinamiskajā pieejā. Tomēr jau no 80. gadiem līdz mūsdienām daudz vairāk tiek novērtētas un integrētas citu psihoterapijas skolu metodes un prakses (piemēram, kognitīvi biheiviorālā pieeja, uz mērķi fokusētās īstermiņa terapijas intervences, naratīvā pieeja, ģimenes sistēmiskās terapijas principi u.c.).
Arvien skaidrāk iezīmējas arī pāreja no garīdznieku uz laju sagatavošanu un iesaistīšanu pastorālās konsultēšanas jomā. Saistībā ar plašām izmaiņām sabiedrībā redzami pieaug profesionālās prasības, kuras tiek izvirzītas pastorālajam konsultantam, kuram ir jāspēj apvienot sevī kā teoloģisko, tā psiholoģisko zināšanu bāzi. Ja iepriekšējās desmitgadēs tika risināts jautājums, kādi aspekti pastorālo konsultēšanu padara “pastorālu”, tad pašreizējais pastorālās konsultēšanas “pamatjautājums” ir šāds: “Kā pastorālā padomdošana var būt vienlaicīgi autentiski teoloģiska un zinātniski psiholoģiska disciplīna?”(14) Pašlaik diskusijas centrā kā dažādu disciplīnu satikšanās un savstarpējās bagātināšanās “arēna” ir padomdevējs – persona, kas spēj runāt un interpretēt dažādus fenomenus “bilingvāli”, tas ir, teoloģijas un psiholoģijas valodās, kuras vienlaikus paliek patstāvīgas un netiek sajauktas.
Daudzo kultūru un reliģisko uzskatu sajaukumā, kas raksturo mūsdienu sabiedrību, izteikta kļūst pastorālā konsultanta darba lauka fragmentarizācija. Pieaug ne tikai dažādu psiholoģiskās konsultēšanas virzienu integrācija pastorālajā konsultēšanā, bet arī tendence veidot dialogu ar citām reliģijām (piemēram, budismu, islāmu, jūdaismu). Tas nozīmē arī to, ka pastorālie konsultanti var piederēt citām reliģijām, savukārt savu profesionālo identitāti un sertifikāciju tie veic sadarbībā ar tādām organizācijām kā Amerikas Pastorālo konsultantu asociācija (AAPC) u.c.
Kaut arī šīs nozīmīgās izmaiņas pastorālās konsultēšanas izpratnē signalizē pārrāvumu ar iepriekšējo pastorālās konsultēšanas koncepciju un tradīciju, tomēr pastāv arī vienojošais – nerimstoša ieinteresētība izprast holistiskā veidā cilvēka ciešanu iemeslus (diagnostika) un veidus, kā ar sarunas palīdzību virzīt cilvēku uz attīstību, dziedināšanu, atbrīvošanu, mierinājuma piedzīvošanu un dziļāku ieskatu sevī.
1 Līdums, G. (2016). Pastorālā konsultēšana. No: Bite, I., Mārtinsone, K., Sudraba, V. (red.). Konsultēšana un psihoterapija: teorija un prakse. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 507–532; Līdums, G. (2011). Dievs spogulī: Refleksijas par dievlīdzību cilvēkā un tās praktisko nozīmi teoloģijā. Rīga: Agape.
2 Bite, I., Mārtinsone, K., Sudraba, V. (2016.). Konsultēšana un psihoterapija: teorija un prakse. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 18. lpp.
3 Clinebell, H. J. Jr. (1984). Basic Types of Pastoral Counseling. Nashville, TN: Abington Press, 26. lpp. Pirmais rokasgrāmatas izdevums tika publicēts 1966. gadā.
4 Turpat
5 Līdums, G. (2016). Pastorālā konsultēšana. No: Bite, I., Mārtinsone, K., Sudraba, V. (red.). Konsultēšana un psihoterapija: teorija un prakse. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 521. lpp.
6 Hunter, R. J. “Pastoral Counseling”. // Dictionary of Pastoral Care and Counseling. Nashville: Abingdon Press. Loyola, 2005.
7 Stansbury, R. (2010). A Companion to Pastoral Care in the Late Middle Ages (1200-1500). Leiden: Brill, 269. lpp.
8 Svarīgs pavērsiens teoloģijas attiecībām ar sociālajām zinātnēm, tai skaitā psiholoģiju, bija II Vatikāna koncils (skat. Pastorālā konstitūcija “Gaudium et spes” (1965)). Arī apustuliskajā pamudinājumā “Pastores dabo vobis” (1992) par priesteru formāciju psiholoģiskās zināšanas un prasmes tiek novērtētas kā pastorālā darba palīginstruments, kas palīdz realizēt tā “iekļaušanu mūsdienu kontekstā, tādējādi sekojot Kristus zemes dzīves piemēram” (162).
9 Galvenokārt anglo-amerikāņu kultūrvidē. Pastorālās konsultēšanas attīstība galvenokārt ir saistīta ar Ameriku vai Apvienoto Karalisti, un dažādu iemeslu dēļ tā joprojām tur piedzīvo lielāku uzplaukumu nekā jebkur citur pasaulē. Interesanti, ka citās katoliskajās zemēs, piemēram, Itālijā, nav atbilstoša termina pastorālajai padomdošanai un tiek lietots anglicisms “counselling” vai arī aizvietojošs termins “relazione di aiuto” (palīdzības attiecības). Savukārt Polijā termins “poradnictwo pastoralne” ir salīdzinoši maz lietots, viennozīmīgi dodot priekšroku “kierownictwo duchowe” (garīgā vadība).
10 Kugelmann, R. (2011). Psychology and Catholicism: Contested Boundaries. Cambridge University Press, 355. lpp.
11 Turpat, 355. lpp.
12 Curran, C. A. (1959). A Catholic psychologist looks at pastoral counseling. Pastoral Psychology, 10, 21-28.
13 Hagmaier, G., and Gleason, R. W. (1959). Counselling the Catholic. New York: Sheed & Ward, 6. lpp.
14 Citēts no Līdums, G. (2011). Līdums, G. (2011). Dievs spogulī: Refleksijas par dievlīdzību cilvēkā un tās praktisko nozīmi teoloģijā. Rīga: Agape, 216. lpp.
Inese Lietaviete, Mg. Psych., Katoļu Kalendārs 2020
