Tieši pēc mēneša – 29. maijā – atzīmēsim Pasaules sociālās komunikācijas dienu. Šogad tā tiks atzīmēta jau 56. reizi. Piedāvājam lasītājiem pāvesta Franciska sagatavoto vēstījumu šai dienai.
Dārgie brāļi un māsas!
Pagājušajā gadā mēs pārdomājām nepieciešamību “iet un redzēt,” lai atklātu realitāti un spētu to izklāstīt, bastoties uz notikumu pieredzi un tikšanos ar cilvēkiem. Turpinot šo domu, vēlos pievērst uzmanību citam darbības vārdam, proti, “klausīties”, kuram ir izšķiroša nozīme komunikācijas gramatikā un kurš ir patiesa dialoga priekšnoteikums.
Arvien mazinās mūsu spēja uzklausīt tos, kuri mums ir cieši līdzās – gan parastajās ikdienas attiecībās, gan diskusijās par vissvarīgākajiem pilsoniskās dzīves jautājumiem. Tajā pašā laikā klausīšanās nozīme arvien pieaug, pateicoties jaunam, redzamam progresam komunikācijas un informācijas jomā caur dažādiem podkāstiem un audio vēstījumiem, līdz ar to apstiprinot, ka klausīšanās joprojām ir ļoti būtiska cilvēku komunikācijā.
Slavenam ārstam, kurš pazīstams kā cilvēka dvēseles brūču dziedinātājs, reiz jautāja – kas ir cilvēka vislielākā vajadzība. Viņa atbilde bija: “Bezgalīga vēlme tikt uzklausītam.” Šī vēlme bieži ir apslēpta, taču tā ir izaicinājums katram, kura sūtība ir būt audzinātājam vai kā citādi komunicēt, – vecākiem un skolotājiem, garīdzniekiem un pastorālā darba veicējiem, komunikācijas speciālistiem un tiem, kuri pilda sabiedrisku vai politisku darbu.
Klausīties ar sirdi
Bībeles lappuses mums vēstī, ka klausīšanās nenozīmē tikai akustisku uztveri, bet gan ir fundamentāli saistīta ar dialoga attiecībām starp Dievu un cilvēci. “Shema Israel – klausies, Izraēl” (At 6, 4), Toras pirmā baušļa ievads Bībelē tiek nemitīgi atkārtots – līdz pat tam, ka svētais Pāvils apliecina – “ticība nāk no klausīšanās” (Rom 10, 17). Iniciatīva pieder Dievam, kurš runā uz mums, bet mēs atbildam, ieklausoties Viņā vēl jo vairāk. Arī klausīšanās nāk no Dieva žēlastības, kā tas ir gadījumā ar jaundzimušo, kurš reaģē uz tēva un mātes skatienu un balsi. Šķiet, ka starp visām piecām maņām privilēģiju Dievs ir piešķīris dzirdei, varbūt tāpēc, ka tā ir mazāk invazīva, diskrētāka nekā skatiens un līdz ar to atstāj cilvēkam lielāku brīvību.
Klausīšanās atbilst Dieva pazemīgajam stilam. Tieši tas ļauj Dievam atklāt sevi kā To, kurš runājot rada cilvēku pēc sava tēla, bet klausoties atpazīst viņu kā savu sarunu biedru. Dievs mīl cilvēku, tāpēc sūta viņam savu vārdu un “pievērš savu ausi”, lai viņu klausītos.
Cilvēkam, gluži pretēji, ir tendence bēgt no attiecībām, pagriezt muguru un “aizspiest ausis”, lai nevajadzētu klausīties. Atteikums klausīties bieži vien pārtop agresijā pret otru cilvēku, kā tas notika ar klausītājiem diakona Stefana gadījumā – viņi aizspieda sev ausis un vērsās pret viņu (sal. Apd 7, 57).
No vienas puses, Dievs vienmēr sevi atklāj, brīvi komunicējot, no otras puses, cilvēks tiek aicināts pielāgoties, ieklausīties. Dievs nepārprotami mudina cilvēku uz mīlestības derību, lai viņš var pilnībā kļūt par to, kas viņš ir – Dieva tēls un līdzība ar savu spēju uzklausīt, pieņemt un atstāt citiem zināmu brīvību. Klausīšanās faktiski ir mīlestības dimensija.
Šī iemesla dēļ Jēzus aicina mācekļus verificēt savas klausīšanās kvalitāti. “Pievērsiet uzmanību tam, kā klausāties” (Lk 8, 18), Viņš atgādina pēc līdzības par sējēju, norādīdams, ka nepietiek tikai klausīties – ir jāklausās ļoti labi. Tikai tie, kas pieņem Vārdu “labā un krietnā sirdī” un uzticīgi to glabā, nes dzīvības un pestīšanas augļus (sal. Lk 8, 15). Vienīgi pievēršot uzmanību tam, kuru klausāmies, ko un kā klausāmies, mēs varam izkopt komunikācijas mākslu, kuras centrā nav nedz teorija, nedz tehnika, bet gan “sirds atvērtība, kas tuvību padara iespējamu” (Apustuliskais pamudinājums Evangelii gaudium, 171). Mums visiem ir ausis, bet nereti pat tie, kuriem ir absolūtā dzirde, nespēj saklausīt otru cilvēku. Faktiski pastāv iekšējais kurlums, ļaunāks par fizisko. Savā būtībā klausīšanās neattiecas tikai uz dzirdes maņu orgānu, bet gan uz visu personu. Klausīšanās patiesais avots ir sirds. Ķēniņš Zālamans, būdams vēl ļoti jauns, izrādījās ļoti gudrs, jo lūdza Kungu dāvāt viņam “dzirdīgu sirdi” (1 Ķēn 3, 9). Svētais Augustīns mudināja klausīties ar sirdi (corde audire), lai uztvertu vārdu ne tikai ārēji ar ausīm, bet garīgi ar sirdi: “Lai jūsu sirds nav ausīs, bet lai jūsu ausis ir sirdī”. («Nolite habere cor in auribus, sed aures in corde» (Sermo 380, 1: Nuova Biblioteca Agostiniana 34, 568)) Asīzes Francisks atgādināja saviem brāļiem, lai “pievērstu sirds ausi”. (Lettera a tutto l’Ordine: Fonti Francescane, 216.)
Tieši tāpēc pirmais klausīšanās veids, kurš jāatklāj no jauna, meklējot patiesu komunikāciju, ir klausīties pašam sevi, savas visdziļākās vajadzības – tās, kuras ir ierakstītas katras personas visdziļākajā iekšējā būtībā. Un sākt mēs varam vienīgi ar to, kas padara mūs unikālus visā radībā: ar ilgām būt attiecībās ar citiem un ar Citu. Neesam radīti, lai dzīvotu kā atsevišķi atomi, bet gan kopā ar citiem.
Klausīšanās kā labas komunikācijas priekšnoteikums
Ir kāds dzirdes izmantošanas veids, kas ir nevis patiesa klausīšanās, bet kaut kas gluži pretējs – noklausīšanās. Īstenībā noklausīšanās, spiegošana, citu cilvēku izmantošana saviem mērķiem ir vienmēr klātesošs kārdinājums, kas mūsdienās sociālo tīklu uzplaukuma laikā ir kļuvis vēl akūtāks. Taču laba un pilnībā humāna komunikācija nozīmē uzklausīt cilvēku, kurš stāv mūsu priekšā, aci pret aci; uzklausīt otru, kuram mēs tuvojamies ar godīgu, uzticīgu un lojālu atvērtību.
Klausīšanās prasmes trūkums, kas tik bieži izpaužas mūsu ikdienas dzīvē, diemžēl ir skaidri redzams arī sabiedriskajā dzīvē, kad tā vietā, lai klausītos viens otru, mēs bieži runājam “viens otram garām”. Tas liecina, ka mēs nemeklējam patieso un labo, bet gribam atrast consensus; ka nevis klausāmies, bet pievēršam uzmanību auditorijai. Savukārt laba komunikācija necenšas izpatikt publikai ar asprātīgu atbildi vai tieksmi pazemot sarunu biedru, bet gan cenšas iedziļināties otra cilvēka teiktajā un izprast realitātes komplicētību. Ir skumji, ka pat Baznīcā veidojas ideoloģiski grupējumi, bet klausīšanās panīkst un tās vietā nāk tukši strīdi.
Patiesība ir tāda, ka bieži dialogos mēs nemaz nekomunicējam, bet vienkārši gaidām, kamēr otrs cilvēks beidz runāt un mēs varam uzspiest savu viedokli. Šādās situācijās, kā atzīmē filozofs Abrahams Kaplaks (Sal. The life of dialogue, in J. D. Roslansky ed., Communication. A discussion at the Nobel Conference, North-Holland Publishing Company – Amsterdam 1969, 89–108.), dialogs kļūst par duologu, par divbalsīgu monologu. Bet patiesā komunikācijā gan “es”, gan “tu” ir “izejošie”, vērsti viens otram pretim.
Tātad, klausīšanās ir pirmā neatsaucamā dialoga un labas komunikācijas sastāvdaļa. Nevar komunicēt, ja vispirms neklausās, bet bez prasmes klausīties nav labas žurnālistikas. Lai sniegtu godprātīgu, sabalansētu un pilnīgu informāciju, vajag ilgi klausīties. Lai sniegtu pārskatu par notikumu vai reportāžu, vajag mācēt klausīties, būt gatavam mainīt savas domas un modificēt savus sākotnējos pieņēmumus.
Tikai tad, kad nepiekopsim monologus, varēsim sasniegt vienprātību, kas ir patiesas komunikācijas garantija. Uzklausīt vairākus avotus, neapstāties pie tā, kas “pie rokas,” kā māca šīs jomas eksperti, – tas nodrošina uzticamu un nopietnu informāciju, kuru mēs nododam tālāk. Ieklausīties daudzās balsīs, arī vienam otrā un Baznīcā brāļos un māsās, nozīmē vingrināties izzināšanas mākslā, kas vienmēr atklājas kā prasme orientēties balsu simfonijā.
Kāpēc lai sevi mocītu ar klausīšanos? Kardināls Agostino Kasaroli, lielais Apustuliskā Krēsla diplomāts, mēdza runāt par patiesības moceklību, kas nepieciešama, lai klausītos un tiktu uzklausītam pārrunās ar visgrūtākajiem sarunu biedriem, lai panāktu vislielāko iespējamo labumu ierobežotas brīvības apstākļos. Taču pat ne tik grūtās situācijās klausīšanās vienmēr prasa pacietības tikumu, kā arī spēju ļaut sevi pārsteigt patiesībai arī tad, ja tā ir tikai patiesības kripata personā, kuru mēs klausāmies. Vienīgi izbrīns dāvā iespēju zināt un pazīt. Man prātā ir bērna bezgalīgā zinātkāre, kurš raugās uz apkārtējo pasauli ar plaši atvērtām acīm. Tieši tāda klausīšanās – ar bērna aizrautību – pieaugušā apziņā ir vienmēr bagātinoša, jo allaž atradīs kaut ko, kaut niecīgu, ko varētu mācīties no otra cilvēka un izmantot savā dzīvē.
Prasme ieklausīties laikā, kad sabiedrība ir ilgās pandēmijas ievainota, ir vērtīgāk nekā jebkad. Tik milzīga neuzticēšanās, kas jau iepriekš sakrājusies attiecībā uz “oficiālo informāciju”, ir izraisījusi arī “infodēmiju”, uz kuras fona informācijas pasaule aizvien vairāk cenšas būt ticama un caurskatāma. Mums vajag pievērst ausis un rūpīgi ieklausīties it īpaši tajās sociālajās grūtībās, kuras padziļināja daudzu ekonomisko aktivitāšu pārtraukšana vai palēnināšana.
Tāpat arī piespiedu migrācija ir ļoti sarežģīta problēma, un nevienam nav gatavas receptes tās atrisināšanai. Es atkārtoju, ka mums jācenšas uzklausīt migrantu dzīvesstāstus, lai pārvarētu aizspriedumus pret viņiem un atkausētu mūsu cietās sirdis. Katram no viņiem dosim vārdu un uzklausīsim tā dzīvesstāstu. Daudzi krietni žurnālisti to jau dara. Un daudzi citi gribētu to darīt, ja vien varētu. Uzmundrināsim viņus! Ieklausīsimies šajos stāstos! Tad ikviens varēs brīvi atbalstīt migrācijas politiku, kuru atzīs par visatbilstošāko savai valstij. Taču jebkurā gadījumā mūsu acu priekšā būs nevis skaitļi vai iebrucēji, bet gan konkrētu cilvēku sejas, skatieni, ilgas, to vīriešu un sieviešu ciešanas, kurus varēsim uzklausīt.
Uzklausīt vienam otru Baznīcā
Arī Baznīcā pastāv liela nepieciešamība klausīties un ieklausīties. Tā ir visvērtīgākā un dzīvinošākā dāvana, kādu mēs varam sniegt viens otram. Kristieši aizmirst, ka klausīšanās kalpojumu mums uzticēja Tas, kurš pats ir izcils klausītājs, un mēs esam aicināti piedalīties viņa lietās.
“Mums ir jāklausās ar Dieva ausi, ja vēlamies uzrunāt ar Viņa Vārdu” (D. Bonhoeffer, La vita comune, Queriniana, Brescia 2017, 76.) – tā protestantu teologs Dītrihs Bonhēfers atgādina, ka pats pirmais kalpojums, kuru mēs esam parādā tiem, ar kuriem esam komūnijā, ir uzklausīt viņus. Kurš neprot uzklausīt savu brāli, tas drīz vien nespēs uzklausīt arī savu Dievu. (Sal. turpat, 75.)
Pastorālajā darbā vissvarīgākais uzdevums ir “auss apustulāts” – klausīties pirms runāt, tā saka apustulis Jēkabs: “Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties.” (Jk 1, 19) Nesavtīgi veltīt nedaudz sava laika, lai uzklausītu citus cilvēkus, ir pirmais mīlestības akts.
Ir sācies sinodālais ceļš. Lūgsimies, lai tas kļūtu par lielu iespēju uzklausīt vienam otru. Jo komūnija nav stratēģiju un programmu rezultāts, tā veidojas, brāļiem un māsām savstarpēji klausoties. Tāpat kā korī vienotība nenozīmē viendabīgumu, monotoniju, bet gan daudzveidību, balsu dažādību, polifoniju. Tajā pašā laikā ikviena balss korī dzied, ieklausoties citās balsīs un arī veseluma harmonijā. Šo harmoniju ir paredzējis komponists, bet tās īstenošana atkarīga no visu atsevišķo balsu simfonijas.
Apzinoties, ka piedalāmies komūnijā, kas radusies pirms mums un apņem mūs, mēs varam no jauna atklāt simfonisko Baznīcu, kurā katrs cilvēks var dziedāt ar paša balsi, pieņemot kā dāvanu citas balsis, lai manifestētos veseluma harmonija, kuru rada Svētais Gars.
Romā, Laterānā, pie sv. Jāņa, 2022. gada 24. janvārī, Svētā Franciska no Sales piemiņas dienā, Francisks