Pāvesta Franicka Lieldienu vigīlijas homīlija, 2022. gada 16. aprīlis
“Ak, Ukrainas mīļās zvaigžņotās naktis. Ak, miers un maigais rāmums” (Mihails Bulgakovs, Baltā gvarde, 1925.g. redakcijas 21. nodaļa)
Šādā veidā dižais rakstnieks atminās zvaigžņu izgaismoto nakšu skaistumu. Turpretī kara naktis ir nāves spilgtu risu vagotas. Šajā naktī, brāļi un māsas, ļausim lai mūsu roku satver Evaņģēlija sievietes, lai kopā ar viņām mēs atklātu Dieva gaismas rītausmu, kas atspīd pasaules tumsā. Kad nakts jau bija pagājusi un klusām parādījās rītausmas pirmā gaisma, šīs sievietes devās pie kapa, lai svaidītu Jēzus miesas. Un tur viņi piedzīvoja satriecošu pieredzi: vispirms viņas atklāja, ka kaps ir tukšs; tad viņas ieraudzīja divas figūras žilbinošās drēbēs, kuras viņām teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies; un viņi nekavējoties skrēja paziņot šo vēsti pārējiem mācekļiem (sal. Lk 24,1-10). Viņas redz, dzird, pasludina: ar šīm trīs darbībām ieiesim arī mēs Kunga Lieldienās.
Sievietes redz. Augšāmcelšanās pirmā pasludināšana nav uzticēta formulai, kas jāsaprot, bet gan zīmei, kas jākontemplē. Kapsētā, pie kapa, kur visam vajadzētu būt kārtībā un klusumā, sievietes “atrada, ka akmens no kapa ir atvelts, un, iegājušas iekšā, Kunga Jēzus miesas neatrada” (2-3. pp.). Tātad Lieldienas sākas ar mūsu shēmu izjaukšanu. Tās sasniedz mūs ar pārsteidzošas cerības dāvanu. Taču nav viegli to pieņemt. Dažreiz – mums tas ir jāatzīst – šai cerībai nav vietas mūsu sirdīs. Tāpat kā evaņģēlija sievietēm, arī mūsos valda jautājumi un šaubas, un mūsu pirmā reakcija, saskaroties ar negaidītu zīmi, ir bailes, “zemu noliektas galvas” (sal. 4-5. pp.).
Pārāk bieži mēs skatāmies uz dzīvi un realitāti ar lejupvērstām acīm, raugāmies tikai uz šodienu, esam vīlušies nākotnē, noslēdzamies savās vajadzībās, ieslīgstam apātijas cietumā, turpinām sūdzēties un domāt, ka lietas nekad nemainīsies. Un tā mēs nekustīgi paliekam pie atteikšanās un fatālisma kapa, un mēs apglabājam dzīves prieku. Taču Kungs šajā naktī vēlas dot mums citas acis, kurās deg cerība, ka bailēm, sāpēm un nāvei nebūs pēdējā vārda pār mums. Pateicoties Jēzus Lieldienām, mēs varam veikt lēcienu no nebūtības uz dzīvību, “un nāve vairs nespēs atņemt mums mūsu eksistenci” (K. Rahner, Cosa significa la Pasqua [Ko nozīmē Lieldienas], Breša 2021, 28): tā ir pilnībā un uz visiem laikiem Dieva bezgalīgās mīlestības apskauta. Tiesa, tas var mūs biedēt un paralizēt. Bet Kungs ir augšāmcēlies! Pacelsim acis augšup, noņemsim rūgtuma un skumju plīvuru no savām acīm, atvērsimies Dieva cerībai!
Otrkārt, sievietes dzird. Kad viņas bija redzējušas tukšo kapu, divi vīri spīdošās drēbēs tām sacīja: “Kāpēc jūs meklējat starp mirušajiem to, kas ir dzīvs? Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies” (5-6. pp.). Mums ir labi dzirdēt un atkārtot šos vārdus: Viņa šeit nav! Katru reizi, kad mēs apgalvojam, ka esam sapratuši visu par Dievu, ka spējam Viņu iekļaut savās shēmās, atkārtosim sev: Viņa šeit nav! Ikreiz, kad mēs meklējam Viņu tikai pārejošās emocijās vai vajadzības brīdī, lai vēlāk atstātu Viņu malā un aizmirstu Viņu ikdienas konkrētajās situācijās un izvēlēs, atkārtosim sev: Viņa šeit nav! Un, kad mēs domājam ieslodzīt Viņu mūsu vārdos, formulās un ieradumos, bet aizmirstam meklēt Viņu dzīves tumšākajos nostūros, kur ir tie, kas raud, cīnās, cieš un cer, tad atkārtosim: Viņa šeit nav!
Ieklausīsimies arī sievām uzdotajā jautājumā: “Kāpēc jūs meklējat starp mirušajiem to, kas ir dzīvs?”. Mēs nevaram svinēt Lieldienas, ja turpinām palikt nāvē; ja paliekam pagātnes gūstekņi; ja dzīvē mums nav drosmes ļaut Dievam mūs piedot, mainīties, pārtraukt ļaunos darbus, izšķirties par Jēzu un Viņa mīlestību; ja mēs ticību reducējam līdz amuletam, padarot Dievu par skaistu pagātnes atmiņu, tā vietā, lai šodien sastaptu Viņu kā dzīvu Dievu, kas vēlas pārveidot mūs un pasauli. Kristietība, kas meklē Kungu starp pagātnes paliekām un ieslēdz Viņu ieradumu kapā, ir kristietība bez Lieldienām. Bet Kungs ir augšāmcēlies! Nekavēsimies pie kapiem, bet iesim un no jauna atklāsim Viņu, To, kas ir dzīvs! Un nebaidīsimies meklēt Viņu arī mūsu brāļu un māsu sejās, to cilvēku vēsturē, kuri cer un sapņo, to cilvēku sāpēs, kuri raud un cieš: Dievs ir tur!
Visbeidzot sievietes pasludina. Ko viņas pasludina? Augšāmcelšanās prieku. Lieldienas nenotiek, lai iekšēji mierinātu to, kas apraud Jēzus nāvi, bet lai atvērtu sirdis neparastajai vēstij par Dieva uzvaru pār ļaunumu un nāvi. Tādēļ Augšāmcelšanās gaisma nevēlas noturēt sievietes personīga prieka aizgrābtībā, tā nepieļauj sastingušu attieksmi, bet rada mācekļus-misionārus, kuri “atgriežas no kapa” (sal. 9. p.) un nes visiem augšāmcelta Evaņģēliju. Tāpēc sievietes pēc tam, kad bija redzējušas un dzirdējušas, skrēja paziņot mācekļiem par augšāmcelšanās prieku. Viņas zina, ka var tikt uzskatītas par jukušām, arī Evaņģēlijs saka, ka viņu vārdi skanēja “kā blēņas” (11. p.), bet viņām nerūp reputācija, sava tēla aizstāvēšana; viņas nemēra savas jūtas, viņas nerēķina savus vārdus.
Cik skaista ir Baznīca, kas šādā veidā iet pasaules ielās! Bez bailēm, bez taktikas un oportūnisma, tikai ar vēlmi nest Evaņģēlija prieku visiem. Mēs esam aicināti uz šo: piedzīvot augšāmcelto Kungu un dalīties tajā ar citiem; noraut akmeni no kapa, kurā mēs bieži esam ieslēguši Kungu, lai izplatītu Viņa prieku pasaulē. Ļausim Jēzum, Viņam, kas ir Dzīvs, augšāmcelties no kapiem, kuros esam Viņu ieslēguši; atbrīvosim Viņu no formalitātēm, kurās bieži vien esam Viņu ieslodzījuši; pamodīsimies no klusās dzīves miega, kurā reizēm esam Viņu noguldījuši, lai Viņš mums vairs netraucētu un neradītu neērtības. Nesīsim viņu mūsu ikdienas dzīvē: ar miera žestiem šajā kara šausmu laikā; ar izlīgumu izjauktās attiecībās un līdzjūtību pret tiem, kam tas ir nepieciešams; ar taisnīguma darbiem nevienlīdzības vidū un patiesības darbiem melu vidū. Un, pats galvenais, ar mīlestības un brālīguma darbiem.
Brāļi un māsas, mūsu cerība saucas Jēzus. Viņš ir iegājis mūsu grēka kapā, Viņš ir nonācis vistālākajā punktā, kur mēs bijām pazuduši, Viņš ir gājis cauri mūsu baiļu mudžekļiem, Viņš ir nesis mūsu apspiestības smagumu un no mūsu nāves tumšākajām dzīlēm Viņš ir pamodinājis mūs dzīvei un pārvērtis mūsu sēras dejā. Svinēsim Lieldienas kopā ar Kristu! Viņš ir dzīvs un joprojām iet mums līdzās, pārveido un atbrīvo. Kopā ar Viņu ļaunumam vairs nav varas, neveiksme nevar mūs atturēt sākt no jauna, nāve kļūst par pāreju uz jaunas dzīves sākumu. Jo ar Jēzu, ar Augšāmcēlušos, neviena nakts nav bezgalīga, un pat visbiezākajā tumsā spīd rīta zvaigzne.
No itāliešu valodas tulkoja pr. Rodions Doļa; Foto: Flickr.com
