Pēc divu gadu pārtraukuma Rīgā atjaunojusies Ziemassvētku rosība – cilvēki iziet izgaismotajos parkos, svētku tirdziņi atkal vilina ar karstvīna smaržu un arī draudzēs atdzimst svētku svinēšanas tradīcijas.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Caritas” grupa atjaunoja tradicionālās Ziemassvētku svinības kopā ar trūcīgajiem un 26. decembrī – svētā Stefana dienā – aprūpētāji, aprūpētie un brīvprātīgie atkal varēja satikties kopīgā Ziemassvētku mielastā, kuru ar savu klātbūtni pagodināja arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un draudzes garīdznieki.
Pl.11 visi tika aicināti uz arhibīskapa svinēto Svēto Misi katedrālē, kurā arhibīskaps savā uzrunā pieskārās mūsdienu sabiedrībā un Baznīcā sāpīgiem, bet aktuāliem jautājumiem, kas nenovēršami ietver visus sabiedrības slāņus. Pievēršoties diakona Stefana mocekļa nāves aprakstam Apustuļu darbos, arhibīskaps norādīja, ka viņu nogalināja tā laika reliģiskās elites pārstāvji, kuri labāk “zina”, kā pareizi jāgodina Dievs, un nespēja pieņemt Gara spēka izpausmes šajā cilvēkā, kurš rīkojās un sludināja neatbilstoši “vispārpieņemtajām normām”. Arhibīskaps novilka paralēles ar situāciju Baznīcā pēdējo trīsdesmit gadu laikā, kurās reiz arī pats bijis iesaistīts. Viņš atcerējās, kāda attieksme sākumā bijusi pret harizmātisko kopienu “Effata” – daļā ticīgo valdījis uzskats, ka tā ir bīstama Baznīcai, aizvedīs cilvēkus prom no tās, bet augļi pēc kāda laika rādīja pretējo – ar šīs harizmātiskās kopienas starpniecību ne viens vien atgriezās katoliskajā Baznīcā. Kā otru piemēru arhibīskaps minēja Neokatehumenālā ceļa kopienu pieredzi, tajā skaitā arī Latvijā. Šī kopiena sākumā uztverta ar ļoti lielām aizdomām – tā esot sekta, tai ir “nepareiza” liturģija u.tt. Taču šobrīd jau ir augļi – ne viens vien identitātē un atkarībās apjucis cilvēks kopienas katehēzēs atradis ceļu pie Dieva un Baznīcas, dažkārt atradis nākamo laulāto, kā arī šī kopiena būtiski maina, pat lauž, mūsdienu sabiedrībā ierasto priekšstatu par bērniem svētītu ģimeni. Var piebilst, ka Neokatehumālā ceļa kopienu Svēto Rakstu lasīšanas pieredzi un izpētes metodes labprāt pieņem arī tie, kuri paši nav kopienā.
Arhibīskapa sacītais arī aktualizē pašreizējos procesus Baznīcā – pretestību pāvesta Franciska darbībai un viņa uzsāktajam Sinodālajam ceļam, domstarpībām starp Vatikāna II koncila piekritējiem un atceļa meklētājiem uz Tridentes laikiem, jo Sinodālais ceļš, tāpat kā joprojām īsti nesaprastais Vatikāna II koncils, taču “sagraus Baznīcu” un bieži tiek likti lietā smagi vārdu “akmeņi”. Protams, rodas jautājums – sagraus Baznīcu, kuru “elles vārti neuzvarēs”, vai tomēr tikai gadsimtos izveidotos priekšstatus par Baznīcu – kādai tai jābūt un kā šo noteikumu ietvaros drīkst darboties Dieva Gars.
Pievēršoties dienas lasījumos ietvertā Mateja evaņģēlija fragmentam, arhibīskaps runāja par liecināšanas uzdevumu un pretestību, ko var izraisīt liecība par patiesību. Liecināšanu par patiesību ne vienmēr pieņems, un, ja liecinātājs ir garīdznieks, viņam bieži tiks inkriminēta jaukšanās politikā, norādīja arhibīskaps, atsaucoties uz savu pieredzi. Šobrīd aktuālākie jautājumi sabiedrībā ir par vīrieša un sievietes identitāti, ģimenes jēdzienu, attieksmi pret dzīvību visos tās posmos. Arhibīskaps norādīja, ka tie nav politiski jautājumi, bet attiecas uz patiesību un morāli. Pārdomājot viņa teikto, var secināt, ka Svēto Rakstu gaismā saprasta patiesība par vīrieša un sievietes laulību un ģimeni kā Dieva iedibinātu cilvēku sabiedrības pamatstruktūru var radīt pretestību ne tikai liberālajā sabiedrībā, bet arī katoliskās Baznīcas iekšienē, kur joprojām daļai garīdzniecības un ticīgo ir ļoti grūti pieņemt atziņu, ka laulība un ģimene ir tikpat vērtīgas, kā, piemēram, konsekrētā dzīve, jo ilgus gadsimtus laulības un ģimenes dievišķā izcelsme netika pieminēta un kādreiz izstrādātā kārtu struktūra kļuvusi par “neapstrīdamu” normu. Savā uzrunā arhibīskaps arī uzvēra katra ticīgā uzdevumu liecināt un izskaidrot ticības patiesības aktuālajos jautājumos, jo garīdznieki ne vienmēr var aizsniegt cilvēkus visos sabiedrības slāņos, bet lajiem šīs iespējas ir daudz lielākas.
Arhibīskaps arī īsi pieskārās arī jautājumam par to, kā risināt domstarpības ar oponentiem, jo pirmais impulss, protams, liek ieņemt karojošu pozīciju, kas nereti izslēdz iespēju turpināt dialogu. Stefans, par zaudējot dzīvību, nesauca pēc atriebības, bet lūdza Dievu piedot saviem nonāvētājiem: “ Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!”, ar to atraisot Dieva žēlsirdību, kura ļāva Jēzus un Stefana ienaidniekā Saulā dzimt apustulim Pāvilam. Atteikšanās no domstarpību risināšanas cilvēciskā veidā un to uzticēšana Dieva žēlsirdībai vienmēr nes labus augļus attiecīgajā laikā.
Pēc Svētās Mises ap pussimts svētku dalībnieku Svētdienas skolas telpās baudīja kopīgu maltīti, klausījās aktrises Olgas Dreģes uzrunās, dzejas vārdos un kopā ar akordeonistu Jāni Ļūmani dziedāja Ziemssvētku dziesmas. Īsas, sirsnīgas uzrunas klātesošajiem sacīja arhibīskaps, draudzes garīdznieki, un vakara noslēgumā arhibīskaps lūgšanā uzticēja visus klātesošos Dievmātes aizbildniecībai, kā arī trūcīgajiem tika pasniegtas dāvanas.
Draudzes “Caritas” grupa pateicas uzņēmējai Olgai Krūzei un viņas draugiem, uzņēmējam Albertam Jodim un viņa kolēģiem par ziedojumiem, nodibinājumam “Caritas Latvija” par sadarbību un žēlsirdības projekta konkursa ietvaros saņemto ziedojumu, kā arī visiem zināmiem un nezināmiem ziedotājiem par ilgo un uzticīgo atbalstu trūcīgajiem. Pateicība O. Dreģei un J. Ļūmanim par vārdu un mūzikas kopā likšanu, kā arī arhibīskapam, draudzes garīdzniekiem un visiem brīvprātīgajiem par viņu klātbūtni un kalpojumu.
Stella Jurgena; Foto: Anžella Roze-Jumiķe
