Aizvadītajā nedēļā Prāgā notikušajā Sinodes kontinentālajā asamblejā gan klātienē, gan arī attālināti piedalījās vairāki simti ticīgo no visas Eiropas – bīskapi, garīdznieki, konsekrētās pesonas un laji. Darba sesiju laikā tika prezentēti 39 valstu ziņojumi, norisinājās darbs grupās, notika diskusijas, sarunas. Tikšanās laikā Eiropas Bīskapu konferenču padomes priekšsēdētājs arhibīskaps Gintaras Grušas atgādināja, ka “sinodalitāte ir mūsu tikšanās tēma, un es domāju, ka mēs piedzīvojām augļus, ko dod savstarpēja ieklausīšanās otrā. Esam piedzīvojuši, ka esam ģimene, Baznīca, laji, vīrieši un sievietes, konsekrētās personas un bīskapi. Un mēs esam piedzīvojuši, kas ir šī ģimene Eiropas līmenī”.
Tikšanās noslēgumā tika izstrādāts dokuments, kurā minēts, ka šāda veida tikšanās ir nepieciešamas regulāri, vismaz reizi desmit gados. Dalībnieki atzina, ka piedzīvojuši sinodālu pieredzi, ka kopīgais darbs un sarunas ļāva ieskatīties “Eiropas Baznīcas acīs ar visiem to divu lielo latīņu un austrumu tradīciju dārgumiem, kas to veido”. Turklāt dialogs starp dažādu tradīciju un kultūru cilvēkiem licis tāpāt apzināties, ka, neskoties uz atšķirībām un dažādajiem šķēršļiem, kopīgs ceļš ir iespējams.
Pasākumā klātienē piedalījās Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un jezuītu priesteris Jānis Meļņikovs, kurš pārstāvēja Eiropas Konsekrētos (UCESM). Attālināti piedalījās vēl daži cilvēki, tostarp Apustuliskā Oblāte Rita Refalo no kustības “Pro Sanctitate”, kura citastarp vadīja vienu darba grupu.
Pēc tikšanās J. Meļņikovs atzina, ka pieredze ir bijusi vērtīga “vispirms man personīgi, jo bija iespēja redzēt universālo Baznīcu un to, kā tā darbojas kontinenta līmenī, gūt priekšstatu par Baznīcu, kas ir patiesi universāla ticīgo daudzveidībā, valodu un kultūru daudzveidībā. Otrkārt, tkšanās bija vērtīga Baznīcai, jo tas liecina par Baznīcas vēlmi vienmēr būt ar cilvēkiem un kalpot cilvēkiem. Tas norāda uz patiesību, par kuru rakstīja jau Vatikāna II koncils, ka Baznīcu veido visi Kristum ticīgie cilvēki – laji, vīrieši, sievietes, konsekrētie, priesteri -, kas ir aicināti uzņemties savu daļu atbildības par Baznīcu”. No tikšanās priesterim visvairāk palicis prātā tas, ka cilvēkiem ir vēlme runāt, dalīties un ieklausīties, ka visiem rūp Baznīca, ka cilvēki nav vienaldzīgi. Interesanti bijis redzēt, ka, lai arī dzīvojam vienā kontinentā, viedokļu un pieredžu dažādība ir ļoti liela. Neskatoties uz dažādiem šķēršļiem, piemēram, sinodē dažas valstis savā starpā bija kara stāvoklī, Baznīcas trauslais stāvoklis Skandināvijā un Baltijā un vecās Eiropas bagātā vēsture, Baznīcu pārstāvji sabrauca kopā un cieņpilnā viedā sarunājās.
Runājot par konsekrētajiem, J. Meļņikovs norāda: “Manuprāt, konsekrētajiem ir arī pieredze, kas ir vērtīga visai Baznīcai, kad tiek runāts par dažādības pieņemšanu un respektēšanu, jo, kā sinodes laikā norādīja kāds dominikāņu tēvs, konskekrēto kopienas ir kā Baznīcas mikrokosmoss, kurā cilvēki mācās pieņemt viens otru, respektēt, iekļaut, tāpēc konskerētajiem ir, ar ko dalīties. Mēs neesam pārāki, bet kopienas kā ģimenes dzīve ir skola, kas cilvēkus māca, dara žēlsirdīgākus, iecietīgākus, atvērtākus un iekļaujošākus varbūt tādēļ, ka ir daudz nepilnību, cilvēciskā vājuma, ar ko jādzīvo.”
Arī R. Refalo norādīja uz sinodes savstarpējā dialoga, cieņas garu, vēlmi ieklausīties pat tad, ja bijuši dažādi un savstarpēji nesaskanīgi viedokļi. Tāpat šai laikā valdījusi lūgšanas gaisotne. To pašu viņa pauda par darbu grupā, kurā tikās 15 dalībnieki no vairākām Eiropas valstīm: Somijas, Ukrainas, Slovēnijas, Slovākijas, Itālijas, Maltas un Latvijas.
Tikšanās laikā bijusi arī spriedze, taču, citējot kontinentālās sinodes gala dokumentu, R. Refalo norāda, ka nedrīkst ļauties, lai bailes mūs paralizē, bet jārod enerģija, lai ceļu turpinātu, jo tas ir ceļojums, kura mērķis ir “veicināt vienotību daudzveidībā, izvairoties no vienveidības kārdinājuma”.
“Man tā bija īsta sinodalitātes pieredze,” atzīst R. Refalo, papildinot, ka sinodalitātei lielisku paskaidrojumu devis Bīskapu sinodes ģenerālsekretārs kardināls Mario Grehs. Viņš esot sacījis: “Ja es jautātu bērnam – vai tev patīk staigāt vienam, vai tu labprātāk dod priekšroku pastaigām kopā ar ģimeni -, domāju, ka bērniem patīk būt kopā ar ģimeni. Sinodalitāte vienkāršos vārdos nozīmē: Dieva ģimene, Dieva taut, kas ir ceļā kopā. Katram ģimenes loceklim ir, ko teikt un dot. Vecāki ne tikai pieņem lēmumus, bet arī uzklausa savus bērnus un pastāvīgi ar viņiem apmainās domās.”
Kustības “Pro Sanctitate” pārstāve atzīst, ka ir guvusi šo pieredzi tikšanās laikā. Viņa norāda, ka sinodalitāte palīdz mums mācīties lasīt laikmeta zīmes, to, ko Gars uz mums runā laikā, kurā dzīvojam.
Sinodes kontinentālās asamblejas noslēguma dokumentu angļu vai itāļu valodā var lejuplādēt ŠEIT.
KABIA
