Tieši pirms 100 gadiem – 1923. gada 15. maijā – Rēzeknē piedzima Anna Kancāne. Kara laikā kopā ar vīru devusies bēgļu gaitās. Ģimene lielāko daļu savas dzīves pavadīja ASV, bet, kad bija iespēja, apciemoja dzimteni. Pateicoties A. Kancānes nerimstošajai enerģijai un ilgām aizstāvēt vēl nedzimušos, 20. gs. 90. gados Latvijā tika izveidota kustība “Par Dzīvību”. Vairāk par šo sievieti varam lasīt jaunākajā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Vēstnesītī”.
Cilvēka dzīvības aizstāve, kustības „Par dzīvību” dibinātāja Anna Kancāne dzimusi 1923. gada 15. martā Rēzeknē, agri kļuva par bāreni, viņu audzināja vecmāmiņa. Pēc viņas nāves Anna kā pusaudze rūpējās par jaunāko māsiņu lielas nabadzības apstākļos.
Strādājot Rēzeknes stacijā, viņa iepazinās ar vīru Vaclavu, kuru sauca par Odziņu. 1944. gada bēgļu gaitās viņa nonāca Kurzemē, kur arī salaulājās. Viņi apmetās Durbē, taču drīz devās uz Vāciju: Tīringenu, pēc tam Augsburgā. 1949. gadā viņa devās uz ASV: vispirms uz Ņujorku, pēc tam uz Minesotas štatu.
Sanpaulas priekšpilsētā dzīvojot, viņa aktīvi darbojās sv. Marijas draudzē, arī cilvēka dzīvības aizstāvēšanas kustībā. Kancāni bija pazīstami latviešu sabiedrībā. No 1991. gada viņa regulāri apmeklēja Latviju. Sirds sāpēja, ka Latvijā nav kustības, kas aizstāvētu bērna dzīvību. 1994. gadā nodibināja kustību „Par dzīvību” Latvijā, taču tās juridiskā statusa nostiprināšanās un starptautiskā atzinība prasīja vairākus gadus.
1997. gada novembrī Anna kopā ar pr. Paulu Kļaviņu devās uz Human Life International centru pie Vašingtonas, lai veidotu sakarus un attiecības ar globālu katoļu organizāciju. Lielu ierosmi kustībai „Par dzīvību” deva svētā pāvesta Jāņa Pāvila II 1995. gadā izdotā enciklika „Dzīvības Evaņģēlijs.” Anna uzstājās masu informācijas līdzekļos, publicēja rakstus laikrakstā „Solis” un citur, pavairoja un izsūtīja rokrakstā uzsaukumus, aizrādījumus un atgādinājumus par cilvēka dzīvības cieņu un vērtību, par Laulības sakramenta nepieciešamību ģimenes attiecību stabilitātei. Sekojošie teksti ir izvilkumi no viņas rokrakstu vēstulēm, kuras liecina par Annas dedzību un reizē arī vilšanos garīdznieku un laju pasivitātē.
“Esmu norūpējusies, ka uz manu pirmo apkārtrakstu „Par Dzīvību” aprīlī tieši no šīs pilsētas neatsaucās it neviena draudze, pat neviena persona! Esmu neizpratnē, kamdēļ tas tā… Paziņojums pēc sprediķa, jeb pāris teikumi uz dēļa, dotu atsaucības rezultātus. Vispārējā aina ir bēdīga. Parastais ticīgais, pat ikdienas baznīcā gājējs neizprot īstenībā savu pienākumu dzīvības aizstāvībā, it kā tas uz viņu nemaz neattiecas. Neizprot, ka ikkatram, kam tik vien Dievs dvašu devis, tas jādara. Kad tiek jautāts kādam, kādās domās viņš ir par abortu, ļoti neparasta īpatnība… runātājs vispirms deklarē, ka viņš ir katolis… aborts ir pieļaujams… Dievs ir piedodošs… tai tik un tā tiks piedots. Man nekad kaut kas tam līdzīgs netika dzirdēts ASV. Arī pagājušajā gadā, statistikas iegūšanai Rīgā dievnama priekšā, tūlīt pēc Svētās Mises, es jautāju par aborta pieļautību un no pussimta cilvēkiem gandrīz puse teica, ka aborts ir pieļaujams, labi zinot, ka tas ir bērns, kas tiek nokauts un ka viņš izjūt arī sāpes. Tā vien izskatās, ka mums visiem priekšā stāv liels darbs ticīgo izskološanai par Dzīvības – Svētumu, neaizskaramību katoļu Baznīcai jāizmanto savas runas spējas. Garīdznieku vidū ir tik daudz labu un rakstīt spējīgu cilvēku. Arī pašā draudzē ir zināmi labi žurnālisti, kuriem var uzdot par pienākumu rakstos deklarēt katoļu Baznīcas nostāju attiecībā par abortiem. Mums vajadzīgi raksti, nepārtraukti redzami raksti avīzēs, žurnālos utt., lai arī Saeimā deputātiem atveras acis, jūt pretestību, spiedienu pārdomāt abortu priekšlikuma veidošanā. Priesteri seko darbībai, veicina ar sprediķiem utt. savās draudzēs. Laji – kustības veicinātāji, vadībā un visi ticīgie draudzes locekļi. Zem katras draudzes jumta, darbības veicinātāju grupai jāiesaista darbībā savas draudzes ticīgos. Garīdzniecībai jābūt vadībā, savā draudzē nemitīgi atgādinot Dzīvības svētumu un iznīcināšanas ļaunumu, aicināt, lai visi kļūst Dzīvības aizstāvji.”
Anna ar Vaclavu izaudzināja piecus bērnus, mīļotais Odziņš devās mūžībā 2015. gadā. Pati Anna aizvēra acis šai pasaulei 2020. gada 13. maijā – Fatimas Dievmātes dienā. Līdzīgi Jaunavai Marijai viņa tiešām novērtēja ticību, strādīgumu, pieticību, atvērtību Dieva godībai un katram cilvēkam paredzēto misiju. Annas aizsākto cilvēka dzīvības aizsardzības sūtību turpina kustība „Par dzīvību”, kas ir paliekošs mantojums viņas mīlestībai uz Dievu, tēviju un katru cilvēku.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles “Vēstnesītis” Nr. 4 (419) 2023. gada 5. marts; Foto no Diānas Feldmanes personīgā arhīva
