Jau pavisam drīz, 4.oktobrī, Romā sāksies XVI kārtējā bīskapu sinode par sinodālismu. Visā Katoliskajā Baznīcā turpinās intensīvas lūgšanas par šo sinodi. Jau kopš 2021.gada ir sācies sinodālais ceļš katrā draudzē un diecēzē, līdz ar to var teikt, ka šī bīskapu sinode ir jau iesāktā sinodālā ceļa turpinājums. Lai mazliet palīdzētu saprast, kādā virzienā dodas Baznīca, vēlos mazliet padalīties ar idejām un domām, kuras guvu, piedaloties Polijas fundamentālteologu (apoloģētu) ikgadējā saietā – konferencē Pelpilnas pilsētā Polijā, netālu no Gdaņskas. Konference notika Pelplinas Garīgajā seminārā, senas Cisterciešu abatijas telpās no 20.-22.septembrim. Konferences dalībnieku vidū bija daudzi zināmi Polijas katoļu teologi, piemēram, profesori Przemislavs Artemiuks (Przemysław Artemiuk), Kšistofs Kauha (Krzysztof Kaucha), Andžejs Napjorkovskis (Andrzej Napiórkowski), Slavomirs Zielienskis (Sławomir Zieliński) u.c.
Konferences galvenā tēma bija saistīta ar varu Baznīcā. Kam pieder vara Baznīcā? Daudziem šķiet, ka sinodalais ceļš, kuru esam kopā iesākuši, mazinās pāvesta lomu, veicinās decentralizāciju un Baznīcā iesāksies liels haoss. Vai tā patiešām ir? Nē, jo Baznīca kā institūcija arī sinodālā ceļa ietvaros nezaudē savu hierarhisko un Kristus dibināto pamatstruktūru. Konferencē izskanēja doma, ka bez Baznīcas kā institūcijas nebūtu iespējama dievišķās Atklāsmes precīza definēšana un tās iesakņošanās sabiedrībā. Visā kristietības vēsturē daudzi tās locekļi sapņoja un arī tagad sapņo par tīri garīgu Baznīcu, kas tomēr šajā pasaulē pilnīgā mērā nav iespējama. Kristietības pirmajos gadsimtos tieši Baznīcas redzamā struktūra kļuva par kopienas identitātes zīmi – kopīga liturģija, Credo, ut.t.
Tomēr, jau sākot no 8. gs. līdz pat 1870. gadam Baznīca ļoti cieši saplūda ar laicīgo varu un vēsturē to sauc par cezaropapismu jeb laicīgās un garīgās varas saplūšana. Veidojās dziļa spriedze un konflikti starp diecēzes garīdzniecību un dažādajiem ordeņiem. Arī Latvijas teritorijā šie konflikti 13. gs. radīja smagas un pat neatgriezeniskas sekas.
Tridentas koncils (1545-1563) ļoti izcēla Baznīcas ārējo dimensiju, lai nostātos opozīcijā tiko dzimušai protestantu kopienai, kas vēlējās tīru garīgu Baznīcu. Tādējādi turpmākos gadismtus ļoti spēcīgi tika akcentētas Baznīcas ārējās struktūras un tika likts uzsvars uz Baznīcas ārējo un redzamo dimensiju. Tikai Vatikāna II koncils (1962-1965) sāk decentralizācijas un deklerikalizācijas ceļu, kurš palīdzēja sinhronizēt jeb līdzsvarot garīgo un institucionālo dimensiju Baznīcā. Tomēr jāsaprot, ka, ja tik ilgi Baznīcā valdīja centralizācijas tendences, tad nevar gaidīt, ka tik īsā laikā Baznīcā tiks līdzsvarots horizontālais ar vertikālo, jo ir jāuzmanās iekrist vienā vai otrā galējībā, kas nozīmētu no pārlieku lielas centralizācijas un institucionālisma uz sašķeltu un neskaidru eklezialitāti. Ir jāuzmanās no ekleziomonisma, kas nozīmē pārlieku lielu Baznīcas identifikāciju ar Kristu, jo Baznīca ir Kristus dibināta un satur pestīšanas elementus un līdzekļus, bet tomēr nevar pālieku „deificēt” Baznīcu un tās locekļus. Baznīca nav statiska, bet dinamiska realitāte un jāpiekrīt Romano Guardīnī (1885-1968) teiktajam, ka Baznīca dzimst ticīgo sirdīs, bet ticīgie ir pulcināti Kristus dibinātajā Baznīcā.
Kā pārvarēt mūsdienu krīzi Baznīcā? Šāds jautājums skanēja visas konferences gaitā, jo daudzi sociologi ir vienisprātis, ka šobrīd Katoliskā Baznīca piedzīvo lielāko krīzi pēc reformācijas laikā. Sinodais ceļš, kuru iniciēja pāvests Francisks ir kā spēcīga atbilde šai krīzei. Jāsaprot, ka arī pasaulē, sabiedrībā šobrīd valda dziļa krīze un „eklezialā kosmētika” (neglīto vietu aizsegšana) šeit nepalīdzēs. Baznīcas ārējās un smagnējās struktūras traucē daudziem mūsdienu cilvēkiem ienākt Baznīcā, tādēļ ir jādomā par jaunu pieeju un jauniem veidiem, kā izdzīvot dievišķo Atklāsmi un pasniegt to mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā.
Kādi ir Vatikāna II koncila pozitīvie augļi, saistībā ar sinodālā ceļa procesu?
1. Ir vērojama liela partikulāro Baznīcu attīstība un dinamika;
2. Bīskapu konferences aktīvi darbojas;
3. Attīstās kontinentālās bīskapu konferences;
4. Liels ieguldījums ir priesteru padomes, diecēzes pastorālās padomes, draudžu pastorālās padomes;
5. Bīskapu sinode;
6. Speciālā kardinālu grupa, jeb pāvesta tuvākie padomdevēji.
Ir skaidri jāsaprot, ka sinodālisms ir ceļš, kādā Baznīca dosies turpmākos simts gadus, un sinodē visi iet kopā – pāvests, bīskapi, priesteri, diakoni un ticīga tauta. Sinodālajā ceļā partikulārā Baznīca atrodas galvenajā vietā, tādēļ ir nepieciešama plaša Baznīcas decentralizācija un deklerikalizācija, kas nozīmē, ka Baznīcā neviens nekoncentrē varu savās rokās un tiek īstenota uzticēšanās un deleģēšana. Tas gan nenozīmē, ka tiek atcelta ordinēto personu sacra potesta, kas tiek realizēta caur ordināciju. Tomēr šī svētā vara, kāda piemīt pāvestam, bīskapiem un viņu palīgiem priesteriem, tiek saprasta kā kalpošanas vara vienotības celšanai Baznīcā, kur visi ir kopīgā ceļa gājēji. Katoliskā Baznīca pēc savas būtības nav sinodāla, parlamentāra vai demokrātiska, bet tā sevī satur sinodalitātes elementus. Sinode nav parlaments, un Sinode nav politiska vienošanās vai socioloģiski pētījumi. Sinodē nav vairākuma balsošanas, jo sinodalitātē visa Dieva Tauta klausās, ko Svētais Gars saka Baznīcai, tādējādi sinodalitāte ir liels palīgs evaņģelizācijai. Sinode ir tikai palīgs pāvestam un bīskapu kolēģijai, kuriem Jēzus ir uzticējis augstāko mācīšanas, ganīšanas un svētdarīšanas kalpojumu. Tomēr sinodē mēs mācāmies visi iet kopā, nevis nodalīti – klērs un tauta, bet kopā, respektējot katras kārtas atšķirību un sūtību, tomēr apzinoties, ka esam viena Dieva Tauta, Svētā Gara sapulcinātie ļaudis.
Lūdzoties par sinodes norisi, priesteris Ilmārs Tolstovs, dr. theol.
