“Nenovērs savu skatienu ne no viena nabaga” (Tob 4,7)” – šādu aicinājumu izteicis pāvests Francisks savā vēstījumā 7. Vispasaules trūkumcietēju dienā, kas šogad tika atzīmēta 19. novembrī. Šobrīd šie Vecās Derības vārdi ir mūsu laikmeta spogulis, jo, kā raksta pāvests, mēs dzīvojam vēstures brīdī, kurā sabiedrība nav īpaši jūtīga pret nabadzīgo vajadzībām un jāatzīst, ka ir ierastas situācijas, kurās nabagais paliek nesaskatīts un nesadzirdēts gan valsts resoru un iestāžu līmenī, gan attieksmēs starp personām. Nabags ir neērts, nesaprotams, pat biedējošs, jo viņa esamība atklāj mūsdienu sabiedrības sirds nabadzību un aklumu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzes “Caritas” grupā Trūkumcietēju dienas atzīmēšana ir jau iesakņojusies tradīcija, un arī šogad 20. novembrī draudzes trūcīgie jau rīta agrumā tika aicināti uz Svēto Misi un kopīgu mielastu. Svēto Misi svinēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot priesteriem Renāram Birkovam un Abgaefuna Johnpaul Chidiebele, kurš atbraucis kalpot Latvijā no tālās Nigērijas.
Dienas Evaņģēlija lasījums par aklā dziedināšanu (Lk 18, 35-43) sasaucās ar pāvesta vēstījumu, un savā sprediķī arhibīskaps pievērsa uzmanību neredzīgā grūtajai situācijai – viņš ir sabiedrības atmests, nicināts, viņam nebija iztikas līdzekļu, draugu, nebija ģimenes un, kad viņš sāk saukt uz Jēzu, pārējie mēģina viņu apklusināt – lai netraucē Kungu, viņa vajadzība nav svarīga, domājams, Viņam ir citas prioritātes. Arhibīskapa vārdi izgaismoja kādu cilvēku spriedumu tendenci, kura bieži iemājo gan mūsu sirdīs, gan skar sabiedrību kopumā – centienus pašiem, pēc saviem ieskatiem, nošķirt svarīgo no nesvarīgā, tādējādi ieņemot Dieva vietu.
Jēzus tomēr aklo sadzird un jautā – ko viņš grib, uzklausa, atdod aklajam redzi un dziedinātais seko Kungam. Garīgā nozīmē ikviens no mums ir akls, sacīja arhibīskaps, redz nepilnīgi, kā kādā citā situācijā, kur Jēzus dziedina cilvēku pakāpeniski – vispirms viņš redz apkārtējos neskaidri, bet, noslēdzoties dziedināšanas procesam, jau skaidri. Tā ir metafora, norādīja arhibīskaps, jo cilvēks gara pasauli un Dievu vēl nespēj saskatīt, un aicināja saukt uz Kungu, lai mēs kļūtu redzīgi – spējīgi saskatīt sevi un savus līdzcilvēkus Dieva acīm, īpaši tos, kuri ir citu atmesti, jo viņi ir Kunga mīlestības apņemti un Viņa priekšā viņi visi ir vērtība.
Pievēršoties pirmajam lasījumam, arhibīskaps pieminēja ķēniņu Antiohu Epifanu, kurš visiem vēlējās uzspiest savus dievus un norādīja, ka mūsdienās notiek līdzīgi – tie, kuri ir pie varas, uzspiež savas ideoloģijas, kuras bieži nav savietojamas ar Dieva gribu, un pretošanās tām bieži var nozīmēt darba un iztikas zaudējumu. Mūsu uzdevums arī šodien ir turēties pie Derības grāmatas, atgādināja arhibīskaps.
Pēc Svētās Mises draudzes trūcīgie kopā ar arhibīskapu, draudzes garīdzniekiem un saviem aprūpētājiem piedalījās kopīgā mielastā svētdienskolas telpās, par kura muzikālo ietērpu rūpējās jau pazīstamais un iemīļotais saksofonists Matīss Ozoliņš.
Atklājot pasākuma saviesīgo daļu, arhibīskaps pieminēja pāvesta Franciska īpašo rūpi par trūcīgajiem un viņa jūtīgumu pret šo Bazīcas misiju – palīdzēt nabagiem, kuri ir Dieva īpašums. Savukārt draudzes administrators R. Birkovs pieminēja šā gada Trūkumcietēju dienas tuvumu valsts svētkiem un latviešu kopīgā galda tradīciju, bet lielu prieku un gandarījumu par iespēju kalpot Baznīcai un trūcīgajiem izteica “Caritas” koordinatore Anžella Roze-Jumiķe. Pārsteigumu sagādāja jaunais draudzes vikārs no Nigērijas A. J. Chidiebele – uzaicināja klātesošos kopīgi nodziedāt Latvijas valsts himnu un pēc tās pats nodziedāja pāris Dievmātei veltītas dziesmas savā dzimtajā valodā.
Pasākuma noslēgumā trūcīgie saņēma dāvanas un devās savās gaitās, un jāatzīst, ka šie vienkārši cilvēki, katrs ar savu raksturu un savu bēdu, bija ne tikai saņēmēji, bet arī devēji, mācot mūs turēt acis atvērtas, lai katrā cilvēkā saskatītu dzīvā Dieva attēla skaistumu.
Katedrāles “Caritas” grupa pateicas arhibīskapam un draudzes garīdzniekiem par atbalstu, visiem labas gribas cilvēkiem, kuru acs ir redzīga, sirds silta un roka atvērta pret nabago vajadzībām, kā arī visiem brīvprātīgajiem, kuri kalpoja pasākumā.
Stella Jurgena; Foto: Anžella Roze-Jumiķe
