Svētais Augustīns ir sacījis: „Kas dzied, lūdzas divkārt“ un Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles koris divkārši lūdzas jau gadsimtu, jo ir tikai nedaudz jaunāks par Latvijas valsti. Ar lielu pateicību Dievam par ilgo dziedāšanas iespēju kora dziedātāji un vadītāji šo simtgadi svinēja 10. decembrī Jēkaba katedrālē ar dievkalpojumu un koncertu, kā arī dievnama priekšnamā ir skatāma neliela izstāde par kora vēsturi.
Pateicības Svēto Misi celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot priesterim Agbaefunam Johnpaul Chidiebelem, bet skaņu tērpu kalpojumam deva katedrāles koris diriģentes Janīnas Puškovskas vadībā, ērģelniece Ilona Birģele, soliste Inese Jasmane-Rūrāne un čelliste Inita Malnača.
Uzrunā arhibīskaps vispirms pievērsās pirmajam lasījumam no pravieša Isaja grāmatas (Is 40, 1-5.9-11 ), kur vēstīts par ceļa sagatavošanu Dievam. Pravietis runā par pakalnu nolīdzināšanu un ieleju piepildīšanu, lai ceļš taptu līdzens un taisns un Kungs varētu atnākt. Šis vēstījums atbilst tā laika izpratnei – toreiz nebija taisnu un līdzenu ceļu, tos iemina karavānas un nereti tie bija ļoti līkumaini un neērti. Mēģinājumi kādu mērķi sasniegt, pārvietojoties taisni, bieži nozīmēja sastapties ar lielām, pat nepārvaramām grūtībām. Taču, ja attiecīgajā apvidū bija gaidāma augstas amatpersonas vai valdnieka vizīte, ceļi tika izlīdzināti un iztaisnoti, lai augstā amatersona varētu ērti pārvietoties, un pēdējie šādi ceļu izbūves darbi Svētajā Zemē nav bijuši tik sen – kad 1898. gadā to apmeklēja Vācijas ķeizars Vilhelms II, viņa vajadzībām tika būvēti ērti ceļi.
Taču ar šo līdzību pravietis vēstī par garīgu realitāti – cilvēka gatavību pieņemt Dieva – visaugstākā valdnieka – ienākšanu savā dzīvē, un arhibīskaps aicināja Adventa laikā ieskatīties sevī – vai ceļš Kungam ir izlīdzināts, taisns, vai Viņš var ierasties. Kādi ir kalni un ielejas jeb šķēršļi, kuri kavē Kunga ienākšanu sirds dziļumos? Dziļās ielejas, iespējams, ir zems pašvērtējums – cilvēks jūtas necienīgs, nevērtīgs, jo nav pienācīgas izglītības, dzīvokļa, sociālā statusa. Savukārt kalni var būt pārāk augstas domas par sevi – cilvēks jūtas labāks, svētāks par citiem un arī šīs domas aizšķērso Kungam ceļu. Arhibīskaps atgādināja, ka klusais Adventa laiks ir iespēja izprast šos līkumus un tas ir arī laiks labai grēksūdzei, lai iztaisnotu ceļu Dieva atnākšanai.
Sacītais rosināja pārdomas par savu un līdzcilvēku – garīgo vadītāju, vecāku, bērnu, skolotāju – līdzatbildību Kunga atnākšanas ceļa sagatavošanā, jo ceļu jau nebūvē viens, bet strādā daudzi. Dažkārt neuzmanīgs, bez izpratnes izteikts garīgās autoritātes, skolotāja vai vecāka vārds var kļūt par lielu kalnu vai bedri, kas ilgus gadus traucē Kunga atnākšanai, un var būt arī otrādi – līdzcilvēku, vecāku vai biktstēva vārdi, viņu piemērs var norakt milzīgus nepareizu prieksštatu kalnus par Kungu un aizpildīt dziļas mazvērtības bedres, palīdzot cilvēkam satikt Dievu.
Arhibīskaps pievērsa uzmanību pravieša Isaja aicinājumam kāpt kalnā un pacelt balsi ar spēku, pasludinot Dieva klātbūtni. Tas ir aicinājums liecināt par Kunga atnākšanu un Viņa klātbūtni. Kas ir tas kalns, kurā cilvēks aicināts kāpt? Kad ceļš Kunga atnākšanai ir iztaisnots un Viņš ienācis cilvēka sirdī, lietas, kuras iepriekš šķita neiespējamas, ir iespējams īstenot.
Pievēršoties korim, arhibīskaps atgādināja, ka kora dziedātāji ir aicināti pacelt balsi ar spēku un liecināt par Kunga godību. Ar īsu ieskatu 2. Laiku grāmatas 5. nodaļā (Lku 5, 12-14) viņš norādīja uz būtisku aspektu, lai liecība būtu efektīva. Šajā fragmentā, kur aprakstīta Derības šķirsta ienešana Salamana celtajā templī, redzams liels levītu – dziedātāju un tauru pūtēju – priesteru pulks, kuri spēja dziedāt un spēlēt tādā vienotībā un saskaņā, ka: “ vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu” (Lku 5, 13). Tālākajā tekstā lasāms, ka šī vienotā dziesma bija kā ceļš, pa kuru Kunga godība ienāca templī un atklājās tik spēcīgi, ka priesteri nevarēja nostāvēt kājās. Arī baznīcas kora dziedāšanā ir svarīga spēja dziedāt vienotībā, saklausot un papildinot līdzās esošos koristus. Šīs arhibīskapa domas modināja atziņas par dziesmu kā Kunga godības atklājēju un, iespējams, ka ne vienam vien tieši baznīcas kora dziedājums vai ērģelnieka muzicēšana ir nolīdzinājusi kalnus un piepildījusi bedres gara dziļumos, sagatavojot Kunga ceļu uz viņa sirdi.
Noslēgumā arhibīskaps sniedza nelielu ieskatu kora vēsturē. Jāatzīmē, ka visi katedrāles ērģelnieki un kora vadītāji bijuši ar labu muzikālo izglītību, izcili mūziķi, vairāki kalpojuši ļoti ilgus gadus, pašreizējā katedrāles ērģelniece un kora vadītāja Ilona Birģele ir slavena mūziķe, aktīvi koncertē, organizē koncertus baznīcās, kā arī rūpējas, lai senajos Latvijas dievnamos varētu atgūt balsi vēsturiskās ērģeles – viņa ir projekta “Vēsturisko ērģeļu svētki” vadītāja. Pašreizējā kora diriģente Janīna Puškovska katoļu mūziķu vidū ir visai pazīstama un viņas saikne ar Jēkaba katedrāles kori ir sena – viņas vadībā koris piedalījies abu pāvestu – Jāņa Pāvila II un Franciska – vizīšu ietvaros svinētajos dievkalpojumos.
Pēc Svētās Mises sekoja koncerts, kurā piedalījās katedrāles koris J. Puškovskas vadībā, muzicēja I. Birģele, I. Malnača un I. Jasmane – Rūrāne. Koncerta programmā iekļautie skaņdarbi bija no dažādiem laikiem un to autori piederīgi dažādām tautām, bet tās vienojošā stīga bija Kunga nākšana un klātbūtne – mūzikā izstāstīts Viņa iemiesošanās noslēpums, dzīve Zemes virsū un pacelšanās godībā, kur Kristus valda un uzvar. Koncertā skanēja gan latviešu komponistu R. Dubras, M. Celminska, A. Kalēja un A. Danska skaņu raksti, kā arī klātesošie varēja dzirdēt tādus labi pazīstamus skaņdarbus, kā C. Franka “Panis Angelicus”, G. F.. Hendeļa “Prieks pasaulei”, kā arī himnisko “Christus vincit!”, kura vēstījums apliecina, ka debesu un zemes norisēs Kungam pieder pēdējais vārds.
Draudze pateicas korim, tā vadītājiem un mūziķiem par skaisto kalpojumu ar lielu cerību, ka aicinājums pievienoties dziedātāju pulkam atradīs dedzīgas sirdis un dzirdīgas ausis.
Stella Jurgena
