Vārdu salikums “Jēkaba katedrāle” tās draudzes brāļiem un māsām, kā arī visiem Latvijas katoļiem ir tik pierasts, ka varētu domāt – šis dievnams bijis arhibīskapa katedrāle jau kopš tā uzcešanas. Taču Latvijas katoļu baznīcu māte – arhibīskapa katedras mājvieta – tas ir tikai pēdējos simts gadus – kopš 1923. gada 4. maija, kad notika pirmā latviešu arhibīskapa Antonija Springoviča svinīgais ingress jeb ieiešana katedrālē. Zīmīgi, ka svarīgi notikumi katoliskās Baznīcas dzīvē Latvijā cieši savijušies ar būtiskiem pagriezieniem Latvijas valsts vēsturē – tā 1918. g. 29. septembrī ar pāvesta Benedikta XV bullu “Hodie Nos” tika atjaunota senā Rīgas bīskapija, bet tā paša gada 18. novembrī – dibināta Latvijas valsts. Savukārt pēc bīskapijas paaugstināšanas arhibīskapijas statusā arhibīskapa A. Springoviča svinīgais ingress notika 1924. g. 4. maijā, bet 1990. gadā šajā datumā tiek pieņemta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācija, ar kuru valsts izbeidz pakļaušanos padomju okupācijas jūgam.
Šī ievērojamā notikuma Latvijas katoļu Baznīcas un arī valsts dzīvē atceri Jēkaba katedrāles draudze svinēja 5. maijā ar pateicības Svēto Misi, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs kopā ar priesteriem Aivaru Līci un Agbaefunu Johnpaulu Chidiebeli. Ar dziedājumiem un ērģeļu skaņām to greznoja draudzes koris diriģentes Jānīnas Puškovskas vadībā un ērģelniece Ilona Birģele.
Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps vispirms atgādināja, ka katedrāle ir vieta, kur jau 800 gadus Dievs atklāj savu taisnību un vairākos domas “īsceļos” izveda klausītājus cauri Jēkaba katedrāles 8 gadsimtiem no katedrāles celšanas, kad tā tapa kā Rīgas lauku baznīca latviešu ticīgajiem un atradās ārpus pilsētas mūriem, līdz pat vēsturiskajiem notikumiem 20. gadsimtā, kā arī pieskārās Dieva darbībai vēsturē. Arhibīskaps minēja, ka, iespējams, šo dievnamu sāka celt pēc Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo rīkojuma. Īsais vēstures apskats ļāva saprast, ka Jēkaba katedrālē gadsimtu gaitā lūgušies dažādu tautību ticīgie, tai pieguļošajā kapelā, kura vairs nepastāv, bijušas arī mācību iestādes – liceji zviedru un krievu laikos un pat noliktava. Tāpat vēstures gaitā dievnams vairākkārt “mainījis” konfesionālo piederību – pēc Reformācijas to pārņēma luterāņi, ienākot Rīgā Polijas karalim Stefanam Batorijam, tas atkal kļūst par katoļu baznīcu līdz pat zviedru laikiem, kādu brīdi tā bijusi arī Jezuītu ordeņa pārraudzībā.
Katedrāle ir celta uz kapsētas un tās restaurācijas procesā atrasti daudzi apbedījumi, kas mums atgādina, sacīja arhibīskaps, kā Dievs atklāj savu taisnību – grēka alga ir nāve, gars atjaunojas, miesa iznīkst, bet vienlaikus dievnams ir vārti uz mūžību. Šajā vietā bijusi lielākā apbedījumu vieta Baltijā, bet šobrīd katedrālē izveidots pagaidām vienīgais osuārijs Latvijā, pie kura var pieiet un atcerēties vienkāršo patiesību, par kuru atgādināja atrhibīskaps – mūsu miesa ir mirstīga un laicīgos labumus caur mūžības vārtiem ienest nespēsim.
Z. Stankevičs norādīja, ka dievnams savā garajā mūžā ir daudz cietis gan karos, gan izdemolēts, kad pēc Reformācijas luterticīgie iznīdēja visu katolisko kā, viņuprāt, īstai Dieva godināšanai neatbilstošu. Taču, neraugoties uz vēsturisko notikumu gaitu, sacīja arhibīskaps, katedrāle tomēr vienmēr bijusi arī tilts uz debesīm, jo visus šos gadsimtus tur notika lūgšana un Dieva godināšana atbilstoši katras konfesijas izpratnei.
Pievēršoties dienas lasījumiem, arhibīskaps norādīja, ka Dieva Vārds, sludināts Jēkaba katedrālē gan kā katoļu, gan luterāņu dievnamā, strādāja – katoļi un luterāņi šodien vairs neuzlūko viens otru kā ienaidnieki. Pirmais dienas lasījums no Apustuļu darbu 10. nodaļā stāsta par Pēteri, kurš iegāja pagānu virsnieka Kornēlija mājās un bija izbrīnīts, pat izbijies, redzēdams, ka svētais Gars tiek izliets arī pār pagāniem. Iespējams, Pēterim nebija viegli apmeklēt pagāna namu un arhibīskaps minēja, ka 500 gadus luterāņi un katoļi viens otru uzskatīja par bezmaz pagāniem, ķeceriem, bet patlaban abu konfesiju brāļi un māsas var kopā lūgties, atbalstīt viens otru, pulcēties kopīgos pasākumos un atcerējās zīmīgu momentu katedrāles, kā arī luterāņu un katoļu attiecību vēsturē – 1922. g. Jēkaba baznīcā iesvētīja pirmo latviešu luterāņu bīskapu Kārli Irbi, bet 2010. g. notika viņa paša konsekrācija katoļu arhibīskapa amatā Rīgas Domā – Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa katedrālē, kā arī 2019. g. šajā luterāņu galvenajā dievnamā konskrēts katoļu Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis. Šie arhibīskapa pieminētie Baznīcas vēstures dati liecina to, ka Dievam nav nekā neiespējama un arī šie notikumi atklāj Dieva taisnību un Viņa darbību vēsturē.
Uzrunas noslēgumā arhibīskaps atgādināja dienas otrajā lasījumā un evaņģēlijā ietverto Dieva aicinājumu mīlēt vienam otru, jo Dievs ir pirmais, kurš atklājis Savu mīlestību Kristū un mēs nevaram šo vēsti paturēt tikai pie sevis. Viņš uzmodināja klātesošajos jautājumu – kāda ir mūsu attieksme ne tikai pret brāļiem un māsām ticībā, bet arī citu konfesiju ticīgajiem un cilvēkiem, kuri netic? Vai esam gatavi dot liecību par Dieva darbiem savā dzīvē un Viņa mīlestību? Vai nav kārdinājums padoties politkorektuma noteikumam paturēt ticību tikai privātajā sfērā? Pēteris šo pretestību pārvarēja, iegāja pagāna namā un pār klātesošajiem nonāca svētais Gars. Katedrāle 800 gadus bijusi vieta, kurā ir vārti uz mūžību, bet mūsu uzdevums gādāt, lai pie šiem vārtiem tiek arī citi.
Šis arhibīskapa aicinājums uzmodināja šobrīd ļoti aktuālu jautājumu – kā liecināt? Vai pietiek tikai ar sludināšanu, vārdos izteiktu liecību par sevi un saviem pārdzīvojumiem? Vārdi šodienas cilvēku vairs nepārliecina, viņu uzrunā darbi un arī Kristus ir sacījis, ka koku pazīst pēc augļiem – mūsdienās daudz pārliecinošāka ir darbos iemiesota Dieva mīlestība.
Svinības noslēdzās ar katedrāles garīdznieku, kalpotāju un draudzes brāļu un māsu kopīgu mielastu Kūrijas dārzā.
Stella Jurgena
