Pēc neilga gaidu laika 24. jūnijā Baltijas valstu katoļticīgie dažādos plašsaziņas līdzekļos varēja lasīt vēsti, ka par jauno apustulisko nunciju Baltijas valstīs pāvests Francisks ir nominējis Urbisaljas (Itālija) titulāro arhibīskapu Georgu Gensveinu (Georg Gänswein). Līdz šim viņš bija pazīstams kā pāvesta Benedikta XVI ilggadējs līdzgaitnieks un draugs, kurš strādāja kopā ar pāvestu, pirms viņš ieņēma Pētera troni, bija viņa sekretārs kalpošanas periodā pāvesta amatā, kā arī palika kopā ar Benediktu XVI pēc viņa atkāpšanās no amata un neatstāja līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. G. Gensveins nav karjeras diplomāts un šis ir viņa pirmais kalpojums šādā amatā, bet, ņemot vērā viņa lielo pieredzi kopīgajā darbā ar Benediktu XVI, var teikt, ka Baltijas valstu saites ar Vatikānu ir drošās rokās.
Sestdien, 21. septembrī, jaunais apustuliskais nuncijs apmeklēja Rīgas Svētā Jēkaba katedrāli un svinēja Svēto Misi kopā ar Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, Rīgas palīgbīskapu Andri Kravali, Bīskapu konferences prieksēdētāju, Liepājas diecēzes bīskapu Viktoru Stulpinu, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu Jāni Buli un krietnu pulku priesteru. Par Svētās Mises skaņu rakstu rūpējās katedrāles un Rīgas Svētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes apvienotais koris, kā arī ērģelniece Ilona Birģele.
Uzrunā, kuru no itāļu valodas latviski tulkoja priesteris Aivars Līcis, G. Gensveins pievērsās dienas Evaņģēlija fragmentam (Mt 9,9-13) par muitnieka Mateja aicināšanu un jāteic, ka gan nuncija klātbūtnē, gan viņa sacītajā bija sajūtama liela cilvēcība, dzīves pieredze un noliekšanās pie otra cilvēka.
G. Gensveins visai neierasti akcentēja mūsdienās ļoti būtisku momentu muitnieka aicināšanas epizodē – Jēzus skatienu. Viņš pievērsa klausītāju uzmanību dažām it kā sīkām niansēm aprakstā – neilgi pirms sastapšanās ar muitnieku Jēzus ir dziedinājis kādu triekas slimo un evaņģēlija vēstījumā nav nekāda Jēzus ceļa, Viņa iešanas no vienas vietas uz otru, apraksta. Jēzus no tās vietas, kur dziedinājis, ir aizgājis un redz cilvēku, viņi abi – Jēzus un Matejs – atrodas uz ceļa, šķiet, tas ir vienīgais iemesls, kādēļ tie satiekas. Jēzus ieraudzīja cilvēku, kurš sēdēja pie muitas būdas, un nuncijs uzsvēra, ka Viņa skatiens nav paviršs, tas redz cietēju, nabagu, kurš pieder pie cilvēku kārtas, Jēzus viņu pazīst, tāpat kā savā laikā ir pazinis un aicinājis Nataniēlu, Pēteri, Andreju. Kamēr citi redz nožēlojamu līdzskrējēju, publisku grēcinieku, Jēzus zem šīs ārienes atpazīst cilvēku. Iespējams, ka Matejs pats sevi nicināja un šeit arhibīskaps atgādināja Lūkas evaņģēlijā rodamo aprakstu par muitnieku, kurš jūtas necienīgs ieiet Templī un iztālēm lūdzas: “Dievs, esi man grēciniekam, žēlīgs! ” (skat. Lk 18, 13)
Mateja aicināšanas stāsts ir pilnīgi pretējs jebkuram puritānismam, atzina nuncijs, kas bieži ir sastopams starp kristiešiem, kur tiek uzskatīts, ka tai jābūt perfektu cilvēku kopienai. Arhibīskaps G. Gensveins atgādināja, ka Baznīca nav celta uz nevainojamajiem, kas nekad nekļūdās, bet uz apustuļiem – grēciniekiem, kuriem ir piedots. Viņa sacītā nozīme tālu pārsniedz Baznīcas, arī kristiešu kopienu, ietvarus un līdzīgi, kā Jēzus uzlūko visus cilvēku kārtai piederīgos, tā arhibīskapa teiktie vārdi attiecas uz visiem perfekcionisma piemeklētajiem, kuri vēlas būt labākie darbā, ģimenē, apkārtējā sabiedrībā, būt skaistākie, spēcīgākie, veiklākie visdažādākajās nozīmēs, uzskatot, ka bez tā visi viņi nav nekā vērti un tiks atmesti, pat nicināti.
Valstības noslēpums ir piedošanas noslēpums, kurā tiek dota priekšroka grēciniekiem, nabagajiem, nožēlojamajiem, sacīja arhibīskaps un, attīstot tālāk viņa domu, var teikt, šajā valstībā tiek dota priekšroka visiem tiem, kuri jūtas nepietiekami skaisti, gudri un labi, tiem, kuri šķiet gan sev, gan citiem neveiksminieki un bieži mūsdienu sabiedrībā ir neredzami.
Bez šīs apziņas nav Baznīcas, sacīja arhibīskaps, ir tikai labu cilvēku klubs. Dieva žēlsirdīgais skatiens ir pievērsts mūsu dzīvēm, Viņa skatiens mūs apsteidz, jau iepriekš zina mūsu vajadzības, redz pāri sociālajām kategorijām, Viņš pārsniedz to visu, sacīja nuncijs, Jēzus redz Dieva bērnu cieņu un ir nācis uzrunāt tos, kuri jūtas Viņa necienīgi.
Pēc skatiena seko vārds – Jēzus aicina Mateju sekot Viņam, pēc mīlestības seko misija un arhibīskaps norādīja, ka Jēzus uzlūkotais Matejs vairs nav tas pats, kāds bija pirms satikšanās ar Kungu. Pirms tam Matejs bija sēdējis pie muitas galda, lai ņemtu no citiem, bet nu ir gatavs dot citiem, upurēt sevi un kalpot, jo Jēzus skatiens viņu ir pārveidojis. Jēzus skatiens aicina arī mūs neapstāties pie ārisķīgā un politiski korektā, sacīja pāvesta sūtnis.
Savas uzrunas noslēgumā arhibīskaps aicināja ļaut Jēzum uzlūkot mūs sakramentos un mācīties no Jēzus uzlūkot otru cilvēku tā, kā Viņš raugās uz mums. Arhibīskaps atgādināja, ka no jauna esam aicināti mācīties no Jēzus vienmēr saskatīt visautentiskāko citā cilvēkā, kurš ir Tēva attēls, jo Jēzus skatiens pārveido mūsu skatienu un Viņa sirds pārveido mūsu sirdis.
Mises noslēgumā arhibīskapu sveica Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs, kā arī Jēkaba katedrāles draudze. Pēc apsveikumiem G. Gensveins pateicās par silto uzņemšanu un atzina, ka vēl nespēj runāt skaistajā latviešu valodā, bet uzrunāt taču var ne tikai ar vārdiem, bet sirds valodā un tā ir universāla. Pāvesta sūtnis atgādināja klātesošajiem par kardināla Dž. Ņūmena atziņu, ka sirds runā uz sirdi un tieši tas ir svarīgi. Visi esam katoļi, sekojam vienam Kungam, viņš sacīja, visi runājam vienā – ticības valodā, kas ir Baznīcas sirds. Īsās pateicības uzrunas noslēgumā G. Gensveins sacīja, ka vislielākā dāvana, kuru viņš vēlētos dot mums un kuru lūdz no mums, ir lūgšana vienam par otru.
Vizītes noslēgumā pāvesta sūtnis tikās ar Latvijas katoļu Baznīcas bīskapiem, priesteriem un konsekrētajiem.
Teksts un foto: Stella Jurgena
