Šodienas pasaule pamazām sāk atzīt sudraba gadu vērtību un jaunības kults atkāpjas pieredzes, prasmes un vieduma priekšā. Psalmists pirms daudziem gadsimtiem vēstījis: “Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, lai paustu, ka Tas Kungs ir taisns, mana patvēruma klints, un tajā nav netaisnības.” (Ps 92, 15-16) un viņam ir taisnība. Nereti radošo profesiju pārstāvju augļi tieši mūža otrajā pusē ir visbagātākie, krāšņākie un viņi arī ir tie, kuri gadus neskaita, bet darbojas un rada.
Pie šādiem bagātu rudens augļu nesējiem pieder Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles kora diriģente Janīna Puškovska, kurai 26. oktobrī apritēja 75. gadi. Draudzes koris, pagājušā gada decembrī nosvinējis savu simtgadi, rosīgās, dzīvespriecīgās Janīnas vadībā dzied gan senu, gan jaunu repertuāru un tā skanējums jau arvien vairāk iegūst blīvo, krāšņo skanējumu, kurš atgādina senlaiku gobelēna audumu un priecē kora mūzikas cienītājus.
Janīna pieder pie tiem cilvēkiem, kuri neliek savā priekšā “pūst tauri” – par viņu plašsaziņas līdzekļos ļoti maz ziņu, bet viņa ir labi pazīstama kordiriģente Latvijas katoļu Baznīcas draudzēs – vadījusi gan Rīgas Svētā Alberta draudzes, gan Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes kori, rūpējusies par koru greznu un krāšņu skanējumu pāvestu Jāņa Pāvila II un Franciska vizīšu laikā 1993. g. un 2018. g. Tomēr rodas jautājums – kāds bijis diriģentes dzīves ceļš, kad viņa atradusi ticību un pieķērusies pie Dieva rokas? Bērnībā vai tomēr vēlāk, kad dzīve jau devusi kādu skarbu mācību?
Nelielu ieskatu kordiriģentes Janīnas Puškovskas dzīves un darba gaitās īsā telefona sarunā izdevās iegūt katedrāles galvenajai ērģelniecei Ilonai Birģelei. Janīna dienas gaismu ieraudzījusi ticīgā ģimenē un atzina, ka ar baznīcu saistīta jau kopš piedzimšanas – ir kristīta, ģimene toreiz gāja uz Sāpju Dievmātes baznīcu Rīgā. Mamma dziedājusi Sāpju Dievmātes, arī Jēkaba katedrāles korī, bet pēc pārcelšanās uz Pārdaugavu meitene nokļuvusi jau Rīgas Svētā Alberta draudzē – mamma arī tur dziedājusi draudzes korī, bet Janīna piedalījusies procesijās. Sekoja mācības mūzikas skolā, konservatorijā un diriģentes darbs, kurš turpinās un nes augļus vēl šodien.
Pirmā iepazīšanās ar baznīcas kora darbu un tā vadīšanu bijusi tieši Alberta draudzē, kad Janīna vēl mācījusies konservatorijā, bet ērģelnieks un kora vadītājs bijis Mamerts Celminskis, kurš pazīstams arī kā komponists. Sākotnēji jaunā diriģente mācījusi bērnu korīti, paralēli strādājusi arī ar lielo kori, bet pēc M. Celminska aiziešanas mūžībā 1993. g. pēc diriģentes Ilzes Krojas ierosinājuma, kura bija organizējusi draudzē ērģelnieku skoliņu, Janīna pārņēma lielā draudzes kora vadību.
Tomēr mūsu domas nav Dieva domas un mūsu ceļi nav Viņa ceļi, sacījis pravietis Isajs un pēc ilga Rīgas Sv. Alberta draudzē nostrādāta laika Janīnas ceļš veda uz Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzi. Toreizējais draudzes prāvests Oļģerts Daļeckis vēlējies dibināt kori, kaut baznīca vēl tikai tapa un nebija zināms, kad un kā tā tiks pabeigta. Tā, Janīnas kopā sasaukts, dzima Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes koris, kura pirmie dziedājumi izskanēja Ziemassvētkos kapeliņā, jo baznīcas jau vēl nebija. Baznīca tika uzcelta un iekārtota, tajā bija gan ērģeles, gan vieta korim un diriģente vadīja draudzes kori 7 – 8 gadus. Taču arī šo darbu pārtrauca neparedzēti apstākļi – satiksmes negadījums -, un pēc aiziešanas no šī kora Janīnai šķitis, ka diriģēšanai jāmet miers. Taču Dievs atkal domāja citādi – 2023. g. sākumā J. Puškovska atsaucās Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvesta un ērģelnieces I. Birgeles aicinājumam un kļuva par šīs draudzes kora diriģenti.
J. Puškovska 19 gadus bijusi arī Valsts akadēmiskā kora “Latvija” kormeistare un diriģente, pēc diriģenta Imanta Cepīša aiziešanas mūžībā trīs gadus arī tā mākslinieciskā vadītāja, taču sapratusi, ka šāda veida vadīšanas darbs nav viņai piemērots. Jāpiemin, ka ap 2005. g. J. Puškovska bija sapulcinājusi arī nelielu dziedošu studentu saimi Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, taču šim ziedam uzplaukt toreiz neļāva skarbi pārmaiņu vēji mācību iestādē, bet šobrīd Janīna strādā RARZI par dežuranti. Dziedāšanas prieks RARZI tomēr nav zudis un, kas zina, varbūt kādā Dieva noliktā brīdī uzdīgs Janīnas reiz sētā sēkla un institūts reiz atkal piederēs pie tām mācību iestādēm, kurai ir savs koris.
Jautāta, kuru komponistu skaņdarbi ir vistuvākie, diriģente atbild, ka tie ir klasiķi – V.A. Mocarts, J. S. Bahs, kura rakstītās pasijas savā laikā dziedājis Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Dž. Verdi, no jaunāko laiku skaņražiem viņa min Filipu Glāsu un Endrjū Loidu Vēberu, arī no latviešu komponistiem tuvākie ir klasiķi, sākot ar E. Dārziņu un beidzot E. Melngaili. Īpašas attiecības J. Puškovskai ir ar gruzīņu komponistu mūziku, kura iepazīta, pateicoties diriģentam Jānis Dūmiņam, pie kura viņa savā laikā mācījusies. Diriģentes spēja sadzirdēt ļoti dažādu komponistu un laikmetu mūzikas vēsti atspoguļojas arī Jēkaba katedrāles kora repertuārā – skan liturģiskie dziedājumi latviešu un latīņu valodā, koris dzied gan senus klasiķu komponētus garīgās mūzikas šedevrus, gan pavisam nesen radītus mūsdienu komponistu skaņdarbus.
Jau 75 gadus Janīna skata Kunga radīto pasauli un lielāko daļu no tiem ir veltījusi mūzikai. Daudz vai maz? Mums pierastajā un uztveramajā laikā šķiet, ka daudz un nebūtu grēks arī meklēt pelnītu atpūtu. Taču Dieva priekšā pat 1000 gadi ir kā viena diena, Viņš ir mūžīgi jauns un tie, kuri iesakņojušies Viņā, arī ir mūžīgi jauni un šķiet, ka 1. psalma vārdi ir tieši par Janīnu: “Un viņš ir kā koks, kas iestādīts pie ūdens avotiem, viņš atnes augļus īstā laikā un viņa lapas nenovīst un viss, ko viņš dara, laimīgi izdodas” (Ps 1, 3).
Jēkaba katedrāles koris un draudze pateicas Janīnai Puškovskai par sirdssilto kalpojumu un novēl vēl ilgi nest daudz krāšņu augļu.
Stella Jurgena un I.Birģele
