Tuvojoties Lielajam gavēnim, kustība “Pro Sanctitate” mudina atcerēties, ka svētdienā pirms Lielā gavēņa sākuma tiks svinēti Paļāvības Dievmātes Bezvainīgās sirds svētki. Šogad šie svētki iekrīt svētdien, 2.martā. Ik gadu pirms Paļāvības Dievmātes svētdienas kustība “Pro Sanctitate” piedāvā lūgties novennu. Šogad novennas pirmā diena būs 21.februāris.
Šī gada novenna būs deviņu dienu Rožukroņa lūgšana. Katrai dienai ir sagatavoti pieci Rožukroņa noslēpumi dažādos nodomos. Meditācijas tiem piedāvā kustības pārstāvji no Latvijas un citām pasaules valstīm. “Pro Sanctitate” kustības pārstāves Latvijā norāda, ka šajās dienās tiks lūgts par mieru pasaulē, aicinājumiem, kā arī par to, lai ikvienā sirdī valdītu paļāvība un cerība, nevis izmisums vai nedrošība. “Lai šajā Jubilejas gadā “Cerības svētceļnieki” Marija, Paļavības māte, vairo mūsos cerību uz Dievu, uz sevi un uz citiem.”
Novennas pirmā diena, 21. februāris. Cerības rožukronis (sagatavoja Sūzana Millere, apustuliskā oblāte, Pro Sanctity Midwest)
Pirmais noslēpums: Bezcerīgajai pasaulei Jēzus saka: “Visas lietas ir… iespējamas.” (Lk 18, 27)
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz izaicinājumu un neiespējamu apstākļu. Jēzus klātbūtne ar mums apliecina, ka ar Viņa žēlastību mēs varam darīt visu.
Šajā noslēpumā pateiksimies Dievam par Viņa žēlastību, kas visu dara iespējamu.
Otrais noslēpums: Pasaulei, kas ir noraizējusies un nogurusi, Jēzus saka: “Es jums došu atpūtu.” (Mt 11:28)
Mēs dzīvojam pasaulē, kas bieži saka: “Es esmu noguris.” Mēs esam noguruši. Ikdienas rutīna un slogs vājina mūsu apņēmību un cerību. Jēzus vēlas dot atpūtu mūsu dvēselēm un atvieglot mūsu nastas, kad mēs uzticam sevi Viņam.
Šajā noslēpumā apdomāsim, kādas nastas Jēzus mūs aicina nodot Viņam.
Trešais noslēpums: Pasaulei, kas saka: “Man ir par maz,” Jēzus saka: “Viss, kas man ir, ir tavs.” (Lk 15:31)
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā mūs mudina uzkrāt dārgumus uz zemes. Jēzus mūs aicina droši uzticēt savas vajadzības Viņam un saņemt Viņa Tēva providenciālo svētību.
Šajā noslēpumā lūgsim Dievu, lai Viņš pārvērš mūsu rūpes par to, lai mums kaut kas piederētu, par bērnišķīgu atvērtību, kas paļaujas uz Dieva mīlestību.
Ceturtais noslēpums: Pasaulei, kas saka: “Es nevaru piedot,” Jēzus saka: “Tēvs, piedod viņiem.” Un tā ir pasaule, kas saka: “Es nevaru piedot.” Jēzus saka: “Tēvs, piedod viņiem.” (Lk 23:34)
Mēs dzīvojam pasaulē, kas pieprasa taisnīgumu un identificē sevi pēc savām brūcēm. Jēzus piedāvā Savu žēlastību un piedošanu, atklājot Savas godības brīnumainās brūces un Savas mīlestības zīmes.
Šajā noslēpumā lūgsim Jēzum lielāku paļāvību uz Viņa piedošanu, lai arī mēs varētu izrādīt žēlsirdību citiem.
Piektais noslēpums: Pasaulē, kas saka: “Es esmu viens,” Jēzus saka: “Es vienmēr esmu ar jums.” (Mt 28:20)
Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir atsvešināta no Dieva un citiem. Jēzus aicina mūs būt vienotiem ar Trīsvienības mīlestību. Tikai tad mēs varam veidot svētu pasauli, brāļu un māsu pasauli.
Šajā noslēpumā lūgsim, lai mēs dziļāk apzinātos Dieva svētdarinošo klātbūtni mūsos.
22. februāris. Viens ar Pēteri: Dievmātes godināšana kopā ar pāvestiem (sagatavoja Joan Patten, apustuliskā oblāte, Pro Sanctity West)
Pirmais noslēpums ar pāvestu Jāni XXIII
“Svētā Jaunava, Paļavības Dievmāte, kas vienmēr mātišķi sargā savus semināristus, kā kādreiz ar savu smaidu Tu iepriecināji apustuļus Vakarēdienā, uzlūko ar īpašu mīlestību savus dēlus; pasargā viņus no dvēseles un miesas briesmām; piepildi viņus ar arvien dedzīgāku mīlestību uz Jēzu Kristu, Tavu Vissvētāko Dēlu, lai, pārtapdami Viņā, viņi varētu pilnībā veicināt Viņa dievišķās Sirds vēlmes.” (Dvēseles dienasgrāmata, Jānis XXIII)
Otrais noslēpums ar pāvestu Pāvilu VI
“Mēs gribam ticēt, ka šī sirsnīgā un personīgā uzticība Marijai, šis īsais un siltais, vienmēr no jauna atdzimušais dialogs ar Dievmāti, šis veids, kā ieviest Viņas piemiņu, domas, tēlu, dziļo un mātišķo skatienu personīgās dievbijības, gara intīmās un slepenās dievbijības cellē, jums ir ierasts. Jo, kā jūs labi zināt, dievbijībai pret Vissvētāko Mariju, kas sasniegusi šādu iekšējās pinības pakāpi, piemīt brīnišķīgi tikumi: noteikti iegūt Marijas aizsardzību, viņas žēlastību un palīdzības pārpilnību; un pēc tam – stingru un vieglu uzticību katram pienākumam, kas nes Dieva gribas zīmogu un Kristus atdarināšanu.” (1964. gada 8. februāris)
Trešais noslēpums ar pāvestu Jāni Pāvilu II
“Mater mea, fiducia mea” Mana mate, man Paļavība – tā ir pazīstama lūgšana šajās sienās. Marija ir neizsmeļams uzticības avots, jo Viņa ir mūsu Māte. Katrs no mums var sacīt: Jēzus, ‘uzlūkojot mani, mani mīlēja’ (sal. Mk 10, 21). Viņš pievērsa savu īpašo skatienu man un īpaši mani mīlēja, kad no krusta Viņš sacīja savam māceklim, norādot uz savu Māti: ‘Lūk, tava Māte!’ (Jņ 19, 27).” (1979. gada 23. februāris)
Ceturtrais noslēpums ar pāvestu Benediktu XVI
“Mēs redzam Dievmāte ir visa tā realitāte, cilvēks, kas patiešām ir jauns, kas patiešām ir pārveidots, kas patiešām ir dzīvs upuris. Dievmāte redz Dieva gribu, viņa dzīvo Dieva gribā, viņa saka “jā”, un šis Dievmātes “jā” ir visa viņas būtība, un tādējādi viņa mums rāda ceļu, viņa mums palīdz. Šajā dienā lūgsimies Dievmātei, kas ir jaunā cilvēka dzīvā ikona. Lai Viņa palīdz mums pārveidoties, ļaut mūsu būtībai pārveidoties, lai mēs patiesi kļūtu par jauniem cilvēkiem, lai vēlāk, ja Dievs vēlas, kļūtu par Viņa Baznīcas ganiem.” (2012. gada 15. februāris)
Piektais noslēpums ar pāvestu Francisku
“maiguma Māte, kas mūs apveltī ar pacietību un žēlsirdību, palīdzi mums sadedzināt skumjas, nepacietību un stīvumu, kas piemīt tiem, kuri nezina, ko nozīmē piederēt. Aizlūdz pie sava Dēla, lai mūsu rokas, mūsu kājas, mūsu sirdis būtu veiklas: ļauj mums celt Baznīcu ar mīlestības Patiesību. Māte, mēs būsim Dieva tauta, svētceļnieki, kas dodas uz Valstību.” (2013. gada 23. maijs)
23. februāris. Godības paļāvības noslēpumi (sagatavoja Cathy McDonnell, eksternā apustuliskā oblate, Pro Sanctity West)
Pirmais godības noslēpums: augšāmcelšanās
“Baznīcai ceļojot cauri laikiem, atsauces uz Kristus augšāmcelšanos palīdz mums atgādināt par Dieva tautas svētceļniecisko un eshatoloģisko raksturu. Svētdienu pēc svētdienas Baznīca virzās uz pēdējo “Kunga dienu”, to svētdienu, kurai nav gala.” (Sv. Jānis Pāvils II, Dies Domini)
Marija, Paļāvības Dievmāte, lūdz, lai mēs vēlētos svētīt Kunga dienu.
Otrais godības noslēpums: debeskāpšana
“Kad evaņģēlists Lūkass apraksta Kunga Augšāmcelšanos mācekļiem, kuri “vienprātīgi bija palikuši lūgšanā”, viņš īpaši saka: “ar Mariju, Jēzus Māti” (Apd 1, 14). Viņa, Kunga Māte, visu ticīgo Māte, … vēlas būt kopā ar mums, lai mēs atkal un atkal Svētajā Garā varētu tikt sūtīti uz šo pasauli un pie cilvēkiem ar viņu bēdām.” (Sv. Jānis Pāvils II, Homīlija, 1980. g.)
Marija, Paļāvības Dievmāte, paliec ar mums šajā svētceļojumā, lai mēs varētu nest patiesu cerību saviem līdzcilvēkiem.
Trešais godības noslēpums: Svētā Gara godība
“Marijai nākotne bija piedzīvojums Garā. Viņa parasti zināja, kas notiek, bet ne līdz sīkumiem, tomēr viņa visu pieņēma. Arī mums jābūt atvērtiem Svētā Gara darbībai, gataviem pieņemt risku, sāpes, kā arī prieku…”. (Džakvinta Pro Sanctity Inspirations on Mary)
Paļavības Dievmāte, mēs lūdzam Tevi, lai Tu mūs pavadi, pieņem mūsu ierobežojumus un palīdzi virzīties uz priekšu ar pārliecību un cerību, zinot, ka Tu aizlūdz mūsu labā.
Ceturtais godības noslēpums: uzņemšana
“Mums ir vajadzīga mūsu Māte, jo mēs esam bezpalīdzīgi; mums ir droši jāvēršas pie Viņas kā pie tās, kas var sniegt spēku pret mūsu bezpalīdzību… Uz šo žēlastību mēs ne tikai ceram, bet esam pārliecināti, jo zinām, ka Marijai ir lielāka mātišķā mīlestība pret mums”. (Džakvinta, Garīgās dzīves programma)
Marija, Paļāvības Dievmāte, paliec ar mums šajā cerības svētceļojumā, lai mēs būtu dzīva cerība citiem.
Piektais godības noslēpums: kronēšana
“Marija ir ne tikai Kristus Māte, bet arī Baznīcas Māte un līdz ar to arī mūsu Māte. Savās vajadzībās mēs vienmēr varam vērsties pie viņas. Viņa palīdz mums ceļā uz lielo mērķi, kas ir pilnība un svētums.” (Džakvinta, The Cenacle)
Marija, Paļāvības Dievmāte, mēs paļaujamies uz Tevi, ka Tu mūs vadīsi ceļā uz svētumu, līdz mēs satiksim Tevi savās debesu mājās.
24. februāris. Dzīva cerība ar Marijas ticību (sagatavoja Kathleen Bowers, līdzstrādniece, Pro Sanctity Midwest)
Pirmais priecīgais noslēpums: pasludināšana
“Tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu, un viņu nosauksi vārdā Jēzus.” (Lk 1:31)
“[Marija] bija tukša no visa, kas nebija no Dieva. Viņa bija tukša no visa, kas traucētu viņai atpūsties dziļā vienotībā ar Tēvu… Teotokos (Dieva Dzemdētājas) tukšums ir aicinājums mums. Kam ir jātop iztukšotam mūsu dzīvēs?” (Toups, Theotokos)
Otrais priecīgais noslēpums: apciemojums
“Marija piecēlās un steigšus devās ceļā.” ( Lk. 1:39)
“Šo trīs mēnešu laikā Marija un Elizabete atbalstīja viena otru un kopā lūdzās… Dzīvot kā māceklim nav viegli, īpaši mūsu kultūrā. Tomēr Dievs mums sūta cilvēkus. Kas tevi atbalsta šajā ceļojumā?” (Toups, Theotokos)
Trešais priecīgais noslēpums: Jēzus Kristus dzimšana
“Atnāca laiks bērna piedzimšanai.” (Lk 2:6)
“Nodot visu, kas mēs esam… Mīlestības Garam, lai mūsu dzīve nestu pasaulē Kristu. [Marijas] fiat bija par sevi un par mums, bet, ja mēs gribam, lai Dieva griba piepildās mūsos, kā tā piepildās viņā, mums ir jāatkārto viņas fiat… Pēkšņi nolikt malā visus motīvus, izņemot šo vienu vienīgo – Kristus veidošanos mūsu dzīvē.” (Sv. (Houselander, “Reed of God”)
Ceturtais priecīgais noslēpums: Jēzus prezentācija templī
“Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi ” (Lk 2:35)
“Ja Kristus ir veidots mūsu dzīvē, tas nozīmē, ka Viņš cieš mūsos. Dievmāte uzreiz saprata, kas viņas gadījumā ir domāts: Viņš pārdabiskā veidā ir tapis Viņa pati… Ir patiešām grūti saprast, ka, ja Viņš ir veidots mūsu dzīvē, tad mēs neesam blakus Viņam, bet gan Viņā.” (Houselander, “Reed of God”)
Piektais priecīgais noslēpums: Jēzus atrašana svētnīcā
“Pēc trim dienām tie atrada Viņu sēžam svētnīcā.” (Lk 2:41).
“Mēs nevaram saskatīt Dieva klātbūtni ar savām maņām, bet ticība mums saka, ka mums ir jāizturas vienam pret otru ar tādu cieņu, kādu mēs izrādām Saimniekam. Mums ir jānes ticība citiem cilvēkiem, tāpat kā mēs nesam to, ko mēs nesam Vissvētākajam Sakramentam… Ja mēs ikdienā darītu ticības darbus, apliecinot Kristus klātbūtni citos cilvēkos, mums drīz vien vajadzētu pieņemt arī to. Tas būtu pirmais solis, lai atklātu pazudušo Bērnu.” (Houselander, “Reed of God”)
25. februāris. Mūsu aicinājums uz svētumu: Paļāvības un cerības ceļojums (sagatavoja Mary Hildman, eksternā apustuliskā oblate, Pro Sanctity Midwest)
Pirmais noslēpums: pasludināšana
Kad Marija tika aicināta kļūt par Dieva Māti, viņa atsaucās ar pilnīgu uzticību, un viņas “jā” atnesa Jēzu un Viņa izpirkšanas mīlestību visai pasaulei.
Mēs lūdzam Tevi, Marija, Paļāvības Māte, vadi mūs svētajā paļāvībā, lai mēs atbildētu uz mūsu aicinājumu uz svētumu. Lai mūsu dzīves aicinājums un ik mirkli izteiktais aicinājums mīlēt pasaules vidū nes cerību cilvēkiem, kas ilgojas pēc labākas pasaules.
Otrais noslēpums: apciemojums
Uzzinot no eņģeļa Gabriēla, ka Elizabete, kas tika saukta par neauglīgu, vecumā ir ieņēmusi dēlu, Marija steidzās viņu apciemot.
Marija, tu ar mīlestību atsaucies Elizabetes grūtajā brīdī. Mūsu aizņemtajā pasaulē pamodini mūsu sirdīs svētas mīlestības atbildi tiem, kam nepieciešama patiesa cerība.
Trešais noslēpums: Jēzus piedzimšana
“Gods Dievam augstībā un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem.” (Lk 1:14)
Marija, tu atpazīsti Dieva godību sava Dēla Jēzus piedzimšanas brīdī un uzņem visus, kas nāca, lai redzētu Viņa godību, lai viņi varētu piedzīvot patiesu cerību. Palīdzi katram no mums saskatīt Viņa godību savā personīgajā aicinājumā uz svētumu un atrast cerību lietās, kas nav no šīs pasaules.
Ceturtais noslēpums: Jēzus parādīšana templī
“Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi ” (Lk 2:35)
Marija, nesot septiņas bēdas savā sirdī, Tu atvēri mums durvis, lai mēs saņemtu Tava Dēla pestījošo mīlestību. Lūdzu, Marija, palīdzi mums uzticēties Viņam savos priekos un bēdās, kā to darīji Tu, lai mums būtu drosme atbildēt uz aicinājumu uz svētumu.
Piektais noslēpums: Jēzus atrašana templī
“Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc jūs Mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie nesaprata, ko Viņš tiem sacīja. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nācareti, un bija tiem paklausīgs, un Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.” (Lk 2:49-51).
“Marija, mūsu Paļāvības Māte, sargā mūs mūsu neuzticībā, lai, ieklausoties Tavā vārdā “Paļāvība”, mēs katrs pieaugtu līdz pilnībai savā atšķirīgajā aicinājumā uz svētumu.” (Dieva kalps G. Džakvinta)
26. februāris. Marija – paļāvības paraugs (sagatavoja Rita Refalo, Apustuliska Oblāte Latvijā)
Pirmais noslēpums: Marija – paļavības paraugs
“Viņa ir paraugs uzticībai Dievam: “Ecce, Lūk, Fiat, Lai tas notiek ar mani!” – tās ir zīmes, kas liecina par viņas atdošanos Kungam un līdz ar to par viņas uzticēšanos… Bet es vēlos, lai jūs pamanītu vēl kādu citu aspektu: uzticēšanos, ko Dievs ir varējis gūt Marijā. Dievs ir varējis paļauties uz viņu. Tad Dievmāte mums parādās kā cilvēks, uz kuru Dievs ir varējis paļauties, uz kuru Viņš ir paļāvies. Es uzsveru šo punktu, lai turpinātu tā piemērošanu mums: vaicāsim sev, vai Dievs var paļauties uz mums un uzticēties mums. Viņš uzticējās Marijai, jo viņa dzīvoja tā, ka Viņš to varēja.” (Džakinta, Uzticības Dievmātes svētku vēstule, 1977)
Otrais noslēpums: paļāvības pakāpes Svētajai Trīsvienībai
Kāda ir Paļāvības pakāpe, ko Tēvs, Gars un Dēls var izrādīt mums? Kāda ir Paļāvības pakāpe, ko Baznīca un pasaule var izrādīt katram no mums?
“Šo vienkāršo apsvērumu pielietojums mums tiek aizmirsts: tie ir neapšaubāmi spēcīgi un prasīgi jautājumi, uz kuriem mēs parasti atbildam no savas nabadzības – neapšaubāmi aizraujoša tēma, bet tā arī dod iespēju izvairīties no problēmas realitātes: mēs esam nabagi, mēs esam nožēlojami, mēs esam radības, kas vēl nav pabeigtas, mēs esam laikā “vēl nav”, un Kungs ir žēlsirdīgs. …Teoloģiski tas viss ir ļoti patiess, tomēr neizpildītā pienākuma realitāte paliek – tas, ka Dievs nevar paļauties uz mums. Tāpēc uzticēšanās problēma kļūst par lielas atbildības problēmu. Tad Uzticības Dievmāte mums parādās citā aspektā – kā Māte, kas palīdz mums pildīt mūsu atbildību, lai Kungs varētu mums uzticēties.” (Džakinta, Uzticības Dievmātes svētku vēstule, 1977)
Trešais noslēpums: raugoties uz Mariju
“Rožukronis precīzi parāda dažus Jēzus dzīves aspektus gan Viņa Fiziskajā, gan Mistiskajā Miesā. Tajā pašā laikā mums zināmo noslēpumu saturs ir tikai orientējošs, nevis izsmeļošs, tāpēc tajos pašos noslēpumos varētu iekļaut arī citus Jēzus dzīves aspektus.” (Džakvinta, Mūsu dzīve kā apustuliskajiem oblātiem)
Kā mēs varam lūgt Mariju, lai tā lūdzas par mums?
“Tāpēc ir labi apstāties pie katra no noslēpumiem un pārdomāt tos, jo tie veido Rožukroņa būtību, bet tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka lūgšanas “Esi sveicināta, Marija” atkārtošana sniedz īpašu žēlastību.
Ceturtais noslēpums: Marija mūs uzklausa
Ar Rožukroņa lūgšanu mēs vēršamies pie Marijas un lūdzam: “Lūdz par mums. Lūdz par mums. Tu, Marija, lūdzies par mums, jo mēs nezinām, kā lūgt. Vai jūs domājat, ka pēc tam, kad mēs simts reizes atkārtosim šo lūgumu: “Lūdz par mums”, Marija atteiksies mūs uzklausīt? Vai šī lūgšanas forma nav tas, ko Jēzus ierosināja: “Lūdziet, un jūs saņemsiet, meklējiet, un jūs atradīsit, klauvējiet, un jums atvērs” (Mt 7,7). Galu galā mums ir jāmācās apvienot abus Rožukroņa elementus – kontemplāciju un lūgšanu – un jāiemācās raudzīties uz noslēpumiem ar Marijas acīm un atdarināt to, ko tie ierosina, kā to darīja Marija.” (Džakvinta, “Mūsu dzīve kā apustuliskajiem oblātem”)
Piektais noslēpums: Marijas lūgšanas paraugs
Kā Marija māca mūs lūgties? “Rožukroņa lūgšana ir Jēzus noslēpumu apcerēšana, kas redzēta Marijas acīm, un tādēļ tā ir jālūdz mierīgā un maigā garā, kā vienkārša un mīlestības pilna lūgšana. Kamēr mēs skaitām lūgšanu: “Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā…”, mēs ar mīlestību, vienkāršību un maigumu, bērnišķīgi un ar mīlestību raugāmies uz noslēpumā attēloto ainu, pasniedzot savus lūgumus Marijai.” “Cita metode būtu sarunāties ar Mariju, sniedzot viņai visas savas rūpes. Kad dvēselei ir kādas rūpes, ja tai sāp vai piedzīvo bēdas, ja viņa jūtas nesaprasta vai vīlusies, par ko gan vēl viņa var domāt Rožukroņa laikā? Visticamāk, viņas lūgšana būs: “Marija, vai Tu zini, kas…?”. Un, lūdzot “Esi sveicināta, Marija”, viņa ar pilnu pārliecību vēršas pie Dievmātes un atklāti sarunājas ar Viņu. Tā var būt laba Rožukroņa lūgšanas metode – Rožukroņa lūgšana atbilstoši eksistenciālajām vajadzībām. Galu galā, manuprāt, vislabākā metode šajā jautājumā ir noslēpumu apcerēšana, skatoties uz tiem ar Marijas acīm; apcerēt noslēpumu ar tādu attieksmi kā bērnam, kas atpūšas pie savas mātes, un kopā ar viņu atcerēties un dalīties noslēpuma jēgā.” (Džakvinta, “Mūsu dzīve kā apustuliskajiem oblātem”)
27. februāris. (sagatavoja Rita Refalo, Apustuliska Oblāte Latvijā)
Pirmais noslēpums: Paļāvības Māte – Jaunava
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (1, 34 – 36)
“Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un ir jau sestajā mēnesī. “
No Baznīcas tēviem (Belaj Siro)
“Svētīga tu esi, Marija, kas Viņu ieņēmi. Svētīga, kas Viņu dzemdēji. Svētīga, kas esi barojusi to, kurš visus baro. Svētīga, kas esi nesusi savā klēpī spēcīgo, kurš ar savu spēku nes pasauli un pār visu valda. …Slava tev, ak, mūsu patvērums! Slava tev, mūsu lepnums, jo caur tavu rīcību, mūsu dzimta ir pacelta debesīs. Lūdz Dievu, no tevis dzimušo, lai tas sūta mieru un samierināšanos savai Baznīcai. Ak, Māte Visaugstākajam, caur tavu lūgšanu spēku lai Viņš dāvā pilnīgu mieru zemei un tās iedzīvotājiem! Slava tam, kas ir nācis no Marijas, ka tas viņu darīja par savu māti, un, ka Viņā kļuva bērns. Lai ir svētīts karaļu Karalis, kas kļuvis cilvēks un pacēlis cilvēku cilti līdz paradīzes augstumam. Cildinājums Tam, kas mums sūtījis pestīšanu un slava Svētajam Garam, kas dzēš mūsu grēkus!”
Otrais noslēpums: Paļāvības Māte – sieviete, kas uzņem
Lasījums no Mateja evaņģēlija (1, 34 – 38)
“Un tie, iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza; un tie, atvēruši savas mantas, upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres.”
No Baznīcas tēviem (Leons Lielais)
“Lūk, kādu vietu ieņem kristietis, kādā Kristus viņu ir paaugstinājis kopā ar sevi. Lūk, viņš virza visus savus soļus tur, kur zin, ka ir tikusi izglābta viņa cilvēciskā daba. Taču Kristus ciešanas turpinās līdz pasaules galam. Kā savos svētajos Viņš ir pagodināts, mīlēts, un kā nabagajos Viņš tiek pabarots, apğērbts, tāpat visos tajos, kas cieš netaisnības dēļ – Viņš ir tas, kas cieš. Nevar gūt mieru šajā pasaulē, kā vien mīlot šo pasauli, jo nekad nebūs savienība starp taisnību un netaisnību, vienprātība starp patiesību un meliem, saskaņa starp gaismu un tumsu.”
Trešais noslēpums: Paļāvības Māte
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (2, 19)
“Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.”
No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem
“Svētie ir cilvēki, kuri ir ļāvušies mīlestības vadībai – aizvēruši acis, lai atdotos Dievam. Uzticēšanās Tēva, Kristus, Svētā Gara mīlestībai, brāļiem un Baznīcai viņiem ir pilnīgi dabiska un pašsaprotama.
Lieli apustuļi vienmēr ir bijuši svētie.” (No “Andate in tutto il mondo” – „Ejiet pa visu pasauli”)
Ceturtais noslēpums: Paļāvības Māte – paklausības paraugs
Lasījums no Mateja evaņģēlija (12, 48 – 50)
“Bet Viņš atbildēja tam, kas Viņam paziņoja, sacīdams: Kas ir mana māte un kas mani brāļi? Un Viņš, izstiepis roku pār saviem mācekļiem, sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi! Jo kas izpilda mana Tēva gribu, kas ir Debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.”
No Svētā Ignācijas Lojolas rakstiem
“Kungs Jēzu, māci man būt nesavtīgam.
Kalpot Tev tā, kā esi to pelnījis;
dot, nerēķinot, ko tas prasīs,
cīnīties, nebaidoties no ievainojumiem,
strādāt, nemeklējot atpūtu,
sevi atdot, negaidot citu atalgojumu,
kā vien apziņu, ka daru Tavu gribu”.
Piektais noslēpums: Paļāvības Māte – sieviete, kas piedod
Lasījums no Jāņa evaņģēlija (19, 26 – 27)
Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko “Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.”
No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem
“Tātad: ko provocē grēks? Tas neizraisa vienkārši Dieva dusmas un sodu ellē, bet gan modina Dievā žēlsirdības jūtas, kas lieliski izteikts līdzībā par pazudušo dēlu. Kad dēls aiziet tālu prom un grēko, tēvs negatavojās to sagaidīt ar koku, lai sistu un pārmācītu. Kad zēns atgriežas, noskrandis un bez naudas, un, iespējams, arī slims, viņš neatrod ne koku, ne elli, viņš atrod tēvu, kas cieš. Lūk, kas ir būtiski, un tieši tas ir mūsu izejas punkts. Mēs sevi mānām, ja domājam, ka meklējam Dievu pēc tam, kad esam grēkojuši. Zinām, ka mēs neko neesam spējīgi meklēt, jo dvēselei grēka stāvoklī nepiemīt spēja mīlēt pārdabiskā kārtībā, ja nav ierosmes no Dieva. Tie neesam mēs, kas meklējam Dievu, tas ir Viņš, kas mūs meklē. Eventuāli mēs varam pateikt nē žēlastības darbībai, taču Dievs meklē nenogurstoši, meklē kā tēvs, ciešot par grēcinieku, par šo nabadzīgo Baznīcu.” (No „La Communione“ – „Komūnija“)
28. februāris (sagatavoja Liliane Bertrand, Apustuliska Oblāte Latvijā)
Pirmais noslēpums: Jaunava, kas sacīja: “Te es esmu.”
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (1, 34 – 38)
“Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nepazīstu? Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un ir sestajā mēnesī. Jo Dievam nekas nav neiespējams.”
No Guljelmo Džakvintas, bīskapa un kustības dibinātāja, rakstiem
Paklausība Svētā Gara darbībai nozīmē ļauties, gluži kā tas notiek ar Mariju, lai Gars , šī mūsos esošā noslēpumainā realitāte, caur sakramentiem, no kuriem parastā kārtā saņemam žēlastību un tātad – Garu, veido mūsos Kristu. No šejienes dzimst šī maigā kopdzīve starp mums un Garu, tāpēc, ka esam Svētā Gara nesēji, ne tikai īsu mirkli, bet – nepārtraukti. “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis, un ka Dieva Gars mājo jūsos?”(1 Kor 3, 16) Šeit ir runa par nepārtrauktu kopdzīvi – patiesi nepārtraukti Gars rada mūsos jaunu sirdi, veido mūsos Kristus attēlu un mūs iekļauj arvien dziļāk Baznīcā. (No “L’alleanza” – „Derība”)
Otrais noslēpums: Marija – Euharistijas Māte
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk 1, 46 – 50)
“Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.”
No Svētā tēva JĀŅA PĀVILA II vēstījuma Mane Nobiscum Domine (Kungs, paliec ar mums!)
“Rožukroņa gada laikā es izdevu Encikliku Ecclesia de Eucharistia ar nodomu izcelt Euharistijas noslēpumu tā nesaraujamajā un vitālajā saiknē ar Baznīcu. Es aicināju visus ticīgos svinēt euharistisko upuri ar atbilstošu cieņu, godinot Jēzu, kas ir klātesošs Euharistijā, gan Sv. Mises laikā, gan ārpus tās tā kā to pieprasa tik liels Noslēpums. Pāri par visu es atgādināju nepieciešamību pēc euharistiskā garīguma, norādot uz Mariju, „Euharistijas sievieti”, kā paraugu.
Mūsu acu priekšā ir svēto paraugs, kuri Euharistijā ir atraduši stiprinājumu savam ceļam uz pilnību. Cik daudz reižu viņi aizkustinājumā lējuši asaras, piedzīvojot šo dižo Noslēpumu, pavadījuši neaprakstāmas „laulāto” prieka stundas altāra sakramenta priekšā! Lai palīdz mums vispirmām kārtām Vissvētākā Jaunava Marija, kas ar visu savu esmi iemiesoja Euharistijas loģiku. „Baznīca, lūkojoties Marijā kā paraugā, ir aicināta viņai līdzināties arī viņas attiecībās ar šo vissvētāko Noslēpumu” (26). Euharistiskā Maize, ko baudām, ir viņas Dēla bezvainīgā miesa: Ave verum corpus natum de Maria Virgine. Lai, Marijas atbalstīta, Baznīca šajā žēlastības Gadā rod jaunu entuziasmu savai misijai un aizvien dziļāk apzinās, ka Euharistija ir visas tās dzīves Avots un Virsotne.”
Trešais noslēpums: Paļāvības Māte – Dieva kalpone
Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk 1, 39 –40;56 – 57)
“Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti.
Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās. Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu.”
No Svētīgās Mātes Terēzes rakstiem
“Marija bija kalpone. Būt par kalponi nozīmē būt kāda rīcībā – tikt izmantotai saskaņā ar kāda gribu – ar pilnu paļāvību un prieku.”
Ceturtais noslēpums: Paļāvības Māte – mūsu sirds karaliene
Lasījums no Atklāsmes grāmata (12, 1)
“Tad pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām
No Svētā tēva Jāņa Pāvila II vēstījuma Ecclesiae Europa (Baznīca Eiropā)
“Baznīcas ceļš visā tās vēstures gaitā tiek pavadīts ar “zīmēm”, kas ir visiem redzamas, bet kas ir jāizskaidro. Starp šādām zīmēm ir Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītā “lielā zīme”, kas parādījās debesīs un kas stāsta par konfliktu starp sievieti un pūķi.
Saulē tērptā sieviete, kas bija grūta un cieta dzemdēšanas sāpēs (skat. Atkl 12:1-2), var tik uzskatīta par praviešu Izraēlu, kas dzemdē Mesiju ”kam būs ganīt visas tautas ar dzelzs zizli”(Atkl 12:5; sal. Ps 2:9). Bet Viņa ir arī Baznīca, Jaunās Derības tauta, pakļauta vajāšanām un tomēr Dieva aizstāvēta. Pūķis ir “vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli”(Atkl 12:9). Konflikts nav vienkāršs: liekas, ka pūķis uzvar, tik liels ir viņa naids pret bezpalīdzīgo sievieti, kas cieš. Taču būtībā uzvarētājs ir sievietes dzemdētais dēls. Šajā konfliktā viens ir skaidrs: varenais pūķis jau ir sakauts; “viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi”(Atkl 12:9). Viņu uzvarēja Kristus, Dieva veidots cilvēks, ar Viņa nāvi, augšāmcelšanos “ar tā Jēra asinīm un ar viņa liecības vārdu”(Atkl 12:11). Pat tad, kad pūķis turpina savu opozīciju, nav pamata bailēm, tādēļ ka viņa sakāve jau ir notikusi.
Piektais noslēpums: Visa Baznīca raugās uz Mariju
Lasījums no Atklāsmes grāmata (12, 1) …bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis”
No Svētā tēva Jāņa Pāvila II vēstījuma Ecclesiae Europa (Baznīca Eiropā)
Šī ir tā pārliecība, kas pamudina Baznīcu tās svētceļojumā; stāstā par sievieti un pūķi tā arvien no jauna lasa savu vēsturi. Sieviete, kas dzemdē dēlu, liek atcerēties Jaunavu Mariju, sevišķi tajā brīdī, kad sāpju caurdurta pie Krusta, Viņa atgūst savu Dēlu kā pār šīs pasaules prinča uzvarētāju. Viņa tiek uzticēta Jānim, kas, savukārt, tiek uzticēts Viņai (sal. J 19:26-27), tādā veidā viņa kļūst par Baznīcas Māti. Pateicoties šīm saitēm, kas vieno Mariju ar Baznīcu un Baznīcu ar Mariju, sievietes noslēpums kļūst skaidrāks: “Marija ar savu klātbūtni Baznīcā kā Māte Tam, kas ir atpircis mūs ar savām asinīm, piedalās kā Māte ‘šajā nerimstošajā cīņā pret tumsas spēkiem’, kas turpinās visā cilvēces vēsturē. Un savā ekleziālajā identificējumā kā ‘saulē tērptā sieviete’(Atkl 12:1), var teikt, ka ‘Baznīca jau ir sasniegusi pilnību Vissvētākajā Jaunavā, kur viņa mīt visā savā spožumā un krāšņumā’”.
Visa Baznīca raugās uz Mariju. Pateicoties neskaitāmajām Marijas godam veltītajām svētvietām visā kontinentā, veltīšanās Marijai ir īpaši nozīmīga un plaši izplatīta Eiropas tautu vidū.
Baznīca Eiropā! Turpini apcerēt Mariju, apzinoties, ka Viņa savā “mātes gādībā ir klātesoša daudzu sarežģītu problēmu risināšanā, kas šodien piemeklē atsevišķus cilvēkus, ģimenes un nācijas” un “Viņa nāk palīgā kristiešiem viņu nebeidzamajā cīņā starp labo un ļauno, lai atbalstītu tos, kas ir ‘paklupuši’ un palīdzētu ‘piecelties’”.”
1. marts. Marija – evaņģelizācijas zvaigzne (sagatavoja Rita Refalo, Apustuliska Oblāte Latvijā)
Pirmais noslēpums: būt kā Marijai, nesot To, kas nes mūs.
Tajās dienās Marija steigšus devās kalnos un nonāca kādā pilsētā Jūdas apvidū. Iegājusi Zaharija namā, viņa sveicināja Elizabeti. Tiklīdz Elizabete sadzirdēja Marijas sveicienu, bērniņš līksmi salēcās viņas miesās. Elizabeti piepildīja Svētais Gars, un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: “Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz tava sveicinājuma balss atskanēja manās ausīs, tā bērns manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Un svētīga ir tā, kas ticēja, ka piepildīsies tas, ko Dievs viņai sacījis.” (Lk.1:39-45).
Otrais noslēpums: sludināt… tāpat kā Marija pasludina klusumā un ar piemēru.
“Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās ievērot visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu ar jums vienmēr līdz pasaules galam” . (Mt.ev.28:19-20)
“Pirmā motivācija evaņģelizēt ir Jēzus mīlestība, ko esam saņēmuši, pieredze, ka esam Viņa glābti, kas mūs mudina mīlēt Viņu arvien vairāk. Bet kāda gan ir tā mīlestība, kas nejūt vajadzību runāt par mīļoto, iepazīstināt ar Viņu, darīt Viņu zināmu? Ja mēs nejūtam spēcīgu vēlmi Viņu komunicēt, mums ir jāapstājas lūgšanā, lai lūgtu Viņu atkal mūs aizraut. Mums katru dienu Viņu ir jāmodina, jālūdz Viņa žēlastība atvērt mūsu aukstās sirdis un satricināt mūsu remdeno un virspusējo dzīvi” (Evangelii gaudium, 264. nr.).
Tava mīlestība mūs ir savedusi kopā, Tava mīlestība mūs izkliedē. Un mēs dosimies, Kungs, savās mājās un darbavietās, bet būsim Tavi nesēji, Tava vārda atkārtotāji, Tavas klātbūtnes atspulgi.
(G. Džakvinta Lūgšanas)
Trešais noslēpums: dzīvošana…… kā Marija, lai dalītos brāļu un māsu priekos un bēdās.
Un Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums, un mēs redzējām Viņa godību, Tēva vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības (Jņ.1:14).
“Šodienas cilvēku prieki un cerības, bēdas un raizes, galvenokārt nabadzīgo un visu to, kas cieš, ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, bēdas un raizes, un nav nekā patiesi cilvēcīga, kas neatsaucas viņu sirdīs. Viņu kopiena patiesībā sastāv no cilvēkiem, kuri, Kristū sapulcināti, Svētā Gara vadīti svētceļo uz Tēva valstību un ir saņēmuši pestīšanas vēsti, ko piedāvāt visiem. Tādēļ kristiešu kopiena jūtas patiesi un cieši saistīta ar cilvēci un tās vēsturi” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes, Nr. 1).
Jēzu, mūsu visu brāli, dāvā mums būt citiem Tavai gaismai, Tavai sirdij, Tavām rokām un spēt kopā ar viņiem iet Tev pretī un tādējādi sasniegt Tēvu. (G.Džakvintas Lūgšanas)
Ceturtais noslēpums: izglītot…. Tāpat kā gaiss un Jēzus, lai izceltu labo, ko katrs nes sevī.
Kamēr viņi kopā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem (Lk.24:15).
“Mums ir nepieciešams praktizēt klausīšanās mākslu, kas ir vairāk nekā klausīšanās. Pirmā lieta komunikācijā ar otru ir sirds spēja, kas padara iespējamu tuvību, bez kuras nav īstas garīgas tikšanās. Klausīšanās palīdz mums noteikt atbilstošu žestu un vārdu, kas mūs izkustina no klusā skatītāju stāvokļa. Tikai no šīs cieņpilnās un līdzjūtīgās ieklausīšanās mēs varam atrast ceļus uz autentisku izaugsmi, tieksmi pēc kristīgā ideāla, ilgas pilnībā atbildēt uz Dieva mīlestību un ilgas attīstīt labāko no tā, ko Dievs ir sējis cilvēka dzīvē (Evangelii gaudium, Nr. 171).
Piektais noslēpums: pārveidošanās – ļaut sevi pārveidot tāpat kā Marija
Ar lūgšanu cilvēks pārveido sevi, iepazīst Dievu un no jauna atklāj labāko no sevis. Ja arī Jēzus lūdzās un tikšanās laikā ar Tēvu saņēma spēku pildīt Viņa gribu (“Lai notiek Tava griba”, Mt 26, 42), tāpat arī Viņa mācekļi, vēršoties pie Tēva ar Dēla aizbildniecību, var saņemt no Viņa to, kas viņiem vajadzīgs (sal. Mt 5, 32), un jo īpaši Gara dāvanu “tiem, kas Viņu lūdz” (Lk 11, 13).
Mēs atgriezīsimies, Kungs, pie saviem darbiem, pie savām ciešanām, bet savās dvēselēs nesīsim dzīvu vēlmi pēc Tevis. Ļauj šai vēlmei augt, līdz tā kļūst par dedzinošu mīlestību, kas, izdzēšot cilvēcisko un grēcīgo netīrību, pārvērš mūs Tevī, lai mēs varētu iet pretī Tēva svētumam. (G.Džakvinta Lūgšanas)
Lūgšana Paļāvības Jaunavai (Guljelmo Džakvinta)
«Meklējot palīdzību un apzinoties neskaitāmās likstas, kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām, Paļāvības Jaunava, lai uzticētu Tavai Mātes Sirdij savas ilgas un savu vājumu.
Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums, taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu, un dvēseles ienaidnieki nepārstāj mūs vajāt. Viss, kas ir ap mums, mudina mūs atstāt šauro un akmeņaino ceļu, kas ved uz
svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku. Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi, kas mūs nomoka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas, kas nav nekas cits kā paļāvības un
ticības trūkums: mums pašiem, mūsu ideālam un izvēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai. Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pavada, un Tava bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli
jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palīdzību. Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies, Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māt!
Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks! Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums! Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai, izsmeļ mūsu spēkus, atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība!
Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs, mērķis neliksies tik tāls un pārliecība, ka sasniegsim
svētumu,atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu – paļāvība! Saki to atkal un atkal mums un
visiem, jo mums visiem jākļūst svētiem! Amen.»
