Šodien 15.augustā, ar svinīgu Svēto Misi un procesiju Aglonā noslēdzās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinības. Kā parasti šo dievkalpojumu celebrēja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs. Šogad pirmo reizi dievkalpojumu vadīja aizvadītā gada vasarā nominētais nuncijs arhibīskaps Georgs Gensvains.
Turpinājumā pilns viņa uzrunas teksta tulkojums.
Dārgie brāļi bīskapa, priesterības un diakona kalpojumā, dārgie brāļi un māsas Kristū!
Šogad aprit septiņdesmit pieci gadi kopš pāvests Pijs XII 1950. gada 1. novembrī svinīgi pasludināja dogmu, ka Vissvētākā Jaunava Marija “pēc zemes dzīves gaitas beigām tika ar dvēseli un miesu tika uzņemta Debesu godībā”. Šī ticības patiesība bija pazīstama Tradīcijā, apliecināta Baznīcas tēvu rakstos, un īpaši nozīmīga kā daļa no tautas dievbijības, kas tika veltīta Kristus Mātei. Tieši šis tautas dievbijības elements bija virzošais spēks šīs dogmas formulēšanai: tā kļuva par slavas un paaugstināšanas aktu Vissvētajai Jaunavai.
Tādējādi tas ir mūsu ticības kodols attiecībā uz Marijas Debesīs uzņemšanu: mēs ticam, ka Marija līdzīgi kā viņas Dēls Kristus jau ir uzvarējusi nāvi un triumfē Debesu godībā visā savā būtībā – “dvēselē un miesā”.
Savā lielajā darbā “Dieva pilsēta” svētais Augustīns kādā vietā saka, ka visa cilvēces un pasaules vēsture ir cīņa starp divām mīlestībām: mīlestību uz Dievu līdz pat sevis zaudēšanai, līdz sevis dāvināšanai un mīlestību uz sevi līdz pat Dieva nicināšanai, līdz naidam pret citiem. Šī vēstures izpratne kā cīņa starp mīlestību un egoismu sastopama arī lasījumā no Atklāsmes grāmatas, ko tikko dzirdējām. Šeit šīs divas mīlestības attēlotas divās lielās figūrās. Vispirms mēs redzam sarkano pūķi – ļoti spēcīgu, iespaidīgu un biedējošu -, simbolu varai bez žēlastības, bez mīlestības – absolūtu egoismu, teroru un vardarbību.
Kad svētais Jānis rakstīja Atklāsmes grāmatu, šis pūķis viņam simbolizēja romiešu imperatoru no Nerona līdz Domiciānam pret kristiešiem vērsto varu. Šī vara šķita bez robežām; Romas impērijas militārā, politiskā un propagandas vara bija tik spēcīga, ka salīdzinājumā ar to ticība, Baznīca izskatījās kā neaizsargāta sieviete bez izdzīvošanas, un vēl jo mazāk, uzvaras cerībām. Kas gan varēja stāties pretī šai visur klātesošajai, visspēcīgajai varai? Un tomēr mēs zinām: galu galā uzvarēja šī neaizsargātā sieviete, nevis egoisms vai naids, bet Dieva mīlestība, un Romas impērija sevi atvēra kristīgajai ticībai.
Svēto Rakstu vārdi vienmēr pārsniedz konkrētu vēstures brīdi. Tādējādi šis pūķis simbolizē ne vien tā laika Baznīcas vajātāju pret kristiešiem vērsto varu, bet nekristīgi materiālistiskās diktatūras visos laikmetos. Mēs atkal redzam šo varu, pūķa spēku, kas realizējās pagājušā gadsimta lielajās diktatūrās: nacismā un staļinisma režīmā. Tām bija visa vara; tās ielauzās katrā dzīves nostūrī, pat vistālākajā. Laiks gāja un likās neiespējami, ka ticība varētu izdzīvot šāda tik spēcīga pūķa priekšā, kas vēlējās aprīt gan Dievu, kas kļuvis par bērnu, gan sievieti – Baznīcu. Taču beigu beigās arī šoreiz mīlestība izrādījās stiprāka par naidu.
Arī šodien pastāv šis pūķis, bet jaunās, citādās formās. Tas izpaužas materiālistiskās ideoloģijās, kas mums saka: “Ir absurdi domāt par Dievu; absurdi ievērot Dieva baušļus – tās ir pagātnes paliekas. Dzīvi ir vērts dzīvot tikai sev. Šajā īsajā dzīves brīdī jāpaņem viss, ko vien varam. Svarīgs ir patēriņš, egoisms, izklaide – tāda ir dzīve. Tā mums jādzīvo.” Un atkal šķiet gandrīz neiespējami pretoties šai dominējošajai domāšanai ar visu tās mediju un propagandas spēku. Šodien šķiet gandrīz neiedomājami vēl domāt par Dievu, kurš radījis cilvēku, kļuvis par bērnu un ir patiesais pasaules Kungs. Arī tagad šis pūķis šķiet neuzvarams. Tomēr arī tagad paliek patiesība: Dievs ir stiprāks par pūķi. Mīlestība uzvar, nevis egoisms.
Aplūkojuši pūķi dažādos vēstures aspektos, pievērsīsimies tagad otram tēlam – saulē tērptai sievietei, zem kuras kājām ir mēness, kuras galvā – divpadsmit zvaigžņu kronis. Arī šim tēlam ir vairākas nozīmes. Pirmā un neapšaubāmā nozīme ir tāda, ka šī sieviete ir Vissvētākā Jaunava Marija – saulē, tas ir, Dievā, pilnībā, tērpta; Marija, kas pilnīgi dzīvo Dievā, caurstrāvota un apņemta ar Viņa gaismu. Viņu rotā divpadsmit zvaigznes, kas simbolizē divpadsmit Izraēļa ciltis, visu Dieva tautu, visu svēto kopību. Pie viņas kājām mēness – nāves un mirstības simbols. Marija ir atstājusi nāvi aiz muguras; viņa ir pilnībā tērpta dzīvībā, uzņemta ar miesu un dvēseli Dieva godībā. Un, pārvarējusi nāvi un būdama godībā, viņa mums saka: “Drosmi – galu galā, uzvar mīlestība! Es atbildot Dievam teicu: “Es esmu Kunga kalpone”, tā bija sevis dāvāšana – Dievam un tuvākajam. Un šī kalpošanas dzīve tagad ieiet īstajā dzīvē. Uzticieties! Esiet drosmīgi dzīvot arī jūs šādi – par spīti visiem pūķa draudiem.”
Šī ir pirmā nozīme sievietei, par kādu Marija ir kļuvusi. “Saulē tērpta sieviete” ir liela mīlestības uzvaras, labā uzvaras, Dieva uzvaras zīme. Liels mierinājuma simbols. Taču šī sieviete, kas cieš, kurai jāmūk, kas dzemdē ar sāpju kliedzienu, ir arī Baznīca – visos laikos svētceļojošā Baznīca. Visās paaudzēs tai atkal un atkal jādzemdē Kristus, jādāvā Viņš pasaulei caur lielām ciešanām un šādā sāpīgā veidā. Visos laikos vajāta, tā dzīvo it kā tuksnesī pūķa vajāta. Un tomēr visos laikos Baznīca, Dieva tauta, dzīvo arī no Dieva gaismas un tiek barota – kā runā Evaņģēlijs – ar Svētās Euharistijas maizi. Un tā visās grūtībās, visās laikmeta situācijās, visās pasaules daļās caur ciešanām Baznīca uzvar. Viņa ir Dieva mīlestības klātbūtne un garantija pasaulē pretstatā visām ideoloģijām, kas balstās uz naidu un egoismu.
Mēs skaidri redzam, ka arī šodien pūķis vēlas aprīt Dievu, kas kļuvis par bērnu. Nebaidieties par šo šķietami vārgo Dievu! Cīņa jau ir izcīnīta! Arī šodien šis vājais Dievs ir stiprs – Viņš ir patiesais spēks. Tāpēc Marijas Debesīs uzņemšanas svētki ir aicinājums paļauties uz Dievu, un ir arī aicinājums sekot Marijas piemēram, sakot kā viņa: “Es esmu Kunga kalpone, es esmu Viņa rīcībā.” Tā ir mācība: iet Viņa ceļu, dāvāt savu dzīvi, nevis to paņemt sev. Un tieši tā mēs ejam pa mīlestības ceļu – ceļu, kurā, zaudējot sevi, mēs patiesībā atrodam sevi, atrodam īsto dzīvi.
Skatīsimies uz Mariju, Debesīs uzņemto. Ļausim sevi iedrošināt ticības un prieka svētkos: Dievs uzvar! Ticība, kas šķiet vāja, ir pasaules patiesais spēks. Mīlestība ir stiprāka par naidu. Un kopā ar Elizabeti teiksim: “Tu esi svētīta starp visām sievietēm.” Mēs lūdzam Tevi kopā ar visu Baznīcu: Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā! Amen.
KABIA; Foto no LTV tiešraides
