Dārgie brāļi un māsas!
Pasaules misiju dienai, kas tiks atzīmēta 2025. gadā – Jubilejas gadā, kura galvenā vēsts ir cerība (sal. Spes non confundit, 1), – es izvēlējos moto: “Cerības misionāri starp tautām.” Tas atgādina gan katram kristietim, gan visai Baznīcai, kristīto kopienai, par mūsu fundamentālo aicinājumu būt par cerības vēstnešiem un veidotājiem, ejot Kristus pēdās. Es vēlu, lai tas visiem ir žēlastības laiks kopā ar uzticīgo Dievu, kas augšāmceltajā Kristū mūs ir atdzemdinājis “dzīvai cerībai” (sal. 1Pēt 1, 3–4), un gribētu atgādināt par dažiem būtiskiem kristīgo misionāru identitātes aspektiem, lai mēs ļautos Dieva Gara vadībai un lai mūsos liesmotu svēta dedzība jaunam Baznīcas evaņģelizācijas periodam, jo mēs tiekam sūtīti atdzīvināt cerību pasaulē, pār kuru klājas tumšas ēnas (sal. Fratelli tutti, 9–55).
1. Kristus, mūsu cerības, pēdās
Svinot šo trešā gadu tūkstoša kārtējo jubilejas gadu, kas ir pirmais pēc 2000. gada, mūsu skatiens ir pastāvīgi pievērsts Kristum, kas ir vēstures centrā un “tas pats vakar un šodien, un mūžīgi” (Ebr 13, 8). Nācaretes sinagogā Jēzus sacīja, ka Raksti ir piepildījušies Viņa klātbūtnes vēsturē “šodienā”. Tādējādi Jēzus darīja zināmu, ka Viņš ir tas, kuru Tēvs sūtījis ar Svētā Gara svaidījumu sludināt Dieva valstības Labo Vēsti un atklāt “Kunga labvēlības gadu” visai cilvēcei (sal. Lk 4, 16–21).
Šajā mistiskajā “šodienā”, kas ilgs līdz pat pasaules galam, Kristus ir pestīšanas pilnība visiem un jo īpaši tiem, kuru vienīgā cerība ir Dievs. Savas zemes dzīves laikā Viņš gāja, “labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos” (sal. Apd 10, 38), un atjaunodams trūcīgo cilvēku un visas tautas cerību uz Dievu. Turklāt Viņš piedzīvoja visas cilvēciskā vājuma izpausmes, izņemot noslieci uz grēku; arī tādus kritiskus brīžus, kuros varēja nonākt izmisumā, piemēram, ciešot mokas Ģetzemanes dārzā un pie krusta. Jēzus visu uzticēja Dievam Tēvam, pilnīgā paļāvībā būdams paklausīgs Viņa cilvēces pestīšanas plānam – miera plānam cerības pilnai nākotnei (sal. Jer 29, 11). Tādējādi Viņš kļuva par dievišķo cerības Misionāru, par nesalīdzināmi cildenu paraugu visiem tiem, kuri gadsimtu gaitā turpina pildīt no Dieva saņemto sūtību, tostarp arī piedzīvojot ārkārtējus pārbaudījumus.
Kungs Jēzus ar savu mācekļu starpniecību, kuri ir sūtīti pie visām tautām un kuriem Viņš mistiskā veidā ir līdzās, turpina savu cerības kalpojumu cilvēces labā. Viņš joprojām noliecas pār visiem nabadzīgajiem, ciešanu māktajiem, izmisušajiem un apspiestajiem un lej “viņu brūcēs mierinājuma balzamu un cerības vīnu” (Prefācija “Jēzus, labais Samarietis”). Paklausīdama savam Kungam un Mācītājam, Baznīca, Kristus misionāro mācekļu kopiena, tajā pašā kalpošanas garā turpina šo sūtību, tautu vidū upurējot par visiem savu dzīvību. Lai gan tai, no vienas puses, jāsaskaras ar vajāšanām, pārbaudījumiem un grūtībām, bet, no otras, ar savām nepilnībām un neveiksmēm, kas rodas tās atsevišķo locekļu vājuma dēļ, Kristus mīlestība to pastāvīgi mudina vienotībā ar Viņu doties šajā misiju ceļā un tāpat, kā to darīja Viņš, un kopā ar Viņu sadzirdēt cilvēces saucienu un ikvienas radības vaidu, gaidot galīgo atpestīšanu. Lūk, Baznīca, kuru Kungs vienmēr un uz mūžiem ir aicinājis sekot Viņam, – “nevis statiska Baznīca, [bet] misionāra Baznīca, kura kopā ar Kungu dodas pa šīs pasaules ceļiem” (Homīlija Bīskapu sinodes kārtējās ģenerālās asamblejas noslēguma Misē, 2024. gada 27. oktobris).
Tad nu arī mēs kļūsim iedvesmoti iet Kunga Jēzus pēdās, lai kopā ar Viņu un Viņā mēs visiem būtu par cerības zīmi un vēstnešiem jebkurā vietā un apstākļos, kādos Dievs mums devis dzīvot. Lai visi kristītie, būdami Kristus mācekļi un misionāri, liek Viņa cerībai atspīdēt ikvienā zemes nostūrī!
2. Kristieši – cerības nesēji un veidotāji tautu vidū
Kristieši, sekojot Kungam Kristum, ir aicināti nodot tālāk Labo Vēsti, kļūstot līdzdalīgi to cilvēku konkrētajā dzīves situācijā, kurus viņi satiek, un tādējādi būt par cerības nesējiem un veidotājiem. Jo “mūsdienu cilvēku, īpaši nabadzīgo un visu to, kas cieš, prieki un cerības, skumjas un bažas ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, skumjas un bažas, un nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos viņu sirdī” (Gaudium et spes, 1).
Šis Vatikāna II koncila slavenais paziņojums, kas izsaka kristīgo kopienu noskaņojumu un stilu visos laikos, turpina iedvesmot to locekļus un palīdz viņiem iet kopā ar saviem brāļiem un māsām visā pasaulē. Te es īpaši domāju par jums, misionāri ad gentes. Atbildēdami Kunga aicinājumam, jūs esat devušies pie citām tautām, lai tām darītu zināmu Dieva mīlestību Kristū. Pateicos jums no visas sirds! Jūsu dzīve ir nepārprotama atbilde uz aicinājumu, kuru izteica augšāmceltais Kristus, kas savus mācekļus sūtīja evaņģelizēt visas tautas (sal. Mt 28, 18–20). Tādējādi jūs atgādināt par visu kristīto vispārējo aicinājumu kļūt par Kunga Jēzus mums dāvātās lielās cerības misionāriem starp tautām Gara spēkā un veicot ikdienas pienākumus.
Šīs cerības apvārsnis sniedzas tālāk par pārejošām laicīgajām realitātēm un atveras dievišķajām, kuras mēs jau nojaušam tagadnē. Jo, kā to norādīja svētais Pāvils VI, pestīšana Kristū, ko Baznīca kā Dieva žēlsirdības dāvanu piedāvā visiem, ir nevis “kaut kāda laicīga atpestīšana, kuras pamatā ir materiālo vai pat tādu garīgo vajadzību apmierināšana, kas izbeidzas, beidzoties laicīgajai dzīvei, un pilnībā līdzinās laicīgām vēlmēm, cerībām, rūpēm un cīņām, bet gan pestīšana, kas pārsniedz visas šīs robežas, lai piepildītos kopībā ar vienīgo Absolūto, tātad ar Dievu. Tā ir pārdabiska un eshatoloģiska pestīšana, kura, protams, aizsākas jau šajā dzīvē, bet piepildās mūžībā” (Evangelii nuntiandi, 27).
Šādas lielas cerības iedvesmotas, kristīgās kopienas var būt zīme, kas vēstī par jaunu cilvēci šajā pasaulē, kuras “attīstītākajos” reģionos saskatāmi nopietni cilvēciskās krīzes simptomi: plaši izplatīta nomāktības, vientulības un pamestības izjūta gados veco cilvēku vidū un nevēlēšanās piepūlēties, lai sniegtu palīdzību tiem līdzcilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Valstīs, kuras tehnoloģiju jomā ir visattīstītākās, tuvums izzūd – mēs visi esam savstarpēji saistīti, bet neesam attiecībās. Apsēstība ar efektivitāti un pieķeršanās lietām un ambīcijām dara mūs egocentriskus un nespējīgus būt nesavtīgiem. Evaņģēlijs, kuru cenšas īstenot kopienas dzīvē, mūs var padarīt par veselu, veselīgu un atpestītu cilvēci.
Tāpēc es vēlreiz aicinu veikt darbības, kas minētas Jubilejas gada pasludināšanas bullā (7–15), īpašu uzmanību veltot nabadzīgākajiem, neaizsargātākajiem, slimajiem, gados vecajiem ļaudīm un tiem, kurus materiālistiskā patērētāju sabiedrība ir atstūmusi. Un to darīt Dievam raksturīgā stilā – esot cieši līdzās, ar līdzjūtību un maigumu, uzturot personiskas attiecības ar brāļiem un māsām viņu konkrētajā situācijā (sal. Evangelii gaudium, 127–128). Bieži vien tieši viņi mums māca dzīvot ar cerību. Un, pateicoties personiskajam kontaktam, mēs varēsim nodot tālāk Kunga līdzjūtīgās Sirds mīlestību. Mēs atskārtīsim, ka “Kristus Sirds (..) ir pirmās pasludināšanas dzīvais kodols” (Dilexit nos, 32). Smeļoties no šī avota, mēs ar vienkāršību varam sniegt cerību, kuru esam saņēmuši no Dieva (sal. 1Pēt 1, 21), nesot citiem to pašu iepriecinājumu, ar kādu Dievs ir iepriecinājis mūs (sal. 2Kor 1, 3–4). Jēzus cilvēciskajā un dievišķajā Sirdī Dievs vēlas uzrunāt ikviena cilvēka sirdi, velkot visus pie savas mīlestības. “Mēs esam sūtīti, lai turpinātu šo misiju, proti, būt par Kristus Sirds un Tēva mīlestības zīmi, aptverot visu pasauli” (Uzruna Pontifikālo misiju apvienību ģenerālās asamblejas dalībniekiem, 2023. gada 3. jūnijs).
3. Atjaunot cerības misiju
Saistībā ar mūsdienās tik ļoti nepieciešamo cerības misiju Kristus mācekļi vispirms ir aicināti strādāt ar sevi, lai kļūtu par cerības “meistariem” un atjaunotu cilvēci, kura bieži vien ir izklaidīga un nelaimīga.
Šajā nolūkā mums sevī jāatjauno Lieldienu garīgums, ko izdzīvojam katrās Euharistijas svinībās un jo īpaši Lieldienu triduumā, kas ir liturģiskā gada centrs un virsotne. Mēs esam kristīti Kristus nāvē, kas nesa pestīšanu, un augšāmcelšanās notikumā, Kunga Pashā, kas iezīmē vēstures mūžīgo pavasari. Tādējādi mēs esam “pavasara cilvēki” un mūsu skatiens ir vienmēr pilns cerības, kurā dalīties ar visiem, jo Kristū “mēs ticam un zinām, ka nāve un naids nav pēdējie vārdi”, kas izteikti par cilvēka eksistenci (sal. Katehēze, 2017. gada 23. augusts). Tāpēc no pashālajiem noslēpumiem, kas tiek darīti klātesoši liturģiskajās svinībās un sakramentos, mēs nepārtraukti smeļamies Svētā Gara spēku un degsmi, apņēmību un pacietību, lai strādātu plašajā pasaules evaņģelizācijas laukā. “Augšāmceltais un godības pilnais Kristus ir mūsu cerības dziļais avots, un mums netrūks Viņa palīdzības, lai izpildīti misiju, ko Viņš mums uztic.” (Evangelii gaudium, 275) Viņā mēs dzīvojam un liecinām par svēto cerību, kas ir “dāvana un uzdevums ikvienam kristietim” (Cerība ir gaisma naktī, Città del Vaticano, 2024, 7).
Cerības misionāri ir vīrieši un sievietes, kas lūdzas, jo “cilvēks, kurš cer, ir cilvēks, kas lūdzas”, kā to uzsvēris cienījamais kardināls Van Tuans, kurš, pateicoties spēkam, ko guva neatlaidīgā lūgšanā un Euharistijā, uzturēja cerību dzīvu ilgo cietuma pārbaudījumu laikā (sal. F. K. Ngujens Van Tuans, Cerības ceļš, Roma, 2001, 963). Neaizmirsīsim, ka lūgšana ir pirmā misionārā darbība un vienlaikus “pirmais cerības spēks” (Katehēze, 2020. gada 20. maijs).
Tāpēc atjaunosim cerības misiju, sākot ar lūgšanu, īpaši tādu lūgšanu, kuras pamatā ir Dieva Vārds, sevišķi jau psalmi, kas ir dižena lūgšanas simfonija, kuru sakomponējis Svētais Gars (sal. Katehēze, 2024. gada 19. jūnijs). Psalmi mums māca cerēt grūtību brīžos, saskatīt cerības zīmes un iemantot pastāvīgu “misionāru” vēlēšanos, lai Dievu slavē visas tautas (sal. Ps 41, 12; 67, 4). Lūdzoties mēs uzturam dzīvu cerības dzirksti, kuru Dievs mūsos iededzis, lai tā kļūtu par lielu uguns liesmu, kas apgaismo un silda visu mums apkārt, tostarp ar konkrētām darbībām un žestiem, kurus iedvesmojusi lūgšana.
Visbeidzot, evaņģelizācija vienmēr ir kopienas process, un tāda jau arī savā būtībā ir kristīgā cerība (sal. Benedikts XVI, Spe salvi, 14). Šis process nebeidzas ne ar pirmo pasludināšanu, ne kristībām, bet turpinās ar kristīgo kopienu veidošanu, pavadot ikvienu kristīto cilvēku Evaņģēlija ceļā. Mūsdienu sabiedrībā piederība Baznīcai nekad nav kas tāds, kas sasniegts vienreiz un uz visiem laikiem. Tāpēc misionārā darbība, kas paredz nodot tālāk un veidot nobriedušu ticību Kristum, ir “katra Baznīcas darba paradigma” (Evangelii gaudium, 15), darbs, kura paveikšanai nepieciešama lūgšanu un rīcības kopība. Es vēlreiz uzsveru šo Baznīcas misionāro sinodalitāti, kā arī Pāvesta misiju darbu devumu visu kristīto misionārās atbildības veicināšanā un jaunu vietējo Baznīcu atbalstīšanā. Un es aicinu jūs visus – bērnus, jauniešus, pieaugušos un gados vecos ļaudis – aktīvi piedalīties kopīgajā evaņģelizācijas misijā ar savu dzīves liecību un lūgšanu, ar saviem upuriem un nesavtību. Par to visu jums liels paldies!
Dārgie brāļi un māsas, vērsīsimies pie Marijas, Jēzus Kristus, mūsu cerības, Mātes! Uzticēsim viņai vēlējumu šim Jubilejas gadam un visiem turpmākajiem gadiem: “Lai kristīgās cerības gaisma sasniedz ikvienu kā Dieva mīlestības vēsts, kas paredzēta visiem! Lai Baznīca ir uzticīga šīs pasludināšanas lieciniece visās pasaules malās!” (Spes non confundit, 6).
Romā, Svētā Jāņa Laterāna bazilikā, 2025. gada 25. janvārī, Svētā apustuļa Pāvila atgriešanās svētkos
FRANCISKS
