Jūnija mēnesī, kad vasara ieiet savā pilnībā un saule paceļas visaugstāk debesjumā, ne viens vien Latvijas priesteris saņēmis Ordinācijas sakramentu un pirms trīsdesmit gadiem 16. jūnijā to saņēma arī pašreizējais Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Trīsdesmit gadi – daudz vai maz? 17. gadsimtā Eiropā noritēja Trīsdesmitgadu karš un šāda bruņota konflikta vārdzinātiem cilvēkiem tas bija ļoti, ļoti daudz. Latvijas valsts savu brīvību atguvusi pirms nedaudz vairāk kā trīsdesmit gadiem, kas daudzu valstu ilgmūžības kontekstā šķiet ļoti maz, tomēr šajā laikā jau paguvušas izaugt paaudzes, kas nepazīst dzīvi totalitārajā padomju Latvijā un kurām tā šķiet ļoti sena vēsture, bet Dievam, kura rokā ir tautas, valstis un katra cilvēka dzīves ceļi, tūkstoš gadi ir kā viena diena (sal. 2 Pēt 3, 8).
Pats arhibīskaps Z. Stankevičs, atskatoties uz priestera kārtā aizvadītajiem gadiem, atzīst, ka šis laiks pagājis ļoti, ļoti ātri un atzīmēja savas kalpošanas trīsdesmitgadi kopā ar Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzi svētdien – 14. jūnijā.
Svētki sākās ar pateicības svēto Misi Jēkaba katedrālē plkst. 11.00, kuru svinēja pats arhibīskaps, koncelebrējot Rīgas palīgbīskapam Andrim Kravalim un katedrāles draudzes vikāram Džonpolam Agbaefunam Čidībelem. Par liturģisko dziedājumu krāšņumu Misē rūpējās ērģelniece Ilona Birģele un draudzes koris diriģentes Janīnas Puškovskas vadībā.
Jāteic – Dieva apredzība bija gādājusi, ka šīs svētdienas lasījumi bija ļoti atbilstoši priestera ordinācijas gadadienas svinībām, jo ietvēra gan šī aicinājuma dažādas dimensijas, gan atklāja klātesošajiem priestera plašo darba lauku.
Uzrunājot klātesošos, arhibīskaps vispirms pievērsās dienas lasījumam no Izceļošanas grāmatas (sal. Izc 19, 1-6) , kur Dievs Mozum atklāj Savu nodomu darīt visu Izraēļa tautu par “par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.” Šodien – Jaunās derības laikā, tas attiecas uz mums visiem, sacīja arhibīskaps, mūsu derība ar Kungu tiek slēgta kristībā un šie senie vārdi attiecas uz katru draudzi, katru kristīto un šķiet, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju daļa tomēr ir kristīti.
Savukārt, komentējot Mateja evaņģēlija fragmentu (sal. Mt 9, 36-10, 8), arhibīskaps pievērsa klausītāju uzmanību vārdiem par lielo pļaujas lauku, kurā trūkst pļāvēju un, savienojot evaņģēlija vēstījumu ar pirmo lasījumu, izskaidroja priesterības un lielā pļaujas lauka dažādos aspektus. Kaut gan ne viens vien katolis ir dzirdējis jēdzienu “vispārējā priesterība”, arhibīskaps piedāvāja vienkāršu, bet dziļu skaidrojumu, kā tā atšķiras no hierarhiskās kalpojošās priesterības, kā katrs kristītais var iekļauties šajā priesteru kopības saimē un liecināt par piederību šai svētajai tautai. Viņš atgādināja klātesošajiem, ka vispirms par piederību priesteriskajai, ķēnišķīgajai tautai liecina pats cilvēks ar savu dzīvi, izturēšanos, reakcijām ģimenē, darba vietā, sabiedrībā – tas ir viņa pļaujas lauks, kalpošana Dieva druvā.
Atzīstot, ka Latvijas “pļaujas laukā” ļoti trūkst pļāvēju – priesteru, arhibīskaps norādīja uz Kunga apredzības piedāvātajām iespējām aicināt šos strādniekus no citām tautām un minēja, ka šobrīd Latvijā jau kalpo vairāki priesteri, kā arī mācās semināristi no Nigērijas, Indijas un iespējams, nākotnē viņiem varētu pievienoties arī filipīnieši. Protams, kāds nacionāli noskaņots ticīgais var jautāt – vai tiešām jāpieņem citu tautu pārstāvjus, lai cik ļoti trūkst priesteru, bet, iepazīstot šos tumšākās ādas krāsas garīdzniekus un semināristus, jāatzīst – viņi ar lielu cieņu izturas pret latviešu kultūru, apgūst valodu un bagātina mūsu Baznīcas vidi ar sev raksturīgo atvērtību, smaidu un dzīvesprieku, kura latvietim dažkārt pietrūkst un viņu klātbūtne ļauj saprast, ka Kunga pļaujas lauks jau ir visa pasaule.
Arhibīskaps atgādināja par vēl kādu pļaujas lauka nostūri – laju kalpošanas iespējām Baznīcas struktūrās – lūgšanu grupās, Rožukroņa pulciņā, “Caritas” kalpotāju saimē, pie jauniešiem, “Radio Marija”, iesaistoties liturģijā un citās, vienlaikus viņa sacītais aktualizēja jau ilgi gruzdošu jautājumu, vai kristītajiem ir “pilna laika” un “nepilna laika” kalpošana Kunga druvā, vadoties no tā, vai viņi ir vai nav ģimenes cilvēki? Savā uzrunā viņš respektēja ilgus gadsimtus pieņemto uzskatu par konsekrētajiem un priesteriem kā “pilna laika” strādniekiem Kunga druvā, kurā ģimenes cilvēku kalpojums nav vērtēts kā pilnīgs. Taču, vērojot pašreizējo situāciju sabiedrībā, tās ideju un domāšanas ievirzes, jāsecina, ka tieši ģimenes cilvēki kļūst 24 stundu strādniekiem Kunga pļaujas laukā, pļāvēju “priekšpulku”. Ģimeņu uzdevums šodien neaprobežojas ar Evaņģēlija sludināšanu, bērnu audzināšanu ticībā mājas apstākļos un darbošanos kādās Baznīcas struktūrās, bet laulātie un viņu bērni, autentiski izdzīvojot savu ticību draudzē, ģimenē un sabiedrībā, kļūst par dzīvu, savā veidā arī skandalozu, Dieva klātbūtnes zīmi. Mūsdienu sabiedrība ar tās ideoloģijām labprāt pieņem cilvēku izvēli palikt bez ģimenes, neuzņemoties laulības un bērnu audzināšanas izaicinājumus, bet nespēj aptvert to vīriešu un sieviešu izvēli, kuri slēdz laulības derību Dieva priekšā uz mūžu, kopj savas attiecības un audzina krietnu bērnu pulku, bieži arī materiālu vajadzību jomā paļaujoties uz Kunga apredzību. Līdz ar to tieši kristīgā ģimene, kurai šodien jāiztur milzīgs spiediens, neizpratne un skrupulozi pētoša attieksme no sekulārās sabiedrības, kļūst par visiem redzamiem pilnā laika strādniekiem, kuri spēj aizsniegt lielo pļaujas laiku laicīgajā sabiedrībā.
Uzrunas noslēguma daļā arhibīskaps pastāstīja klātesošajiem par savu ceļu uz priesterību, kas vienlaicīgi ir viņa dzīves ceļš un teiktais raisīja ļoti daudz jautājumu par brīvo gribu – vai izvēles izdarām paši, vai arī tās dažkārt izdarījis Kungs un dzīves lielie virzieni jau iezīmēti, kopš ienākšanas šajā pasaulē. Arhibīskapa stāstītais vedināja domāt, ka dzīves ceļa galvenā trase dažkārt jau ir Kunga nosprausta un līdzcilvēku izteikumi, uzmudinājumi, kādus dzirdējis arī arhibīskaps bērna gados par Garīgo semināru, bīskapa amatu un priesterību, ir tikai ceļa norādes un notikumi, kas dažkārt kādām brīvās gribas izvēlēm pārvelk treknu krustu, ir Kunga gribas, Viņa izvēles izpaudums.
Pēc Svētās Mises svinību viesiem bija iespēja sveikt Z. Stankeviču viņa priesterības jubilejā un krietnā sveicēju rinda liecināja, ka staltais, ar asu prātu, iejūtību un sirds siltumu apveltītais garīdznieks ir savu avju mīlēts – viņam ziedus un dāvanas pasniedza gan draudzes Pastorālās padomes pārstāvji, gan kalpotāji, kā arī kora pārstāvji, Rīgas Katoļu ģimnāzijas vadība, slimnīcu kapelānu dienesta darbinieki un vēl daudzi, daudzi citi.
Svinības noslēdzās ar omulīgu arhibīskapa un viņa sveicēju kopīgu maltīti Svētdienskolas telpās, kur bija iespēja klausīties saksofona mūziku un pavadīt siltus, miera pilnus brīžus sarunās gan ar pašu jubilāru, gan citiem svinību viesiem.
Teksts un foto: Stella Jurgena
