No 7. līdz 12. jūnijam Viļņā notika VI Pasaules Apustuliskais Žēlsirdības kongress (WACOM – World Apostolic Congress on Mercy), kas pulcēja svētceļniekus, ticīgos, lajus un Dievam veltītos, dažādās Baznīcas kopienās vai struktūrās kalpojošos no 52 valstīm.
Kongresā piedalījās arī svētceļnieku delegācija (vairāk nekā 20 cilvēku) no Latvijas, tai skaitā Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, vairākas māsas kalpones no Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas,
pārstāvji no nodibinājuma Alfa Latvija, Dievmātes komandām, Kristīgo mediķu biedrības un individuāli svētceļnieki, kas bija atceļojuši no Latvijas draudzēm. Kongresa tēma bija “Žēlsirdības pilsētas veidošana”, kas tiek veidota nevis no ķieģeļiem vai ēkām, bet no cilvēkiem, kurus ir pārveidojusi Dieva mīlestība. Sešas kongresa dienas dalībnieki varēja klausīties lekcijas, kopīgi lūgties, piedalīties meistarklasēs, iepazīties ar dažādām žēlsirdības iniciatīvām, apmeklēt žēlsirdības organizācijas, lai personīgi un kopīgi piedzīvotu un padziļinātu Dieva žēlsirdības vēsts izpratni. Pasaules Apustuliskais Žēlsirdības kongress ir starptautisks Katoļu Baznīcas organizēts pasākums, kas notiek ik pēc 3 gadiem un šogad tas notika kaimiņvalstī Lietuvā, Viļņā.
Māsa Anna no Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas: “Pirmais, kas nāk prātā, atminoties Pasaules Apustulisko Žēlsirdības kongresu Viļņā, bija mierīgā un labvēlības pilnā vienam pret otru atmosfēra, kas valdīja starp kongresa dalībniekiem – smaidi, skatieni, vārdi starp nepazīstamiem cilvēkiem liecināja par Kristus žēlsirdību un mīlestību tīri praktiskā veidā. Otrs svarīgs aspekts bija klātienē dzirdēt lieliskus, pasaules mēroga un ietekmes runātājus, piemēram, Mats Freds (Matt Fradd),Nikijs Gambels (Nicky Gumbel), t. Kris Alars MIC (Chris Alar MIC), kuru sacītais iedvesmoja un mudināja sekot Jēzum “vairāk”. Treškārt, bija brīnišķīgi atkal būt Dieva žēlsirdības pilsētā Viļņā, turklāt galvenā pasākuma norises vieta bija burtiski pāris metru attālumā no klostera, kurā tika uzgleznota pati pirmā žēlsirdīgā Jēzus svētbilde.”
WACOM atklāšanā 7. jūnijā dalībniekus sveica ievērojami Baznīcas un sabiedriskie līderi.
VI Pasaules Apustuliskais Žēlsirdības kongress tika atklāts 7. jūnijā ar Svēto Misi Viļņas katedrāles laukumā, tajā piedalījās svētceļnieki no Latvijas, arī Romas katoļu baznīcas Liepājas diacēzes bīskaps Viktors Stulpins. Atklāšanas Sv. Mises homīlijā Viļņas arhibīskaps Gintaras Grušas novēlēja kongresa dalībniekiem un Baznīcai: “Lai Viņa (Kristus) žēlsirdība dziedē mūsu brūces. Lai Viņa Miesa pārveido mūsu sirdis. Un lai pasaule, raugoties uz Baznīcu, atpazīst dzīvo Žēlsirdības Seju.” Pēc Sv. Mises aptuveni 7000 tūkstoši cilvēku devās Euharistiskajā procesijā no Viļņas katedrāles uz kongresa norises vietu – Pestītāja kalnu Viļņā, kas atrodas netālu no Jēzus Vissvētākās Sirds baznīcas.
Atklāšanas ceremonijā 7 .jūnijā dalībniekus sveica ievērojami Baznīcas un sabiedriskie līderi, tostarp Vatikāna Evaņģelizācijas dikasterijas pro-prefekts arhibīskaps Rino Fizikella (Rino Fisichella), Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs Bartolomejs, Lietuvas prezidents Gitanas Nauseda (Gitanas Nausėda), Viļņas arhibīskaps Gintaras Grušas, u.c. Viens no vakara spilgtākajiem notikumiem bija pāvesta Leona XIV videovēstījums. Vēršoties pie dalībniekiem, Svētais Tēvs pauda prieku par to, ka var sveikt tos, kuri pulcējušies uz VI Pasaules Apustulisko Žēlsirdības kongresu – iniciatīvu, kuras saknes meklējamas svētā Jāņa Pāvila II vīzijā. Savā vēstījumā pāvests Leons pārdomāja par pasauli, ko raksturo nenoteiktība, konflikti un sašķeltība, uzsverot cilvēces dziļo vajadzību gan pēc miera, gan pēc žēlsirdības. Viņš norādīja, ka Dieva žēlsirdībai piemīt spēks pārveidot sirdis, veicināt piedošanu un likt pamatus ilgstošam mieram. „Miers – tas miers, pēc kura mēs tik
ļoti ilgojamies – nevar pastāvēt bez žēlsirdības,” teica pāvests, mudinot kristiešus veidot kopienas, kuras raksturo līdzjūtība, atvērtība un izlīgums.
Viens no atmiņā visvairāk paliekošajiem atklāšanas ceremonijas mirkļiem bija starptautisko delegāciju gājiens. Nesot savas valstu karogus, dalībnieki no visas pasaules uznāca uz skatuves, iespaidīgi apliecinot Dievišķās žēlsirdības kustības globālo ietekmi un Baznīcas vienotību.
Ne tikai kongress, bet dziļa Dieva žēlsirdības un Baznīcas žēlsirdīgās Sirds pieredze.
Baiba Stikute, viena no kongresa dalībniecēm no Latvijas, stāsta: “Tas bija ne tikai kongress, bet patiešām dziļa Dieva žēlsirdības pieredze. Šajās dienās mēs no jauna piedzīvojām to, cik plaša un bagāta ir Katoliskā Baznīca. Katru vakaru kongresa laikā notika dažādi koncerti un pasākumi. Jau pirmajā vakarā paspējām nokļūt brīnišķīgā sakrālās mūzikas koncertā, kur a cappella tika dziedāti seni garīgi dziedājumi. Ar slavēšanas dziesmām un lūgšanu sākās arī rīti. Tad notika brīnišķīgas lekcijas, bet pēcpusdienā varējām piedzīvot darbnīcas, ekskursijas, lūgšanas, aizlūgšanu un slavēšanas. Vienā vakarā bija kopīga gospeļmūzikas slavēšana ar kori, bet noslēguma Sv. Misē skanēja ļoti skaisti klasiski dziedājumi. Šīs kongresa dienas īpaši parādīja, cik bagāta ir Katoliskā Baznīca – arī savā mūzikā, lūgšanā un dažādajās garīgajās tradīcijās.”
Kongresā pulcējās lektori no visas pasaules, kuri dalījās ar spēcīgiem stāstiem par ticību, atgriešanos, evaņģelizāciju, žēlsirdības iemiesošanos dzīvē un cerību. Runātāju pieredze un kalpošanas bija ļoti dažādas, tomēr visi pauda vienu un to pašu vēstījumu: Dieva žēlsirdība ir dzīva, aktīva un arī šodien pārveido cilvēku dzīves.
Dina Florena, kongresa dalībniece no Latvijas: “Kongresā es no jauna iepazinu Baznīcas žēlsirdīgo Sirdi un to, ka Baznīcai rūp katra cilvēka dzīve un katra cilvēka dzīves situācija. Mums katram ir savs aicinājums un mēs katrs savā aicinājumā varam paust šo Baznīcas žēlsirdīgo Sirdi, kas būtībā ir Dieva žēlsirdīgā Sirds, Dieva Miesa, kas liek neapstāties un turpināt “cīnīties” par to, lai Dieva žēlsirdība iemiesotos dzīvē. Kongresā varēja dzirdēt stāstus par to, kā cilvēki darbojas dažādās sfērās, nesot žēlsirdības vēsti ieslodzītajiem, notiesātajiem, karā cietušajiem, savai kopienai un tautai. Kongresā dzirdējām patiesu stāstu no Skotijas tiesneša Deivida N. Makija (David N. Mackie) par “māsu specvienību” jeb konsekrētajām māsām Skotijā, kas sniedz atbalstu seksuālajā vardarbībā, ekspluatācijā cietušām sievietēm. Es personiski ikdienā praktizēju žēlsirdību tajā sfērā, kurā darbojos, tāpēc man tas bija jaunums un pārsteigums – redzēt šo Baznīcas Žēlsirdības seju dažādās sfērās. Šo vēstījumu es paņemšu mājās, lai varētu vēl vairāk paust Jēzus Žēlsirdību tuvākajiem tur, kur es esmu – savā mazajā ģimenē un kopienā”.
Dieva žēlsirdība ir Dieva mīlestības dzīva izpausme.
Pasaules Apustuliskajā Žēlsirdības kongresā Viļņā katru dienu uzstājās vairāki lektori no visas pasaules, kuri apskatīja dažādos Dieva žēlsirdības aspektus, norādot, ka sastapšanās ar Dieva žēlsirdību ir cilvēces visdziļākā tieksme, kas ir starp-reliģiski vienojoša un aizskar ikvienu cilvēku, neatkarīgi no nacionālās vai citas piederības.
Džons Praidmors (John Pridmore) no Londonas, strādā ar riska grupas jauniešiem, grāmatas “From Gangland to The Promised Land” autors uz skatuves liecināja, kā viņa atgriešanās pie Dieva sākās ar lūgšanu izmisuma brīdī, kad iepriekšējā dzīves stila dēļ pastāvēja reāls risks nomirt. Dž. Praidmors tobrīd lūdza Dievam dāvāt viņam iespēju dzīvot, lai viņš varētu liecināt par Dieva mīlestību, un, caur lūgšanām un sakramentiem Dieva mīlestību saņēmis, no gangstera, kurš pārvietojās pa Londonas ielām ar ieroci rokās, kļuva par Žēlsirdības apustuli, kuram pa rokai vienmēr ir rožukronis. Dž. Praidmora liecība šobrīd aizkustina miljonus grūtībās nonākušos, tai skaitā ieslodzījuma vietās esošos, un kā apliecinājums Dž. Praidmora liecības spēkam ir tas, ka dzīves laikā lektors ir ticies ar tagad svētajiem Māti Terēzi un Svēto Jāni Pāvilu II.
Nikijs Gambels (Nicky Gumbel), bijušas jurists, Anglikāņu priesteris, Alfa kursa dibinātājs un viens no prominentākajiem mūsdienu evaņģelizētājiem Eiropā, dzīvo Londonā aicināja kristiešus nepaturēt Evaņģēlija vēsti tikai sev, sacīdams: „Es ticu, ka lielākā netaisnība
pasaulē būtu nodzīvot visu savu dzīvi, nekad neko nedzirdējis par Jēzu.” N. Gambels norādīja, ka mūsdienu cilvēks ir izsalcis pēc garīguma un ka esam “garīgi bankrotējusi” sabiedrība, kas dzīvo pasaulē, kuru raksturo nemiers, vientulība un jēgas meklējumi. Tam pretstats ir būšana ar Jēzu, kas piepilda un vieno ar citiem cilvēkiem, jo Dieva mīlestības pieredze ir ārkārtīgi pārveidojoša.
Džons Kanavans (John Canavan), viens no vadošajiem Dieva Žēlsirdības apustuļiem Austrālijā un Okeānijā savā uzrunā liecināja, kā viņa atgriešanās Baznīcā sākās ar lūgšanu un ar Grēksūdzes sakramentu. Atceroties šo notikumu, viņš teica: „Tajā dienā grēksūdzes sakramentā mana dvēsele pārgāja no tumsas gaismā.” Bijušais komiķis Dž. Kanavans atklāja, ka Dievam ir labāka humora izjūta kā jebkuram komiķim un aicināja: “Turiet humoru dzīvu savās sirdīs! Kad esat priecīgi, jūs piesaistāt citus!”
Mats Frads (Matt Fradd), podkāsta “Pints with Aquinas” veidotājs, filozofijas doktors, grāmatu autors, dzīvo Floridā tēlaini salīdzināja mūsdienu pasaules cilvēku ar tādu, kurš dzīvo namā, kurš deg, bet nama iedzīvotājs to pat nemana. M. Frads liecināja: “Visi cilvēki grib to, ko kristietība var piedāvāt.” Viens no visvairāk atmiņā paliekošajiem brīžiem viņa runā bija brīdis, kad viņš teica: „Dievs zina mūsu grēkus, bet pazīst mūs pēc mūsu vārda. Bet Ļaunais zina mūsu vārdu, bet pazīst mūs pēc mūsu grēkiem.” M. Frads atsaucās uz Māsas Faustīnes teikto, ka “Visi pasaules grēki pret Dieva žēlsirdību ir kā piliens okeānā.” un deva vairākus praktiskus ieteikumus, kā padziļināt attiecības ar Žēlsirdīgo Dievu: kopā ar ģimeni lūgties Rožukroni; lūgšanai atvēlēt laiku katru dienu (kaut nedaudz); lūgšanā pateikt Jēzum, lai Viņš visu paņem no manis, kas man traucē būt ar Viņu; bieži teikt Jēzum – Jēzu, es Tevi mīlu.
Arhibīskaps Rino Fizikella (Rino Fisichella), viens no prominentākajiem teologiem mūsdienu Baznīcā, Vatikāna Evaņģelizācijas dikasterijas pro-prefekts aicināja katru ticīgo kļūt par žēlsirdības oāzi un iziet no Baznīcas, satiekot ikvienu ar mīlestību. Fizikella norādīja, ka žēlsirdība ir Dieva pati dziļākā būtība, kuru nevar definēt kā matemātisku formulu, jo tā ir bezgalīga. Žēlsirdība nav abstrakta, bet tā ir darbība, rīcība, konkrēta “zīme”, kas tiek izdzīvota. Ikviens var uzsākt sarunu ar “svešinieku”, ieskatīties acīs, pieskarties, palīdzēt piecelties tam, kurš ir pakritis – fiziski, emocionāli vai garīgi, piedodot, šādi iedzīvinot žēlsirdību dzīvē. Žēlsirdībai būtu jābūt ikviena ticīgā ikdienai, ja vēlamies
būt Kunga apustuļi.
Baiba Stikute: “Īpaši palika prātā profesores Donna Orsuto pārdomas par lūgšanu. Par lūgšanu kā attiecībām, ka lūgšana sākas tur, kur satiekas mūsu nabadzība ar Dieva žēlsirdību (misere et miserecordia), ka būtiski lūgties kopā ar kopienu (Stundu lūgšanas, Svētie Raksti,
Rožukronis, Euharistija), ka svarīgi nebaidīties atgriezties pie lūgšanas, ka aizlūgšanās mācāmies mīlēt pasauli ar Kristus Sirdi. Mani ļoti aizkustināja Kiselu ģimenes liecība, kur viņi dalījās pieredzē par dzīvi ar smagu ģenētisku ādas slimību (EB), uzsverot cerības atrašanu caur Dieva žēlsirdības kronīša lūgšanu pat lielās ciešanās.”
Māsa Anna: “Līdzās pasaules mēroga runātājiem, vēlos pieminēt Kissell ģimeni, kura, gribas teikt, ar pārdabisku spēku un mīlestību izdzīvo slimības radītās ciešanas un upurē tās Jēzum ļoti konkrētā veidā. Šķiet, tieši šādi cilvēki, kuri savā ikdienā un bez lieka trokšņa izdzīvo savas ciešanas vienotībā ar Dievu, ir mūsu īstie varoņi.”
Kongresā piedzīvoti daudz brīnišķīgi Dieva mīlestības mirkļu.
Dina Florena: “Viens no priecīgajiem kongresa notikumiem bija tas, ka Viļņā satikām citus Latvijas Baznīcas pārstāvjus un varējām pabūt kopā kā kopiena. Kā īpaša dāvana bija Sv. Mise Latvijas svētceļniekiem, kas tika svinēta īpašā vietā – pie Žēlsirdības Mātes svētbildes
Rītausmas Vārtu kapelā. Dieva žēlsirdību, Dieva mīlestību sajutu arī caur viesmīlību, kā lietuvieši mūs uzņēma, jo mēs palikām viesģimenē, kur nevienu brīdi nejutāmies, it kā mēs viņiem traucētu. Viesģimene mums katru dienu sagatavoja kādu pārsteigumu, apbēra ar visāda veida dāvanām – saldām, garīgām, pat iedeva lietus mēteli, jo es savējo biju aizmirsusi mājās”.
Baiba Stikute: “Kongresā varējām piedzīvot tik daudz brīnišķu Dieva Mīlestības mirkļu – caur brāļiem un māsām, mīlestības zīmēm, negaidīti piedzīvotiem brīnumiem un iepriecinājumiem, tai skaitā iespēju piedzīvot Svēto Misi latviešu valodā visīpašākajā vietā – pie Ostrobramas Dievmātes gleznas, arī klostermāsu neviltotais prieks, ko viņas izteica arī ar kustībām, dejām un smaidiem. Un vislabākā praktiskā organizācija no brāļu lietuviešu puses, viss bija perfekti!”
Kongresa noslēguma ceremonijā Viļņas arhibīskaps Gintaras Grušas uzsvēra, ka kongress bija ne tikai pasākums, bet arī kopīgs svētceļojums uz Dieva Žēlsirdības mītni. “Šajās dienās esam ne tikai piedalījušies kongresā. Arī mēs kopā devāmies uz Dieva Žēlsirdības
mājokli. Mēs ieradāmies kā svētceļnieki. Mēs atgriežamies mājās kā žēlsirdības apustuļi”.
7. Pasaules Apustuliskais Žēlsirdības kongress notiks Brazīlijā, pēc 3 gadiem.
Teksts: Līga Vanaga, foto autori: Daiga Strode, Dina Florena, “Māsas Kalpones” Facebook lapa, WACOM oficiālā Facebook lapa, arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča Facebook lapa
