15. augusts? Aglona! – tāda ir klasiskā Latvijas katoļticīgo asociāciju ķēde. Un tomēr 13. augusta dienas vidū neliela ticīgo grupa, četrpadsmit cilvēku, uzsāka mariānisku svētceļojumu no Alūksnes ezera salas pilsdrupām uz Igaunijas ciemu Vastselīnu (Vastseliina), kurā atrodas senās bīskapa pils mūri (Vastseliina piiskopilinnus), kopumā trijās dienās noejot gandrīz 70 kilometrus garu distanci. Šī svētceļojuma īpašās pazīmes ir tradicionālā liturģija, senās lūgšanas un dziesmas latīņu un latgaliešu valodās. Tostarp svarīgi atzīmēt, ka svētceļnieku grupā gandrīz visi savā ikdienā – daži profesionālā, bet citi – hobija līmenī, lieto senās valodas un interesējas par Baznīcas vēsturi. Tātad tas bija lielisks veids, kā tīkloties ne vien ar domubiedriem no Latvijas, bet arī Igaunijas. Diemžēl Igaunijā katoļticīgo skaits ir neliels (ap 5000), tāpēc ir cerība, ka Latvijas grupas pievienošanās Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Igaunijā sniedza kādu iedrošinājumu turienes ticīgajiem un, iespējams, arī citiem, kurus svētceļnieki sastapa savā ceļā.
Latvijas grupas ceļš sākās Alūksnes Livonijas Ordeņa pilsdrupās. Kāpēc tieši tur? Izrādās, pils tikusi savulaik (14. gs.) iesvētīta Marijas Pasludināšanas dienas svētkos, tādēļ vēlāk arī pati apdzīvotā vieta ieguvusi nosaukumu Marienburga jeb Marijas pils.
Tas šķita lielisks, simbolisks starta punkts. Svētceļnieku ceļš veda cauri nelieliem lauku celiņiem gar Vidzemes un vēlāk Igaunijas laukiem un mežiem. Pirmajā dienā grupa nogāja 26,5 km, mērojot ceļu Alūksne-Ziemeri-Raipala ezers. Galamērķis bija namiņš ezera krastā gandrīz vai meža vidū. Par spīti naktī saņemtajiem brīdinājumiem par kārtējā nevēlamā drona parādīšanos Latvijas teritorijā, ar cerību uz labo un dievpalīgu svētceļnieki 14.augustā devās 29 km garajā ceļā. Šajā dienā grupa iegāja Igaunijā, ceļam vedot cauri šādām apdzīvotām vietām: Rūsmē (Ruusmäe)-Prēksu (Preeksa)-Cīstri (Tsiistre). Otrā diena noslēdzās Kirikumā tūristu mītnē (Kirikumäe turismitalu) pie ļoti viesmīlīga un laipna saimnieka, kas patiesi priecājās uzņemt svētceļniekus.
Pēdējā, trešajā dienā, mērojot 12,5 km, Latvijas grupa drīz vien Vastselīnas ciemā pievienojās lielajai Igaunijas svētceļnieku grupai, kas savu ceļu bija sākuši 12. augustā no Tartu. Kopīgi lūdzoties un dziedot latīņu valodā, abas grupas (ap 90 cilvēku) devās uz Veco Vastselīnu, kurā atrodas senās bīskapa pils mūri ar kapelu tās vidū. Pils parkā sākās svinīgā procesija, kurā krusta un vairāku karogu pavadībā,
pievienojās vairāki Igaunijas katoļu priesteri, svētceļnieki un citi ticīgie. Pils kapelas vietā tika noturētas senas baznīcas lūgšanas, kā arī ticīgajiem deva svētību svētceļnieku kapelāns un Tallinas Svētā Pētera un Pāvila katedrāles draudzes priesteris Tomašs Materna (Tomasz Materna).
Līdzīgi kā Alūksnes pils, arī Vastselīnas pils celta 14. gs. Tā atradās pašā Tartu Bīskapa zemju dienvidaustrumu stūrī kā robežcietoksnis, lai nosargātu tirdzniecības ceļus starp Pleskavas un Livonijas zemēm. Reiz to mēdza dēvēt par castrum fortissimum in tota patria jeb stiprākais cietoksnis visā tēvzemē. Vastselīnas viduslaiku pils izsenis ir bijusi svētceļnieku galamērķis, jo šeit savulaik piedzīvots brīnums. 1353. gadā pils kapelā redzētas divas baltas un gaismotas figūras, kas nocēla krustu no sienas un pielika to pie altāra, kamēr trešā figūra altāra priekšā
lūgusies. Krusts pārdabiskā veidā stāvējis nenostiprināts, savukārt telpā bija dzirdams melodiskais dziedājums latīņu valodā Ramis palmarum. Kopš tā brīža Vastselīna kļuva par plaši apmeklētu svētceļojumu vietu pat Eiropas kontekstā.
Igaunijā šī svētceļojumu tradīcija aizsākusies 2020. gadā. Svarīga tam raksturīga iezīme ir liturģijas svinēšana Romas rita ekstraordinārajā formā, senas lūgšanas un kristiešu kopība. Šis svētceļojums kļuvis arī internacionāls – jau pagājušajā gadā bija pievienojies neliels skaits svētceļnieku ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Somijas. Svētceļojuma kulminācija ir Tradicionālās Latīņu Svētās Mises svinības Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos 15. augustā Vastselīnas svētās Katrīnas baznīcā.
Protams, pati dalība svētceļojumā nesa lielu gandarījumu, tomēr visuzrunājošākā liecība daudziem no grupas bija jaunākais latviešu grupas svētceļnieks – aptuveni desmit gadu vecs zēns, kurš visu ceļu pacietīgi mēroja savām kājām. Šajā bērnā apvienojās visskaistākie tikumi – paklausība mammai, kura gāja ar viņu kopā, laipnība pret citiem, pacietība un drosme izturēt grūtības, aizrautīgs prieks par dabu, cieņa pret tradīcijām un ticība Dievam. Un, patiesi, jālūdz Dievmātes aizbildniecība, lai tuvotos vienlaikus it kā tik vienkāršai, tomēr dziļai ticībai.
Regina Terrae Marianae, ora pro nobis!
Teksts: Dzintra Spradzenko, Bauskas katoļu baznīcas draudzes locekle, foto: Karolis Manfreds Līvens, Dzintra Spradzenko
