Novembrī, kad tiek svinēta Lācplēša un Latvijas Republikas proklamēšanas diena, daudzi cilvēki īpaši pievēršas patriotismam, pie sava apģērba piesprauž sarkanbaltsarkano lentīti. Šajās dienās pieminam laiku, kad Latvija pirmo reizi kļuva par neatkarīgu valsti. Ieguva brīvību.
Brīvība ir vērtība. Tā attiecas ne tikai uz sabiedrību kopumā, uz valsts neatkarību un brīvību, bet arī katru indivīdu. Brīvību nereti uztveram kā pašsaprotamu, to dažkārt pat pārprotam un izmantojam savtīgi savās interesēs, nerespektējot otra brīvību. Lai pārdomātu brīvības jēdzienu, tās dziļāko jēgu un vērtību, šajā nedēļā piedāvājam dažus rakstus no priestera Paula Kļaviņa sagatavotās rakstu sērijas par brīvību, kas tika publicēti Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles „Vēstnesīti“.
Šoreiz piedāvātajās īsajās pārdomās P. Kļaviņš nedaudz ieskicē patriotisma jēdzienu, mīlestību uz savu tautu un Dievu.
Svētais Asīzes Francisks tik dedzīgi mīlēja savu zemi, ka pirms nāves lūdza, lai viņu uznes kalnā pēdējo reizi redzēt un nosvētīt mīļoto zemi. Tomēr viņš spēja savā dvēselē apmīļot ne tikai cilvēku, bet arī dzīvniekus un putnus, ne tikai laukus un mežus, bet jo īpaši pāvestu Romā, kas deva viņam tiesības dibināt Mazo brāļu ordeni. Arī svētais Pāvils lepojās ar savu ebreju mantojumu, tomēr mīlestība uz savu tautu nekādi nepretojās mīlestībai uz Kristu, kas ietvēra jūdu un grieķi, barbaru vai brīvlaisto. Līdzīgi Franciskam un Pāvilam rīkojas katrs Baznīcas īstais dēls vai meita.
Īsts patriotisms izriet no sirds īpašībām, no mīlestības, taisnības, miera, šķīstības; tā ir iekšējās dzīves attīstība, prāta bagātināšana, gribas stiprināšana, sirds šķīstīšana. Īsti patrioti ir tie, kas tic, mīl un darbojas krustā sistā Jēzus iedvesmā. Baznīca audzina patriotus, atgādinot, ka cilvēks attīstās, uzvarot dabas spēkus ar savām zināšanām. Tas notiek, atdodoties Kristum – Karalim, kas, savukārt, savā cilvēka dabā ir pakļauts savam Debesu Tēvam un kas laiku beigās nodos viņam visu. Īsta civilizācija īstenojas, atzīstot, ka garīgais ir pirmā vietā: „Viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum un Kristus – Dievam.” (1 Kor 3: 22–23)
Pieņemsim, ka katrs pilsonis no rīta lūgtu Dievu, darītu savu darbu ar pārliecību, ka reiz būs jāatbild pat par cilvēku neredzamām darbībām. Pieņemsim, ka visi bērni skolās dzirdētu Dieva vārdu, kā arī par svēto kristiešu piemēriem. Pieņemsim, ka jaunieši apgūtu šķīstības skaistumu un tiktu slēgtas abortu klīnikas un cilvēka cieņu degradējošas iestādes.
Ja katrs cilvēks vismaz reizi mēnesī saņemtu dievgalda kopībā pašu Dievu, kas nomira par viņiem uz krusta un ir augšāmcēlies, tad sabiedrība gūtu labumu no šādiem pilsoņiem, kuri piedzīvotu patiesu brīvību Kristū un būtu spējīgi izvairīties no ideoloģiskiem pārspīlējumiem.
Pr. Pauls Kļaviņš, „Vēstnesītis“ (Nr. 6 (312) 2018. gada 18.marts); foto: Anita Sosnare
