Lulle

J. Lulle, Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kustības „Par dzīvību” biedrs
Atbilde Artūram Šulca kungam (skat. Šulcs A. „Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus?” www.tetiem.lv)

Portālā mammam.lv/ tetiem.lv raisījās diskusija par aborta ētiskajiem aspektiem. Šajā sakarā seksologs Arturs Šulcs ir ievietojis rakstu „Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus? ”, uz kuru šeit tiks mēģināts atbildēt. Galvenie jautājumi ir šādi: vai Šulca kunga nostāja abortu jautājumā ir atbalstāma, ja nav, tad kāpēc? Vai aborts ir tikai sievietes izvēle un vai tikai sieviete ir tā, kas cieš no aborta sekām. Kā ir ar pusaudžu grūtniecību un seksuālo izglītošanu? Vai par abortu vispār var runāt pozitīvi? Un galvenais: kāpēc dzīvības aizstāvji nestāv rindā pie bērnu namu durvīm? Tiks atgādināti Šulca kungam (kā seksologam) zināmi fakti par bērniņa attīstību, kā arī parādīta filozofija, kas ir aborta pamatā – vai to var nosaukt par humānu?

Tā kā Latvijā aborti atļauti salīdzinoši neilgu laiku (līdz 12 grūtniecības nedēļai un ar izņēmumiem – līdz 24. nedēļai), tiks izmantoti avoti, kas saistās ar ASV, tādēļ, ka:

• Tur aborti teorētiski ir iespējami visas grūtniecības laikā, līdz ar to ir lielāka tiesu prakse abortu jautājumos un skaidrāk saskatāmi Šulca kunga aizstāvēto ideju augļi;
• ASV aborti notiek īpašās klīnikās, līdz ar to uzskatāmākas ir situācijas, kas saistītas ar „neveiksmīgajiem abortiem” (angliski – „botched abortion”, „failed abortion”, arī „live birth abortion”), kā arī abortu veicēju attieksmi pret dzimušu cilvēku dzīvību.

Tiks izmantoti divi ASV Augstākās Tiesas lēmumi – „Wade v. Roe” (1973.g) un „Gonzales v. Carhard” (2007.g). Tiks izmantoti arī materiāli saistībā ar kādu „neveiksmīga aborta” (angl. „botched abortion”) situāciju Floridā 2006. gadā. Sprieduma „Wade v. Roe” rašanās saistāma ar 1970.-1973. gadu, kad Džeina Rū (Jane Roe), īstajā vārdā Norma Makkorveja (Norma McCorway) tiesā apstrīdēja Teksasas štata abortu aizlieguma atbilstību ASV Konstitūcijai. Šajā spriedumā tiesa secināja, ka ASV Konstitūcijā vārds „persona” tiek lietots tikai attiecībā uz dzimušiem cilvēkiem un Teksasas likums, kas atzīst abortus par krimināli sodāmiem, neatbilst ASV Konstitūcijai. Sievietei saskaņā ar šo spriedumu tiesības uz abortu ir visā grūtniecības laikā, valsts var noteikt ierobežojumus, tikai sākot ar otro trimestri.

Pie kā šāda attieksme noved, skaidri parāda otrs ASV Augstākās tiesas spriedums „Gonzales v. Carhard”. Tā rašanās saistāma ar 2007. gadu, kad vēlīno abortu (angl. „late term abortion”) praktizētāju grupa ar Leroju Karhardu (Leroy Carhard) priekšgalā apstrīdēja 2003. gadā pieņemto Dilatācijas-ekstrakcijas (Dilatācijas-evakuācijas, angliski arī „D&X,” „Partial birth abortion”) abortu aizliegumuⁱ. Tiesas sprieduma iekļauto šīs metodes aprakstu ir svarīgi citēt pilnībā vairāku iemeslu dēļ:

• Tiesas spriedumā ir atsauce uz liecībām, kuras saistītas ar abortu aizstāvju organizāciju – Nacionālo Abortu līgu. Tas norāda, ka prasītāji nebija vienīgie, kas šādas metodes uzskata par pieņemamām. Savulaik pret to aizliegšanu balsoja arī Baraks Obama, tagadējais ASV prezidents.
• Lai arī autoram vairāki (tostarp arī ar medicīnu saistīti) avoti, neminot konkrētu informāciju, ir apstiprinājuši, ka kriminālie aborti notiek arī Latvijā (ir pat dzirdēts par ārstu, kurš tos netraucēti veic jau no padomju varas gadiem, turklāt tas viņa dzīvesvietā esot labi zināms) un, kā norādīja Marika Bērtule, Krīzes grūtniecības centra vadītāja, centra brīvprātīgajiem reizēm jautā par iespējām veikt kriminālo abortu, Latvijā nav neviena tiesas lēmuma saistībā ar šo (vismaz autoram tādi nav zināmi). Ir jāpārdomā, kāda ir mūsu attieksme pret šo noziegumu.

Tā kā dažkārt par „ne personām” tiek runāts arī saistībā ar dzimušiem cilvēkiem, ir vērts pārdomāt par šīm metodēm arī eitanāzijas sakarā – vai cilvēku izdomai šajā jomā vispār ir robeža? Tas arī tiks darīts nodaļā „Neliela atkāpe”.

Izmantojot Denisa Hovarda, „Movement for better America” prezidenta pētījuma materiālus, tiks mēģināts parādīt arī abortu ekonomiskās sekas. Šajā pētījumā lietotajai metodei ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses:

• Pozitīvi ir tas, ka par pamatu tiek ņemts iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku. Ņemot vērā, ka ASV abortu, kuru cēlonis ir grūtnieces veselības vai dzīvības apdraudējums, ir 0,68% no kopskaita ⁱⁱ, pārējie notiek, lai saglabātu „Dzīves kvalitāti,” jāpieņem, ka nenotiek abortējamo bērnu atlase.
• Sliktā puse ir tāda, ka šie skaitļi nav precīzi, jo neaptver zaudējumus ko rada aborta blakusefekti (pastiprināta alkohola, narkotiku lietošana aborta iespaidā, pašnāvības saistībā ar abortiem utt.).
• Latvijas apstākļos šādas metodes lietošana ir apgrūtināta, ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko stāvokli, iedzīvotāju migrāciju, politiskās un ekonomiskās pārmaiņas pēdējos 20 gados.

Tiks izmantoti arī mājas lapas „Life News.com” sniegtie materiāli. Šīs aģentūras darbības joma ir informācija par dzīvības aizsardzības aktualitātēm, tādēļ tā sniedz ziņas, kas ir interesantas mūsu jautājuma sakarā, bet ļoti reti nonāk lielo aģentūru (piem., Asociated Press) uzmanības lokā. Tiek atspoguļoti gan abortu (eitanāzijas) aizstāvju, gan pretinieku viedokļi. Šeit netiks apskatīti visi Šulca kunga uzskati – nevēlamas grūtniecības salīdzinājums ar sastrutojumu un vēl vairāk, izteicieni par nedzimušo kā augoni un laikā neveiktajiem abortiem jāanalizē citā rakstā.

Vēlmes nav mērķi!

Vispirms ir jāatzīmē, ka Šulca kungs ir sajaucis divas atšķirīgas lietas, “Pro life” dalībnieku vēlmes uzdodams par mērķiem. Mēs vēlamies, lai visiem bērniem būtu lemts ieraudzīt sauli, baudīt tēva un mātes mīlestību utt. Mūsu mērķis ir informēt par aborta iespējamajām sekām un tā alternatīvām, tajā skaitā par adopciju. Tomēr izvēle vienmēr paliek sievietes un viņas tuvāko cilvēku, arī vīriešu, ziņā.

Kāpēc aborts ir slepkavība? Kur noved aborta attaisnošana?

„No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. labs koks nevar nest nelabus augļus un nelāga koks nevar nest labus augļus.” (Mt 7,15-17)

Ir pietiekami noskaidrots, ka bērns mātes ķermenī jau salīdzinoši agri spēj dzirdēt, mācās sajust garšu. Jau trešajā grūtniecības nedēļā viņam ir sava sirds un savas asinis. Skaists pierādījums tam, ka bērns mātes dzemdē ir patstāvīgs organisms, ir attēls, kuru ķirurģiskas operācijas laikā uzņēmis kāds preses fotogrāfs: 21 nedēļu veca bērna rociņa apņēmusi ķirurga pirkstu.

Jau apaugļotajai olšūnai ir savs, no mātes atšķirīgs ģenētiskais kods. Līdz ar to neiztur kritiku Šulca kunga apgalvojums par bērnu kā mātes ķermeņa daļu. Bērns jau kopš ieņemšanas brīža ir atsevišķs ķermenis, tātad aborts – šī ķermeņa iznīcināšana – ir slepkavība. Tam, ka šis bērns ir mātes miesās, nav nekādas nozīmes. Embrioloģijas profesors dr. Jānis Priedkalns, runājot par bērna cilvēktiesībām, raksta: „Cilvēka attīstība ir nepārtraukts process, kontinuums, kas iesākas apaugļošanās brīdī. (..) Piedzimšanas brīdis nav būtiski izšķirošs vairumam organisma sistēmu, kuru attīstība turpinās un kuras savu briedumu sasniedz dažādos laika periodos pēc piedzimšanas. (..) Visā pirmspiedzimšanas periodā nav konstatējams kāds bioloģisks pārejas moments, pirms kura auglis vēl nebūtu apzīmējams par cilvēku un pēc kura auglis tāds būtu: visa pirmspiedzimšanas attīstība ir nepārtraukts process, kas turpinās pēc piedzimšanas.”ⁱⁱⁱ Minesotas Universitātes bioētikas profesors Ronalds Jūdžins Kranfords (1940-2006) 1987. gadā bērnus mātes vēderā salīdzināja ar Nepārejoša Veģetatīvā Stāvokļa (angl. Permanent Vegetative State), anencefālijas slimniekiem un komā esošajiem pacientiem.^iv Abortu aizstāvju uzskatu par nedzimušu bērnu savulaik skaidri formulēja ASV Augstākā tiesa spriedumā „Wade v. Roe”: „ Lai arī valsts nevar ignorēt šīs tiesības (uz privāto dzīvi – tulk.), tā ir ieinteresēta abu – gan grūtnieces, gan cilvēka dzīvības potenciāla – saglabāšanā.” Pie kā noved tas, ka cilvēka dzīvība tiek aizsargāta tikai pēc piedzimšanas, skaidri parāda citāts no vēl viena ASV Augstākās Tiesas sprieduma – „Gonzales v. Carhard” (2007.g). Vairāki 2. un 3. trimestra abortu veicēji ar Leroju Karhardu (Leroy Carhard) priekšgalā lūdza atcelt „Dilatācijas un Evakuācijas” abortu aizliegumu. Tiesa savā spriedumā citēja apelācijas tiesas sniegto šīs metodes aprakstu: „Parastajā otrā trimestra procedūrā, kuru sauc par „Dilatāciju un Evakuāciju” ārsts vispirms atvieglo dzemdes muskuli, tad ievieto ķirurģiskos instrumentus augļa satveršanai un izvilkšanai caur dzemdes kanālu un vagīnu. Parasti procedūras laikā auglis tiek sadalīts.^v (..) Lai galva varētu noslīdēt pa dzemdes kakliņu ārsts parasti sadur vai salauž augļa galvaskausu.” ^vi „Atvieglošanas procesu ārsts iesāk, ievietojot dzemdes kakliņā laminārijas (jūraszāles). Muskuļa atvieglošanā vienlaikus var lietot medikamentus, piem., misoprostolu, kuri veicina laksatīvo efektu. Atvieglojuma pakāpe var atšķirties un ārsts nevar paredzēt konkrētā pacienta reakciju. (..) Daži ārsti, īpaši otrā trimestra beigās, var augli nonāvēt dienu vai divas pirms ķirurģiskās atdalīšanas. Augļa ķermenī, nabas saitē vai amniotiskajā šķidrumā tie injicē digoksīnu vai kālija hlorīdu.” ^vii Ko izjūt nevarīgais bērns mātes dzemdē, var iedomāties ikviens, kas ir lietojis lielveikalos nopērkamās sojas mērces – tajās ir augsta kālija hlorīdam radniecīgā vārāmā sāls (nātrija hlorīda) koncentrācija. Kālija hlorīda un grants maisījumu pie mums lieto ielu kaisīšanai ziemā. Tiesa norādīja arī, ka „zinātnes valodā izsakoties, auglis ir dzīvs organisms mātes dzemdē neatkarīgi no dzīvotspējas ārpus tās.” ^viii Kas notiek, ja augļa nonāvēšanai ievadītie preparāti neiedarbojas un notiek priekšlaicīgas dzemdības (šādu situāciju angliski sauc arī par „botched abortion” – „neveiksmīgu abortu”^ix)? To skaidri parāda notikums, par kuru nesen Floridā izvirzītas apsūdzības kādas abortu klīnikas īpašniecei un darbiniekam. Fakts, ka „botched abortion” reizēm nonāk federālo un štatu likumdevēju dienas kārtībā^x, liek domāt, ka šāda situācija nav unikāla. Savukārt tas, ka šīs klīnikas darbiniekam – Žanam Pjēram Renelikam (Jean Pierre Renelique) sakarā ar šo lietu jau ir atņemta medicīnas darbinieka licence, liek domāt, ka notikums ir patiess.^xiTas raisa pārdomas par abortu aizstāvju attieksmi arī pret dzimuša cilvēka dzīvību. 2006. gadā kādā Floridas štata Maiami apkārtnes abortu klīnikā vērsās 18 gadus veca jauniete 23. grūtniecības nedēļā, kura vēlējās veikt abortu. Viņai tika izsniegti attiecīgie preparāti.^xii Tā kā tie neiedarbojās kā bija paredzēts, paciente nākamajā dienā klīnikā vērsās otrreiz. Uzgaidāmajā telpā gaidot pieņemšanu pie abortu veicēja, viņa dzemdēja meitiņu. Abortu klīnikas īpašniece B. Gonzalesa tā vietā, lai reģistrētu dzimšanu, bērnu noslēpa un vēlāk, uzmaukusi mazajai maisu, izmeta viņu (dzimušu bērnu!) klīnikas atkritumos.^xiii

Kādas abortu klīniku ķēdes īpašnieks pēc atteikšanās no abortu prakses intervijā atzina vairākas nepatīkamas nianses.

„Jaut. Vai Jūsu klīnikās veica tikai pirmā trimestra abortus?
Atb. Ak, nē. Abortu biznesa cilvēki pirmā trimestra abortus nevēlas. Tā nav zelta ādere. Ienesīgākie aborti ir otrā trimestra vidū un trešā trimestra sākumā.
(..)
Jaut. Vai Jūsu darbinieki atlika abortus, lai tos varētu ieskaitīt ienesīgākā kategorijā?
Atb. Es pats to nekad nedarīju. Jums ir jāsaprot (ceru, ka tas nav pārkāpums, bet es vēlos būt godīgs līdz galam), ka es sākumā biju pakļauts dr. Stīvenam Bringamam (Bringham), par kuru jūs droši vien zināt vai esat dzirdējuši. Un viņam šajā ziņa bija nelāga slava. Viņš bija ievērojams arī ar atkārtotu šļirču lietošanu un citām lietām, kuras es nekad nebūtu darījis.”^xiv
 
Diemžēl nevar saprast, no kurienes Šulca kungs ir ņēmis apgalvojumu, ka „Amerikas Savienotajās Valstīs vardarbīgo noziegumu skaits ievērojami samazinājās pēc tam, kad legalizēja abortus”. Amerikāņu „Eliota institūta” (angl. „Elliot Institute”) pētnieki šajā sakarā norāda uz 330% pieaugumu laikā no 1967 līdz 1987. gadam.^xv

Vēl ir jāatzīmē kāda pretruna Šulca kunga rakstītajā: vai var runāt par sakrālu procesu (kā par abortu velētos teikt god. seksologs), kuram ir smagi blakusefekti (to eksistenci Šulca kungs ir atzinis raksta beigās)?

Saskaņā ar „Movement for better America” prezidenta Denisa M. Hovarda^xvi aprēķiniem, 50 miljoni abortu ASV ekonomikai 1970.-2005. gadā ir radījuši zaudējumus 35 triljonu dolāru apmērā.

Ievērojot iepriekš sacīto, abortu nekādā ziņā nevar nosaukt par kaut ko sakrālu, kā to vēlas Šulca kungs. Arī legāls aborts ir slepkavība. Nevar runāt arī par abortu veicēju cieņu pret dzimuša cilvēka dzīvību – būtu dīvaini, ka Gonzalesas kundze par slepkavu būtu tapusi vienā dienā, nesākot ar „sakrālo procedūru” (Šulca kunga vārdiem runājot) veikšanu.

Likumdošanā ir „expressis verbis” („izsakot ar vārdiem” – latīņu val.) jānosaka likuma aizsardzība cilvēkam jau no ieņemšanas brīža.

Neliela atkāpe

Runājot par „Wade v. Roe”, atzīmējām tiesas secinājumu, ka ASV Konstitūcija cilvēka tiesības aizsargā, sākot ar piedzimšanu. Citiem vārdiem, organisma ģenētiskā piederība cilvēku sugai negarantē cilvēka tiesības. Turmāk šo ideju aplūkosim plašākā kontekstā.

1943. gada 30 . jūlijā toreizējais Minsteres arhibīskaps Klemenss Augusts fon Galens (1878-1946) rakstīja: „Valsts likumu krājuma 27. numurā (1943. gada 16. martā) ir ievietota Nacionālās Aizsardzības Ministru Padomes 1943. gada 9. marta pavēle .., kura stājas spēkā divas nedēļas pēc tās izziņošanas, t. i., 1943. gada 30. martā. Kā tagad kļuvis zināms, 11. martā, tātad pēc pavēles izsludināšanas, bet pirms stāšanās spēkā Valsts ārstu vadonis dr. Konti ir izdevis rīkojumu, saskaņā ar kuru tās 5. paragrāfa noteikumi tiek izmainīti tādā veidā, ka „austrumstrādniecēm” „saskaņā ar grūtnieces vēlēšanos” grūtniecība var tikt nesodīti pārtraukta. (..) Valsts slepenpolicija Sv. Franciska katoļu slimnīcā Ālenā (Vestfālē) kādu ārstu piespieda pārtraukt grūtniecību austrumstrādniecēm pret viņa gribu.

Man ir jānorāda, ka šī rīcība ir radījusi nemieru un sašutumu kristīgajās aprindās, kur tā ir kļuvusi zināma. Ikvienu abortu tās uzskata par pārkāpumu pret nevainīgā bērna dzīvību, kas ir pretrunā ne tikai ar valsts, bet arī ar Dieva likumiem.”^xvii

Neiedziļinoties sīkumos, skaidri redzams, ka abortus pieļauj tie paši cilvēki (konkrēti – Leonardo Konti), kas aizstāv arī eitanāziju. Tas pats attiecas arī uz kritiķiem (šeit tas ir pats K. A. fon Galens). Utrehtas (Nīderlandē) Universitātes tiesību teorijas katedras lektors Matijs de Bluā līdzīgi izsakās par mūsdienu procesiem.

Nacistu eitanāzijas prakse plašāk tika aplūkota rakstā „Kas ir eitanāzija?”^xviii, tādēļ šeit atzīmēsim tikai dažas būtiskākās detaļas.

Eitanāzijas teorētisko pamatu veidoja 1920. gadā izdotā psihiatra Alfrēda Hohes un jurista Karla Bindinga grāmata „Die Freigabe der Vernictung lebensunwerten Lebens”. Autori apgalvoja, ka ir noteiktas cilvēku grupas, kuras var nesodīti nonāvēt:

• invalīdi;
• garīgi slimie;
• „garīgi veselie, kuri kāda notikuma, piemēram smaga, nāvīga ievainojuma rezultātā ir zaudējuši apziņu un, ja viņiem būtu jāatmostas, tie atmostos dzīvei neizsakāmā nabadzībā”.^xix

Sal. P. Singera izteicienu laikrakstā „New York Times” 2009. gada jūlijā: „Iedomāsimies, ka ārstēšana maksā miljons dolāru. Vai tas būs tā vērts? Desmit miljonus? Vai ir kāda robeža tam, cik, pēc jūsu domām, jūsu apdrošinātājam būtu jāmaksā, lai kāda cita dzīvei piesviestu sešus mēnešus? Ja pastāv tāda robeža.., tad jūs sākat domāt, ka medicīnas izdevumi ir jāierobežo.” „Pirmkārt, mēs varētu teikt, ka ieguvums no veselības aprūpes ir daudzas izglābtās dzīvības. Bet šis arguments ir pārāk primitīvs. Pusaudža nāve ir lielāka traģēdija par 85-gadīga pensionāra nāvi. (..) Viena pusaudža glābšana ir līdzvērtīga 14 85-gadīgo izglābšanai.”^xx
 
Pēc autoru domām, šo ļaužu eksistence bija zaudējusi jēgu gan viņiem pašiem, gan sabiedrībai. Šie ļaudis bija „balasta eksistences” un „tukšās cilvēkčaumalas.” Vēlāk nonāvējamo loks tika paplašināts, iekļaujot tajā noziedzniekus, prostitūtas, alkoholiķus… SS vadoņa H. Himlera vietnieks Reinhards Heidrihs notiesātus vācu noziedzniekus 1939. gada augustā apzīmēja par „konserviem”. Karls Brants, Ādolfa Hitlera personīgais ārsts, Nirnbergas tribunālam iesniedza grāmatu, kurā „nevērtīgie” bija nosaukti par „gaļas gabaliem bez īstas cilvēciskas dvēseles.”^xxi Vācu vēsturnieks Uve Kaminskis šajā sakarā raksta: „20. un 30. gados ir vērojama iestāžu pacientu vērtējuma pazemināšanās, ko veicināja aprūpes krīzes Veimāras republikā un nacistu rasu ideoloģija. Nevērība pret psihiatrisko pacientu dzīvībām pavēra ceļu liela apmēra slepkavībām.”^xxii Kā norāda cits vācu vēsturnieks, Drēzdenes Tehniskās Universitātes profesors Klauss Dītmārs Henke, prominentākie „rasu higiēnas” aizstāvji eitanāzijas ideju kategoriski noraidīja.^xxiii Starp eigēniku un eitanāziju nebija tiešas saistības.^xxiv Minesotas (ASV) universitātes bioētikas profesors Ronalds Jūdžins Kranfords (1940-2006), pazīstams arī kā eitanāzijas aizstāvju biedrības „Hemlock society” izpilddirektors, 1987. gadā rakstīja, ka apziņa ir galvenā cilvēka personas pazīme un ka bezsamaņā esoša pacienta nonāvēšana, ja nepastāv izredzes par viņa atveseļošanos, nebūtu krimināli sodāma^xxv. Šajā sakarā ļoti zīmīgs ir kāds cits Kranforda izteiciens intervijā televīzijas kanālam “Fox News” 2005. gadā:

„Jaut.: Vai Jūs reiz teicāt, ka pacientiem veģetatīvajā stāvoklī būtu jāatņem konstitucionālās tiesības? Vai Jūs, ser, teicāt par pacientiem ar progresējušu Alcheimera slimību, ka tiem ir bezjēdzīgi ievietot barojošo cauruli?
Kranfords: Man šķiet, ka pirms daudziem gadiem es kopā ar kādu konstitucionālo tiesību speciālistu uzrakstīju rakstu par veģetatīvā stāvokļa pacientu tiesībām.
Jaut.: Un tātad, vai Jūs tā teicāt?
Kranfords: Jā, jā, tā bija.
Jaut.: Tātad, Kranforda kungs, barojošās caurules pieslēgšana pacientiem ar progresējušu Alcheimera slimību ir bezjēdzīga un cilvēkiem veģetatīvā stāvoklī nav konstitucionālo tiesību. Vai Jūs tā teicāt?
Kranfords: Ir divas lietas. Ar otro, tas ir, ar progresējušas Alcheimera slimības^xxvi pacientiem, ir tā, ka tiem ievietot barojošo cauruli nav jēgas, jo, ja viņi nespēj – tie ir tādā stāvoklī, tik plānprātīgi, ka viņiem barojošo cauruli nevajag…”

Zīmīgi ir tas, ka Alcheimera slimība ir neārstējama, tā pirmo reizi tika aprakstīta 1901. gadā un kā Alcheimera slimība pazīstama kopš 1910. gada, tātad šī diagnoze bija zināma arī A. Hohem un K. Bindingam. Kāda pēc „dr. Humānās Nāves” (tā R. Kranfords sevi nosauca kādā intervijā) domām ir „humāna nāve”, noprotams no žurnāla „Jewish World Rewiew” redaktora Nata Hentofa (Nat Hentoff) skaidrojuma sakarā ar Terijas Skiavo-Šindleres (1963-2005) eitanāzijas lietu. Jāpiebilst, ka Terijai Skiavo-Šindlerei īpaša aprūpe kļuva nepieciešama, kad 1991. gadā nezināmu iemeslu dēļ viņai uz īsu brīdi apstājās skābekļa piegāde smadzenēm. Viņas dzīvesbiedram, piesaistot R. Kranfordu kā galveno medicīnisko ekspertu, pēc ilga tiesas procesa 2005. gada martā izdevās panākt dzīvību uzturošās sistēmas atvienošanu (R. Kranforda uzstādītās diagnozes “nepārejošs veģetatīvs stāvoklis”, angl. ‘Permanent Vegetative State’, pamatotība vēl joprojām tiek apstrīdēta):

„Es atklāju, cik briesmīga un sāpīga šī agonija ir cilvēkam, kurš, atšķirībā no Terijas, nav nepārejošā veģetatīvajā stāvoklī un kurš spēj sajust. Apmēram astotajā dienā bez maizes un ūdens viņas aknas, liesa, kuņģis, barības vads, mēle un acu āboli uztūks un sāks plaisāt. Devītajā vai desmitajā dienā visi viņas orgāni būs saplaisājuši un sašķēlušies. Neilgi pēc šīs smagās agonijas viņa nomirs.”

Minētie fakti liek domāt, ka mūsdienu abortu un eitanāzijas aizstāvju attieksme pret cilvēku būtiski neatšķiras no SS „lietpratēju” (vācu val. „Gutachter”) (F. Mennekes, H. Pfanmillera utt.) attieksmes pret neārstējami slimajiem.
 
Aborts – vai tikai sievietes priekšrocība? Un kā ir ar seksuālo izglītošanu? Vai „Pro life” ir pret izvēli?
 
1988. gadā ASV abortu aizstāvju organizācija Alana Gutmahera institūts 38 valstīs aptaujāja 1900 sieviešu, kuras bija izšķīrušās par abortu. 51% sieviešu par iemeslu minēja problēmas savstarpējo attiecību jomā, tostarp 23% norādīja, ka abortu vēlas vīrs vai draugs, 7% – ka abortu vēlas vecāki. Tikai 1% par iemeslu minēja izvarošanu vai incestu.^xxvii Tātad vismaz 51% abortu ir saistīti arī ar vīrieša izvēli. Kā raksta amerikāņu psihoterapeits Vincents M. Rue, vīrietis cieš no aborta sekām arī tad, ja viņš ir pierunājis sievieti veikt abortu. Lielākā daļa laulību pēc aborta izjūk, tātad arī šajā jomā aborts attiecas arī uz vīrieti. Šajā sakarā zīmīgs piemērs citēts asociācijas „Papardes zieds” veiktajā pētījumā par jauniešu seksuālo izglītību (intervējamā ir kāda 20 gadus veca jauniete) :

„Katrīna: Viņš teica, ka tas nav viņa bērns. Bet es zinu, ka tas ir tikai viņa. Viņš netic. Tā mēs arī izšķīrāmies. Viņš jau gribēja, lai es abortu taisu.
Intervētāja: Viņš pirmais ierosināja abortu?
Katrīna: Jā. Es teicu, ka nē. (..) Es jau parunāju ar Taņas tanti. Viņa jau labāk zina. Viņa teica, lai es atstāju. Es viņai prasīju padomu, ko darīt. Viņa teica, ka tas bērniņš taču dzīvs. Un vēl viņa teica, ja pirmo reizi uztaisa abortu, tad vēlāk var gadīties, ka bērniņi nebūs vispār. Tā es arī atstāju.”

Katrīnas stāstītajā skaidri redzams, ka abortu ierosinājis viņas partneris un ka palīdzība ir nākusi no kādas kristīgas misijas vadītājas (pētījumā nosaukta par Taņas tanti). Tajā pašā pētījumā autori secina: „Apzinoties ģimenes vājo lomu jauniešu seksuālajā izglītošanā un atbalstā, nozīmīga kļūst valsts loma. Sociālā riska grupu jauniešu stāsti liecina, ka risku radījis ir atbalsta trūkums un krīzes brīžos atbalstu sniegušas reliģiskas un sabiedriskas organizācijas, nevis valdības un pašvaldību kopīgi veidoti atbalsta tīkli.”

Arī kontracepcijas jomā Šulca kungs neko būtisku nav pateicis. Šī doma ir izteikta jau “Wade v. Roe” spriedumā. Ja pieņem, ka šis ieteikums tiešām ir efektīvs, tad ir sagaidāms, ka būtu jāpastāv apgrieztai proporcijai starp abortu skaitu un ieņēmumiem no pretapaugļošanās līdzekļu tirgošanas. Taču aina, kuru, atsaucoties uz „Planned Parenthood” 2008. gada darbības atskaiti, sniedz ASV dzīvības aizstāvji rāda pretējo – abortu skaits pēdējos gados ir pieaudzis par spīti pieaugušajiem valsts budžeta maksājumiem „ģimenes plānošanai”^xxviii. Vienīgā seksuālā izglītība ir tāda, kas veicina attieksmi pret savu ķermeni, t. sk. pret seksualitāti, kā Dieva dāvanu un kas liek domāt arī par atbildību seksuālajā saskarsmē. Būtu jāveido arī ģimenei draudzīga valsts politika, kas veicinātu pozitīva ģimenes tēla veidošanu. Kas attiecas uz izvēles tiesībām, „Pro life” ir par tādu izvēli, kas ir saistīta ar atbildību par tās sekām. Ikvienam – gan vīrietim, gan sievietei, gan ārstam – ir jāzina, ka, izvēloties abortu^xxix, viņš vienlaikus izvēlas arī aborta sekas – pēcaborta sindromu.
 
Nederīgā sāls

Ir vērts aplūkot arī, kāda ir pašu kristiešu rādītā priekšzīme. Vai mūsdienu kristieši tiešām ir „gaisma pasaulei”? Tas tiks noskaidrots, aplūkojot medmāsas Džilas Stanekas sniegtās liecības.^xxx Viņa, nevēlēdamās saskarties ar abortiem, iestājās darbā kādā Luterāņu Baznīcas klīnikā, taču jau drīz bija jāpiedzīvo vilšanās. Savā liecībā Stanekas kundze raksta: „Bet visbriesmīgāk bija uzzināt, kādu abortu metodi „Christ Hospital” lieto. To apzīmē ar vārdiem „inducētās dzemdības.” (..) Ārsta mērķis ir izraisīt priekšlaicīgas dzemdības. Bērns nomirst dzemdību laikā vai drīz pēc tam.”^xxxi „Gadījumā, ja bērns piedzimst dzīvs, viņš saņem „komforta aprūpi” (angliski „comfort care”), ar ko saprot bērna uzturēšanu siltumā līdz viņš/viņa nomirst. (..) Bērns tiek ievietots “Christ Hospital” jaunajā „Komforta telpā”, kuras inventārā ir arī „pirmā foto mašīna”, ja vecāki vēlas abortētā bērna profesionālu fotogrāfiju, kristību piederumi, kristību tērps un apliecība.” ^xxxii „Garīgu ietērpu infanticīda ļaunumam piešķir nonāvētā bērna kristīšanas iespēja.”^xxxiii Pirms „komforta telpas” abortētie bērni mira „novazātā labuma telpā” („Soiled utility room”)^xxxiv. Citi darbinieki man ir snieguši asinis stindzinošas liecības par inducētajās dzemdības dzimušajiem, kurus viņi pārraudzīja. (..) Citai medmāsai neliek mieru atmiņas par kādu abortētu bērnu, kurš piedzimstot svēra daudz vairāk nekā gaidīts – gandrīz divas mārciņas. Atmiņas viņai neliek miera, jo tā nezina, vai rīkojusies pareizi, nesniedzot bērnam medicīnisko palīdzību.”
 
Nobeigums

Izanalizējot ASV abortu prakses piemērus, ir skaidri redzams, ka

• Šulca kunga nostāja abortu jautājumā ir kategoriski noraidāma. Ideja, ka organismam, kurš ģenētiski pieder cilvēku sugai, kādā dzīves posmā var nebūt tiesiskas aizsardzības, kas ir abortu pamatā, ir noraidāma. Tās vispārīgai pieņemšanai (un tā jau notikusi) nākotnē būs iepriekš neparedzamas, bīstamas sekas. B. Gonzalesas un citi gadījumi parāda, ka aborts ir cieši saistīts arī ar necieņu pret dzimuša cilvēka dzīvību.
• Abortu nekādā ziņā nevar nosaukt par dabisku un sakrālu – tad par tādiem būtu jānosauc arī SS „dakterīšu” (piem., K. Branta) noziegumi pret „nevērtīgajiem”. Diemžēl abortu (un arī eitanāzijas) aizstāvju izdomai nonāvēšanas metožu jomā nav robežu.
• „Partial Birth Abortion” un Ronalda Jūdžina Kranforda piemēri, kā arī daži citi fakti liek domāt, ka mūsdienu abortu un eitanāzijas aizstāvju attieksme pret neārstējamajiem neatšķiras no nacistu uzskatiem par „nevērtīgajiem”.^xxxv
• Klemensa Augusta fon Galena uzdotie jautājumi, 1941. gada 3. augustā nosodot nacistu eitanāziju, ir aktuāli arī mūsdienu eitanāzijas sakarā. Arī mūsdienās nav garantijas, ka par cilvēciskuma galvenajām pazīmēm reiz netiks pasludinātas kustības spējas, nevainojama sirds (plaušas, nieres utt). Kurš varēs būt drošs, ka viņu kādā brīdī neatzīs par „nepersonu”, kuras nonāvēšana nav noziegums? ^xxxvi
• Abortu pretinieku vēlme (nevis mērķis) ir tas, lai katram bērnam būtu sava, mīloša ģimene. Izvēlei ikvienā gadījumā ir jābūt saistītai ar atbildību (pirmkārt – vīrieša atbildību) par tās sekām.

Ko darīt? Uz šo jautājumu atbildi sniedz jau iepriekš citētais abortu ārsts:

„Jaut.: Pastāstiet, kas piespieda Jūs mainīt savus uzskatus?
Atbilde: Es uzaugu Baznīcas vidē, tādēļ zināju, ka aborts ir grēks. Es pat teiktu, ka pēdējos piecos gados izjutu smagu depresiju un vainas apziņu, kas noveda pie atkarības no kokaīna.(..) Visbeidzot, kad nonācu Pensilvānijas pavalsts koledžā, lai atvērtu abortu klīniku (ko es nevēlējos tur darīt), man bija iespēja satikt „Right to Life” grupu, kura, atnākot pie manis, nepazemoja un neaizskāra, tā izveidojot labu kontaktu.
Jaut.: Pastāstiet sīkāk, kā viņi to paveica?
Atb.: Bija jāizcīna nopietna cīņa, lai klīniku varētu atvērt. Mans attēls bija avīzes pirmajā lappusē. (..) Bija daudzi protesti, visādi lūgšanu gājieni, kurus „Right to Life” rīkoja, lai mani atturētu no atvēršanas, bet es tos visus spēju pārvarēt. (..) Tad kādu dienu man pateica, ka klīnikas ārpusē piketē futbola komanda. Es ar miesassargiem izgāju paskatīties, kas notiek. Bet bija tikai viens kungs Pensilvānijas futbola komandas tērpā, kurš sāka ar mani runāt.”^xxxvii

Šis nezināmais vīrs, vienkārši, ar mīlestību sarunājoties, izdarīja to, ko nespēja simti piketētāju ar plakātiem, piem., „Abortion is not healthcare!” „Women need love, not abortion!”^xxxviii utt. Cilvēks-grēcinieks ir jāmīl, bet ir jāienīst grēks, ko šis cilvēks dara.

Raksta nobeigumā atliek tikai vēlreiz, nedaudz pārfrāzējot, citēt Džilu Staneku:

„Aborts ir vēzis, kas vārda burtiskā nozīmē nonāvē cilvēci. Tas nonāvē mūsu bērnus un vienlaikus arī sirdsapziņas. Tas sākās tad, kad mēs izstūmām Dievu no lēmumu pieņemšanas un mazās būtnes mātes ķermenī pasludinājām par „ieņemšanas produktiem”, nevis par bērniem: zēniem un meitenēm. Un vai vēl kādam ir pārsteigums, ka mēs tagad šo plīvuru noņemam tālāk un ļaujam abortēt dzimušus „ieņemšanas produktus”? Es strādāju „Kristus” slimnīcā, kurā šīs briesmīgas lietas notiek!^xxxix”