Jau vairākus gadus Radio Marija Latvija sadarbībā ar vietni Katolis.lv lasītājiem un klausītājiem piedāvā gatavoties Ziemassvētkiem, sekojot īpašam Adventa kalendāram. Adventa kalendāru, kurā parasti ir Svēto Rakstu lasījumi, kā arī priesteru un mācītāju sagatavoti pārdomu teksti, papildina attēli. Šogad par Adventa kalendāra vizuālo noformējumu rūpējās māksliniece Guna Miķelsone, kura aktīvi darbojas smilšu animācijā, zīmē karikatūras, kā arī ilustrē bērnu grāmatas. Starp citu, viena no viņas ilustrētajām grāmatām – Daigas Kažes „Stāsti dzirdīgām ausīm“ – iznākusi šī gada Adventa laikā.
Beidzoties Adventam un Adventa kalendāram, aicinājām mākslinieci nedaudz pastāstīt par to, kā viņa rod idejas un smeļas iedvesmu saviem darbiem.
Vispirms vēlos Jums jautāt, kāpēc vispār piekritāt radīt vizuālo noformējumu Adventa kalendāram?
Ja man laiks un iespējas atļauj, tad es vienmēr mēģinu atsaukties aicinājumam izpalīdzēt.
Kalendārā katras dienas pārdomas papildināja kāds no Jūsu zīmējumiem. Kā izvēlējāties ikdienas zīmējumu, kas Jūs šajā procesā iedvesmoja?
Vados pēc tēmas, kas dota katrai dienai. Citreiz ideja zīmējumam rodas uzreiz, it kā pati no sevis, bet citreiz iedvesma ir jāpameklē. Man idejām rosīties palīdz citu mākslinieku un grafisko dizaineru darbu apskate – redzot, kā līdzīgu tēmu ir attēlojuši viņi, arī manas idejas sāk “līst laukā” no ierastiem rāmjiem. Un, protams, arī pastaigas palīdz iedvesmai!
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai vienu zīmējumu radītu? Vai uzreiz pirmā iedvesma tiek uzlikta uz papīra un kļūst par veiksmīgu gala rezultātu?
Laiks, kas nepieciešams, ļoti atkarīgs no tā, cik ātri izdodas noķert ideju zīmējumam. Tā kā lielākā daļa tēmu ir visai abstraktas, tad ne vienmēr uz sitiena ienāk prātā, kā attēlot, piemēram, autoritāti vai līdzjūtību. Bet, kad īstā ideja ir atrasta, tad pati zīmēšana aizņem vien kādu pusstundu.
Cik ilgi jau nodarbojaties ar zīmēšanu un kā atklājāt šo talantu?
Zīmēšana ir mana sirdslieta jau kopš bērnības, līdz ar to gan izglītība, gan darbs vienmēr ir bijuši saistīti ar mākslu.
Vai Jums ir īpaši rituāli zīmējot?
Ir lietas, ko es daru ierastā veidā, bet tie pārsvarā ir praktiski jautājumi kas skar papīru, zīmuļu vai citu materiālu izvēli un novietojumu, kas man ērts. Varbūt par tādu kā rituālu varētu nosaukt to, ka bieži, veidojot ilustrācijas (īpaši bērnu grāmatām), es fonā lieku animācijas filmas. Gan vizuālie tēli, gan mūzika tajās man palīdz noskaņoties.
Kas Jums sagādā prieku vai gandarījumu par paveikto?
Ja darbs izdodas tāds, ka man pašai ir prieks skatīties, tad ir liels gandarījums. Kā arī citu cilvēku atsauksmes un reakcijas. Vienmēr ir milzīgs prieks dzirdēt, ja kādu cilvēku mani zīmējumi ir iepriecinājuši vai uzrunājuši!
Jūs nodarbojaties arī ar smilšu kino. Ir vieglāk “zīmēt” ar smiltīm vai arī ar zīmuli? Kāpēc?
Grūti pateikt, ar ko vieglāk zīmēt – katrai tehnikai ir sava specifika. Taču jāatzīst, ka ar smiltīm zīmēt ir ātrāk. Kad ir apgūti smilšu animācijas tehnikas pamati un sāc lietot visu plaukstu, tad, piemēram, jahtas buru var uzzīmēt ar vienu delnas kustību. Savukārt ar zīmuli tas tomēr aizņem mazliet vairāk laika, jo ir tikai viens neliels grafīta punktiņš, kas var veidot līniju.
Smiltis kā glezna “darbojas” tikai brīdi. Vai nav žēl, kad pašas radītais atkal ir prom?
Nav gan. Bet tas tāpēc, ka smilšu animācijā galvenais nav zīmējums, bet gan kustība, kurā viens tēls un aina plūstoši nomaina nākamo. Es uz smilšu priekšnesumu skatos vairāk kā uz deju, kas jābauda procesā, kamēr tas notiek. Un tad, kad tas ir beidzies, tad paliek tikai emocijas, kas radās priekšnesuma laikā. Līdzīgi, kā dejotāji atkārto horeogrāfiju, arī man, zīmējot smiltīs, ir jāspēj atkārtot zīmējums tik pat labi, vai vēl labāk nekā iepriekšējā reizē.
Ņemot vērā, ka Adventa kalendāram zīmējumi ir brīvprātīgais darbs, kas Jūs motivē darīt kaut ko bez atlīdzības un kas, Jūsuprāt, varētu motivēt cilvēkus iesaistīties labdarībā vai brīvprātīgajā darbā?
Tā kā uzaugu Baznīcas vidē, tad ilgu laiku brīvprātīgais darbs man likās pašsaprotams – visi draudzes locekļi kalpo ar saviem talantiem. Bet vēlāk profesionālajā vidē iepazinu cilvēkus, kas nav saistīti ar Baznīcu, taču tāpat izvēlas piedalīties labdarības pasākumos bez atalgojuma. Tātad cilvēkos, neatkarīgi kristieši vai nekristieši, ir universāla vēlme palīdzēt otram – tā ir skaista atziņa mums pašiem par sevi, īpaši, ja kādreiz liekas, ka tikai agresija un rūgtums kopumā valda sabiedrībā. Tā laika gaitā arī es priekš sevis noformulēju apzinātāku motivāciju – brīvprātīgais darbs man ir pateicības izpausme. Es apzinos, ka mani talanti un iespējas, kur esmu varējusi tos pilnveidot, ir dažādu apstākļu sakritība; tā varēja arī nenotikt, ka es ar savu sirdslietu varu nopelnīt sev iztiku. Un tad, kad apzinos, cik daudz man ir dots tā pat vien, tad dot kaut ko atpakaļ pasaulē šķiet laba ideja. Un tas labais pēc tam nāk atkal atpakaļ! Izklausās pēc klišejas, bet tā tiešām ir.
Ko Jums pašai nozīmē Adventa laiks un kas palīdz šai laikā sagatavoties Kristus dzimšanas svētkiem?
Ziemassvētki ir skaisti, gaismas pilni svētki – gan tiešā, gan paplašinātā nozīmē – un ir vienkārši prieks, ka tie tuvojas! Adventa tradīcijas, mūzika, gaismiņas, ēdieni, labestība cilvēkos – tas viss palīdz noskaņoties un sagatavoties skaistajiem svētkiem. Šogad, protams, ļoti pietrūkst aktivitāšu, kas esošo apstākļu dēļ ir aizliegtas, piemēram, dziedāšanas korī, piparkūku cepšanas ar radinieku bērniem vai vienkārši kopā būšanas.
Ko sev un citiem cilvēkiem Jūs vēlētos novēlēt šajos svētkos?
Sajust svētku prieku un atrast veidu, kā to dot citiem, neskatoties uz šī brīža apstākļiem.
KABIA; Foto no G. Miķelsones personīgā arhīva
