Vakar, 25. janvārī, noslēdzās ikgadējā Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Katoļu kopienas “Chemin Neuf” galvenais aicinājums ir strādāt kristiešu vienotības labā, tāpēc tā ik gadu īpaši gatavojas Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību no 18. līdz 25. janvārim.
Šoreiz tās laikā kopiena ikvienam piedāvāja katru rītu internetā noklausīties piecas minūtes garu mācību, bet pēcpusdienā liecību, kas ievadīja pārdomās par vienotības nozīmi un nepieciešamību kristiešu starpā. Katra diena noslēdzās ar iespēju pievienoties tiešsaistē lūgšanai par kristiešu vienotību Otkombas abatijā. Šie video materiāli, kas rada lielāku izpratni par kristiešu vienotības nozīmi, ar latviešu subtitriem pastāvīgi pieejami “Net for God” youtoube kanālā ar latviešu subtitriem, kā arī šeit.
Mācības un liecības sagatavoja kopienas brāļi un māsas, kuri ikdienā strādā ar ekumenisma jautājumiem.
Turpinājumā nelieli fragmenti no izskanējušajām mācībām.
Kopienas konsekrētā māsa Blandīna Lagrū savā mācībā stāsta, ka mūsos ir kāds apvārsnis un bezgalīga cerība, kas mūs virza […], bet kristiešiem šis apvārsnis ir ietverts Jēzus lūgšanā Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā : “Tēvs, lai visi ir viens, lai pasaule ticētu.” Viņa salīdzina Jēzu ar šo apvārsni, kura pēdējie vārdi ir kā mums atstātais testaments, neskatoties, ka jau šajā brīdī ap viņu rodas plaisas – mācekļu vidū, starp Jēzu un reliģiskām autoritātēm. “Kad viss jūk un brūk, kad viss sarežģījas, tā vietā, lai muktu vai satrauktos, Dieva Dēls ieiet lūgšanā. Tas ir pilnībā neizprotami. Kāpēc lūgties, ja plaisas gadsimtu gaitā tikai padziļinās, piemēram, starp kristīgajām baznīcām? Līdz pat tam, ka vairs skaidri nezinām, kas mums būtu jāgaida kā “vienotība”. (..) Jēzus ir tur, kraujas malā, mūsu plaisās, lai būtu šī vienotības atmiņa. Tā notiek katru reizi, kad ceļam mūri, lai sadalītu cilvēkus. Katru reizi, kad strīds vājina ģimenes locekļus. Viņš iet mums pa priekšu, kad viss šķiet zaudējam savu saskanīgumu. Ir jāiedomājas Jēzus, kurš lūdzas visās sašķeltības situācijās.” B. Lagrū norāda, ka Jēzus ir kristiešu vienotības liecinieks, proti, Viņš ir mūsu atmiņa par kristiešu vienotību. “Bet nepietiek, ka Dēls ir tikai šī vienotības atmiņa, ir nepieciešams, ka Viņš kļūst tās ceļš. Tajā vakarā Ģetzemanes dārzā Jēzus saprot, ka izlīguma vieta būs Viņa paša miesa, un šī satikšanās vieta būs Viņš pats. Brīdī, kad Jēzus atdos savu dzīvi, brīdī, kad Viņš to atstās,Viņa dzīve kļūst par pāreju starp tautām, starp ģimenēm, starp Baznīcām. Uz krusta Jēzus kļūst par durvīm, kas ļauj šķērsot bezdibeņus.”
Kopienas brālis Olivjērs Matri piemin Dieva salauzto sirdi šajā vienotības ceļā, kas nav tāds, par kādu Jēzus lūdzās pirms savas nāves. “Baznīca ir sašķelta katoļos, protestantos, pareizticīgajos, anglikāņos, vasarsvētku draudžu locekļos, evaņģēlistos utt. Ir vairāk nekā 40 000 dažādu virzienu, un šis skaitlis pieaug no dienas dienā. Tas ir pretstatā tam, ko Jēzus lūdza savā lūgšanā; tas ir skandāls, un tas lauž Dieva sirdi. (..) Jēzus nekad nav lūdzies: “Tēvs, lai viņi sašķeltos un lai viņi vainotu viens otru kļūdās, lai pasaule varētu redzēt viņu mīlestības trūkumu.” Viņš drīzāk lūdzās: “Tēvs, lai viņi būtu viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis!””
Kopienas dibinātājs priesteris Lorāns Fabrs mācībā “Neiespējamais ir iespējams” atgādināja par četriem veidiem jeb posmiem, kā cilvēki uztver vienotību starp baznīcām. “Pirmais veids ir vienotība caur absorbciju. Mēs tā domājām 15 gadsimtus. (…) Katrs apšaubīja pārējos, bet nekad neapšaubīja pats sevi. Tā bija vienotība caur absorbciju. Bija nepieciešams, lai visi pievienojas manai Baznīcai. Bet tas nedarbojas, tas ne pie kā nenoved.
Otrais veids ir redzēt vienotību kā noslēpumu. Pēc kara mācītājs Marks Boegners, kuram bija katoļu draugi un kurš bija nopietni iesaistījies ekumenismā, lietoja izteicienu “nepārvarami mūri” starp mūsu Baznīcām. (…) Reizēm mēs sakām, ka sašķeltības mūri nesniedzas līdz debesīm. Tas nozīmē uztvert vienotību kā noslēpumu. Beigu beigās debesīs mēs visi būsim vienoti, bet tas nozīmē atteikties no Jēzus lūgšanas un neticēt, ka Jēzus lūgšana tiks uzklausīta. (…)
Trešais veids ir redzēt vienotību kā daudzveidīgu vienotību. Tas pašlaik ir ļoti modē jauniešu vidū. Tas nozīmē, ka no rīta piedalos laudēs pie klostermāsām, pusdienlaikā dodos uz protestantu dievkalpojumu un vakarā – uz evaņģēlistu vadītu lūgšanu grupu.
Un ir Dombes grupas veids. Grupa satikās Dombes abatijā gandrīz 50 gadus. Viņi teica: “Tā ir vienotība caur Baznīcu atgriešanos.” (…) Ja esam godīgi paši pret sevi, tad būtu jādomā šādi: ja mana Baznīca kļūs kristīgāka, ja savā Baznīcā tuvošos Jēzum, tas darīs iespējamu manas Baznīcas atgriešanos. Tādējādi mūsu ceļā pretim Kristum mēs satiksimies. Tā ir metanoia. Teijārs de Šardēns saka: “Viss, kas dodas augšup, saplūst.” Mēs noteikti satiksimies, un tā ir labā vēsts. Mūsu vienotība caur Baznīcu atgriešanos, tas nozīmē radīt satikšanās vietas, dialoga vietas un apjaust, ka būtiskais mums ir kopīgs. Tas nozīmē censties atpazīt to, kas ir būtisks, un to, kas ir mazāk būtisks. (..) Šī Dombes grupas vīzija par vienotību caur Baznīcu atgriešanos ir arī tā, ko apliecina pāvests Francisks. (…) Mēs visi esam brāli, un tieši tas ļauj virzīt lietas uz priekšu. Tas ir veids, kā izdzīvot šo metanoiju jeb atgriešanos.”
Lūk, arī ieskats izskanējušajās liecībās!
Katoļu priesteris, kopienas brālis Adams Stronijs: “Esmu Vesolas draudzes prāvests. Šī draudze ir uzticēta kopienai “Chemin Neuf”; katru dienu lūdzamies par kristiešu vienotību. Šī lūgšana pašlaik man ir ļoti svarīga, bet tā tas nav bijis vienmēr. Zināju, ka Jēzus vēlas kristiešu vienotību, bet nesapratu, ka vienotība var veidoties tikai tad, ja kopīgi atgriežamies, ka arī man pašam ir jāatgriežas. (…) Kad biju seminārists, manī bija daudz baiļu un aizspriedumu, kuru pamatā bija nezināšana. Nepazinu citas konfesijas, brāļus un māsas no citām Baznīcām. Gribēju saprast doktrīnu, ideju vēsturi, konfliktu rašanās cēloņus, un tas kļuva iespējams, kad studēju Romā, kur varēju klausīties ne tikai katoļu, bet arī citu teologu lekcijas. Katoļu teologi, kuri bija aizdegušies par ekumenismu, mani tiešām fascinēja. Viņu idejās bija svaigums, viņi ar tām mani aizrāva. Ieraudzīju, ka mana Baznīca bija patiešām izvēlējusies iesaistīties ekumenismā, kā to paredz katoļu dokumenti. Bet bija nepieciešama arī sirds atgriešanās, kas notika, pateicoties citu kristīgo Baznīcu brāļu un māsu liecībām. (…) Šī ekumeniskā perspektīva ir kaut kas ļoti skaists, un mēs tajā esam vajadzīgi viens otram.”
Kopienas luterāņu māsa Ruta Lagemane: “Kungs lūdzās lai mēs visi būtu viens. Šī lūgšana man atgādina par kādu gandrīz 32 gadus senu notikumu. Tas bija Berlīnē, laikā, kad studēju Vācijā, un kopiena “Chemin Neuf” mani bija uzaicinājusi palīdzēt pirmajā Kānas sesijā Vācijā. Tā bija mana pirmā reize Berlīnē un mani dziļi uzrunāja brīdis, kad lūdzāmies pie Berlīnes mūra. Man šis mūris simbolizē arī sašķeltību starp Baznīcām. Nākamajā naktī pamodos, un man sirdī bija šī lūgšana: “Tēvs, lai visi ir viens, lai pasaule ticētu.” Es vairs nevarēju aizmigt, bija tā, it kā Jēzus klauvētu pie manām durvīm un manas sirds un teiktu: “Es lūdzos – nāc lūgties kopā ar mani!” Dažus mēnešus vēlāk, naktī no 9. uz 10. novembri, mūris krita. Vēlāk dzirdēju, ka daudzi katoļi katru dienu pl 12.00, atskanot baznīcas zvanu skaņām, bija lūgušies, atsaucoties Berlīnes katoļu bīskapa aicinājumam, par mūra krišanu, par vienotības atjaunošanos. Arī daudzi luterāņi pirmdienu vakaros tikās baznīcās Leipcigā un Berlīnē, lai lūgtos par mieru, nevardarbīgām pārmaiņām un mūra krišanu. Vēl nesen dzirdēju, ka evaņģēliskie kristieši un kristieši no Vasarsvētku draudzēm arī bija devušies lūgties pie mūra par tā krišanu. Esmu pārliecināta, ka arī pareizticīgie lūdzās šajā nodomā. Kad lūdzamies kopā, mūri var krist! Un Jēzus mūs aicina lūgties šo lūgšanu kopā ar Viņu.”
Atbildīgā par Kānas misiju Krievijā Guļja Karamanova: “Esmu dzimusi ateistu ģimenē ar musulmaņu saknēm. Tomēr Dievs tā vadīja, ka lūdzu kristību Pareizticīgajā baznīcā. Tajā laikā attieksme pret katoļiem un protestantiem bija ļoti naidīga. Ja kāds man tajā laikā būtu teicis, ka darbošos katoļu kopienā, es vienkārši būtu bēgusi no tā cilvēka, jo man tāda iespēja šķistu neiespējama. Tomēr Svētais Gars vadīja manu vīru un mani tā, ka pārcēlāmies uz Maskavu, kur iepazinām Svēto Kozmas un Damiāna draudzi, kas seko tēva Aleksandra Meņa tradīcijai. Tur mūs uzaicināja uz Kānas sesiju. Patiesībā turp devos tāpēc, ka biju salauzusi kāju, un man teica, ka tur nevajadzēs nodarboties ar maniem bērniem, kas man tajā laikā bija liela palīdzība. Tur pirmo reizi dzīvē satiku katoli. Šī cilvēka acīs, kad viņš runāja, saskatīju mieru un sajutu kaut ko no mūžības, kas mani ļoti saviļņoja. (…) Piedzīvoju kaut ko pilnīgi citādu, kaut ko, kā man trūka iepriekš. Atceros, ka mēs vairāki pareizticīgie piedalījāmies katoļu Svētajā Misē un dziedājām protestantu slavēšanas dziesmas! Šo pieredzi labi aprakstījis Vjačeslavs Ivanovs, sakot, ka tas ir kā sākt elpot ar abām plaušām, atklāt kaut ko, kā tavā Baznīcā nav. Pagājušajā gadā piedalījāmies katoļu Ziemasvētku svinībās Nižnijnovgorodā. Tur ierados ļoti nogurusi, bet tūlīt sajutu tādu Ziemassvētku klātbūtni, kā nekad agrāk. Sapratu, ka Kungs caur šo vienotības pieredzi mums atklāj kaut ko, kas mums nebija pieejams agrāk.”
Evija Puķe-Jansone, Chemin Neuf
