Iznācis šī gada Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles Vēstnesīša otrais numurs. Piedāvājam izlasīt Vēstnesīša ievadrakstu par ticību pandēmijas laikā. Pilnu izdevumu lasiet šeit.
Esam ieraduši domāt, ka Dievs atbildēs skaidri uz mūsu jautājumiem, kad Dievam uzticam visus savus satraukumus (sal. 1 Pēt 5: 7). Taču Dievs var uzdot arī mums jautājumus, kad piedzīvojam briesmas un mūsos ieviešas bailes saslimt, neatrast palīdzību, nonākt pie elpināšanas sistēmas, bailes nomirt. Ja līdz šim sāpes un nāve nav pārsvarā bijušas kultūras priekšplānā, tagad sastopam savu trauslumu un bezspēcību iepretī drāmai, kurā katram nākas piedalīties. Nevar atrast drošu patvērumu no neredzama ienaidnieka, raizēm un bailēm, sāpes satrauc dvēseli un prātu, dusmas izvēršas izmisumā, nekustīgā padevībā, ja tās nevar ieplūst tuvākmīlestības gultnē. Dievs licis konfrontēt nāvi, šo nenovēršamo un it kā nepanesamo notikumu, ar kuru adekvāti ļauj saskarties vienīgi Lieldienu perspektīva.
No nāves bailēm var izrietēt dzīvi saindējošs ļaunums, kas spiež pieņemt brīvības ierobežotību, pat atteikties no tās. Cerības, drosmes un piedošanas pamats ir ticība nebeidzamai dzīvei, kas tiks dota kā sasniedzams mērķis, kā liela vērtība, kuras labā varētu visu panest. Ticība uz augšāmcelšanos kā radošs spēks dzīvina jaunu un taisnīgāku sabiedrību. Šīs ticības dēļ Pāvils varēja atkārtot praviešu vārdus: „Nāve ir iegūta uzvarā. Kur, nāve, ir tava uzvara?” (1 Kor 15: 54–55). Nāves tuvošanās var rosināt meklēt pestīšanu. Par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi ticīgajiem jāliecina bez bailēm, jo pasaule gaida no kristiešiem palīdzību, kā cilvēkiem pieņemt notikušo un, to nobrieduši piedzīvot, gūt iemeslus cerībai, atvērties savādākai un patiesai perspektīvai par pasauli, jo līdzšinējie uzstādījumi cietuši bojāeju, atklājot mokošu garīgu tumsu.
Baznīca cenšas piedāvāt pamatojumus dzīvošanai un miršanai, kādi atrodami Jēzus nāvē un augšāmcelšanā. Vecajā derībā norises bieži skaidroja kā atriebību, kad dabiskos notikumus, katastrofas un karus, visādas likstas piedēvēja Dieva sodam un cilvēki meklēja iemeslus nelaimēm savās dzīvēs. Šāda skaidrošana varēja ieviest kārtību, noteikt atbildību, pazemīgi pieņemt šķīstošo sodu, beigās mainīt savu gaitu ar atgriešanos pie Dieva. Šādā perspektīvā izceļošana no Ēģiptes, Jeruzalemes sakāves un izpostīšana, zemes zaudēšana saprasta kā Dieva taisnības un žēlsirdības izpausme. Šāda tik instinktīva argumentācija pretēja žēlsirdīgam un pacietīgam Dievam, kas kā Līgavainis atgūst līgavu un tuksnesī uzrunā viņas sirdi (Os 2), viņu mierina. Pēc Jeruzalemes svētnīcas izpostīšanas, kad nebija iespējams salikt upurus, Dieva tauta atklāja no jauna Viņa Vārdu, sāka to lasīt, tajā ieklausīties. Kad Antiohs Epifans makabiešu laikos nogalināja tos, kas atteicās upurēt elkiem, radās jautājums: „Ja Dievs neaizsargā dzīvību, ko lai dara taisnīgie?” (sal. Ps 10: 3). „Vai ļaundariem taisnība, kad tie izsmej: kur ir tavs Dievs?” (sal. Ps 41: 4). Tad Izraēļa gudrība atklāj un attīsta mācību, ka dvēsele izdzīvo, dzīvība turpinās pēc šī laika. Dievs taču nevar pieļaut, ka viņa derībai uzticīgie ietu bojā.
Ar ticību var uztvert Dieva uzticību. Viņa laikā taisnību piedzīvo taisnīgie, ļaundari ar šausmām redz savas vainas. Tēva dotā dzīvība radībām ir mūžīga. Ja arī nāve izraisa bēdas, tā nevar novest izmisumā tos, kas paļaujas uz viņu. Bībele apspriež nevainīgas ciešanas. Ījaba grāmata apdomā noslēpumaino ļaunumu, kas izaicina taisnīgos. Tajā drāmā nepietiekoša ir Ījaba draugu tradicionālā atbilde, kas liktu atzīt neesošu vainu. Ījabs uzstāj uz savu nevainību un kādu laiku klusais un tālais Dievs parādās kā ienaidnieks. Dievs taču neaizsargā Ījabu no nelaimēm, nedz atbalsta draugu apsūdzību priekšā. Tikai beigās Dievs parādās – nevis atbild uz Ījaba jautājumiem, bet nostāda viņu Radītāja gudrības priekšā. Ījabs pēc savām neveiksmēm ir nosodīts par to no tiem, kas nākuši mierināt, jo viņš uzstāj uz nevainību, beigās paliek viens pats Dieva priekšā. Šajā ainā it kā iestājas klusums: puteklis un pelni, kas ir niecīgais cilvēks, atrodas Dieva majestātes priekšā. Pārsteidzošs ir Ījaba gala apliecinājums: „Es tevi pazinu no citiem. Tagad manas acis skata tevi” (Īj 42: 5).
Dievs neatklāj viņam ļaunuma noslēpumu. Ar visu paciesto Ījabs sasniedzis sava posta dziļumus, sava radības stāvokļa patiesību, un tikai tad var skatīt Tēva neaptveramo noslēpumu un atrasties tajā. Ījaba dramatiskajās norisēs Dievs atklājas kā tāds, kas, neskatoties uz ārējām izpausmēm, stingri tur kalpa dzīvi savās rokās. To apceram Lieldienu dienās.
Šo „krusta gudrību” jāstāda priekšā tiem, kuri ieļaunoti sāpju un nāves dēļ. Šīs gudrības piedāvāšana pasaulei ir žēlsirdība, kas pieceļ un apmierina dvēseles slāpes: Dievs mājo garīgā tuksnesī. Jauna un negaidīta situācija liek nobriest un savādāk domāt, atteikties, meklēt jaunus veidus, kā kalpot Dieva tautai. Dievs runā vēsturē un aicina uzticīgi pieņemt viņa gribu, kas vispirms īstenojas redzamos faktos. To nodod tālāk arī atbilstošas varas pieņemts pozitīvais likums. Jēzus paklausīja Tēva plānam, konkrēti padodoties tautas atbilstošām amatpersonām un impērijas vardarbīgajai varai. Dievs vēlas visu atjaunot Kristū un tas notiek ar atjaunotni Lieldienu noslēpumā. Tāpēc jāiepazīst krustā sistais Kristus (1 Kor 2: 2) un jāpārņem Kristus vājums Svētā Gara vadībā. Jāieklausās Kristū, kas vēlas uzrunāt sirdis. Jāļauj viņa Vārdam apgaismot mūsu pieredzi, uztverot Svētajos Rakstos Jēzus teikto Baznīcām. Mēs neesam sev devuši dzīvību un nevaram dot sev pestīšanu. Krustā sistā priekšā būtu jājautā: „Ko varu darīt tev, kas tik daudz darījis man?” (sal. Sv. Ignācija Garīgie vingrinājumi, 53).
Draudu un pestīšanas pieredzē jāpieņem pestīšana kā dāvana. Ļaudis kādreiz centās celt torni, lai „iegūtu sev vārdu” (Rad 11: 4), proti, lai gūtu stabilitāti pēc savas efektīvās sistēmas. Drošība tika meklēta ārējā vienveidībā, kurā cieta dažādība. Kad tornis sagruva, ļaudis zaudē vienotību, kas iegūta ar padošanos vienai kultūrai (valodai, projektam), tie atgūst atšķirības, bagātības un brīvības telpu. Ļaudis atgūst drošību aliansēs, kuras noslēdz savās attiecībās.
Rietumu civilizācijā vadošā loma bijusi zinātnes progresam, kuram daudzi pilnīgi uzticas. Pētniecībā gūto pārliecību tie uzskata par neapstrīdamām patiesībām, kurām jāuztic savs liktenis. Šādā kultūrā briest pārliecība, ka cilvēkam vara vairot dzīves dienas (Mt 6: 27). Pandēmijas pieredze ir kā plaisas tornī, kas lepni paceļas debesīs. Satricinātas politiskās un ekonomiskās sistēmas, kuras regulē tautu dzīvi un it kā nodrošina labklājību. Pat reālu vai iedomātu tiesību kultūra padodas bez diskusijām, kad vietā nāk pārliecības, kuras pašlaik liekas steidzamākas. Neredzams vīruss pārvarējis visus aizsardzības veidus, izplatās visur, visu izjaucis. Izvēršas klusi, sējot aizdomas; brāļi un māsas ar sāpēm uzlūko viens otru, baidoties iespējamo apdraudējumu; draugus šķeļ bailes, ka viņu attiecībās slēptos indīgi draudi. Vīruss iespaidojis cilvēku saiknes. Šie notikumi masīvi sagrauj līdz šim uzkrātos pārliecības veidus.
Turpmāk daudz kas tiks apšaubīts. Ne jau cilvēkiem savā labā jāiegūst „vārds” (Rad 11: 4), bet vārds ir Dieva dāvana (sal. Atkl 2: 17; Is 65: 15). Ar šo vārdu Dievs sava Dēla draugus sauks mūžīgai dzīvei. Dievs šādi cels pilsētu uzticīgai tautai ar stipriem pamatiem (sal. Ebr 11: 10; Atkl 12); tad nebūs torņa vai svētnīcas, jo Dieva svētnīca ir Visvarenais un Jērs (sal. Atkl 21: 22). Savstarpējai sapratnei jāatrod kopīgu, pat jaunu valodu, ar kuru nodot tālāk patiesību, paust reāli vērtīgo. Baznīca labi zina šo valodu, jo to tai mācījis Svētais Gars, kurā jāpiedzīvo patiesa mīlestība un viesmīlība. Ja kāds reāli mīl otru, tad var dzīvot pat spraigos apstākļos, kaut arī jāpūlas. Ja nav mīlestības, tad kopīga telpa var kļūt nepanesams cietums.
Uzspiestie apstākļi pieprasa mainīšanos, kļūšanu par otra brāli vai māsu, pat draugu kopīgā sadzīvē. Spontāni ne vienmēr izpaudīsies labas, tikpat intensīvas jūtas, taču mums jāmācās būt cilvēcīgiem. Pārbaudes laiks šķīsta ticību. Tāds Dievs, kas vienā mirklī uzveiktu ļaunumu, nepastāv. Šādu „Dievu” veido mūsu iztēle atbilstoši mūsu vajadzībām. Realitāte nostāda mūs iepretī patiesam Dievam, kas ieklausās cietošo saucienos, virza ļaudis uz iziešanu, paver pāreju. Taču tāds Dievs galu galā daudziem nepatīk, jo spiež tos, kas viņu reāli vēlas iepazīt, doties garīgā tuksnesī, kur nav kādreizējo ērtību, maz ūdens.
Cilvēki gūst briedumu pārbaudījumos. Amatpersonas cenšas risināt līdz šim neesošu sarežģītu situāciju. Nevis Baznīcai, bet valstij vajag ar likumiem iestāties par publisko veselību. Ja arī dažkārt nākas slēgt dievnamus, ticībai un dievbijībai jāatrod jauni veidi, kā pagodināt Dievu „garā un patiesībā” (Jņ 4: 21). Dievnami ir svarīgi, taču īsto Baznīcu veido cilvēki, kuri var dzīvot pat bez dievnamiem, kā tas notika pirmajos gadsimtos un daudz kur joprojām notiek vajāšanu un totalitārisma apstākļos. Godīgi būtu sev jājautā: vai protestus pret dievnamu slēgšanu rosina ticība vai tādas reliģiskas jūtas, kurām vēl jāšķīstās? Daudziem pirmo reizi nākas atturēties no Euharistijas un „vēlme pēc Euharistijas” izriet no dedzīgas garīgas dzīves. Taču pestīšana nāk no ticības, nevis darbiem, lai gan tie pauž svētumu. Dažkārt bez uzticēšanās Dievam viņa dāvanas kļūst svarīgākas par pašu Dievu. Bieži lielāku vērību piešķiram mūsu vajadzībām, nekā Dievam, kas gatavs uzklausīt. Dievs ir patiesi klātesošs ar savu Garu pie tiem, kas sapulcējušies viņa Vārdā; viņš ir klātesošs šajā Vārdā un stiprina tos, kas to lasa un pārdomā. Dzīvais Dievs kļūst tuvs trūcīgajos. Viņš klātesošs vēlmē pēc sakramentiem, arī baušļu ievērotājos; tajos, kuri dalās viņa sajūtās, bez kurām pat bieža Komūnija nenes žēlastības augļus mūžīgai dzīvei.
Sāpju un nāves noslēpuma priekšā prāta pamatojumi maz ko līdz. Nemierina domas, ka katram ir ierobežota atbildība par savu likteni. Mierina sapratne, ka mūsu norisēs piedalās Jēzus, kas „iztukšojās”, kļuva paklausīgs līdz krusta nāvei (Flp 2: 6 – 8). Piedzīvojot savus ierobežojumus, kļūstam tuvāki Dievam, kas ar Dēla sūtīšanu cilvēka stāvoklī atklājis, cik mīļš un tuvs savai radībai. No šī viedokļa pat sāpes un nāve ir žēlastība, jo Dieva Vārda gaismā saprotam, ka neesam atstāti vieni, esam aicināti ar savu miesu ienākt žēlastības noslēpumā, kas pārveido mūs. No Svētā Gara gūstam spēju saņemt un piedzīvot šo dzīves kopību ar Dieva Dēlu. Pasaules sajukumā lai sirdī sajūtam solījumu: „Šodien tu būsi ar mani” (Lk 23: 43). Kas mirs kopā ar Dieva Dēlu, tas dzīvos ar viņu, iegūs jaunu dzīvi. Lai tas īstenotos, lai cilvēciskās norises piedzīvojam ar ticību Dieva Dēlam. Tad vienmēr būsim kopā ar viņu.
Vēstnesītis, Nr. 2 (374) 2021. gada 31. janvārī
