Ieklausoties pirmajā lasījumā par ebreju tautas ierašanos pie Sinaja kalna, kas jau bija brīva no Ēģiptes verdzības (sal. Izc 19, 1), nav iespējams nedomāt par jums kā par tautu, nav iespējams nedomāt par Igauniju un visām Baltijas tautām. Kā lai jūs neatceras tai dziedošajā revolūcijā vai divu miljonu cilvēku ķēdē – no šejienes līdz pat Viļņai? Jums ir zināms, kas ir cīņa par brīvību, jūs varat sevi identificēt ar to tautu. Tāpēc ir vērts paklausīties to, ko Dievs saka Mozum, lai saprastu, ko Viņš saka mums kā tautai.
Tauta, kas ierodas pie Sinaja kalna, ir jau izbaudījusi sava Dieva mīlestību, kura bija atklājusies pārdabiskajās parādībās un brīnumos. Tā ir tauta, kura nolemj noslēgt mīlestības derību, jo Dievs to jau ir iemīlējis pirmais un ir parādījis savu mīlestību. Viņi netiek piespiesti. Dievs viņus mīl nesavtīgi. Kad mēs sakām, ka esam kristieši, kad izvēlamies konkrētu dzīves stilu, mēs to darām brīvi, neviena nepiespiesti, lai nebūtu tā, ka mēs kaut ko darām, jo Dievs ko izdara mums. Pirmkārt, mēs jau zinām, ka Dieva piedāvājums mums neko neatņem, gluži otrādi, vada uz pilnību, attīsta visus cilvēka centienus. Daži domā, ka ir brīvi, ja dzīvo bez Dieva vai ir šķirti no Viņa. Viņi neapzinās, ka iziet cauri dzīvei kā bāreņi, bez mājām, uz kurām varētu atgriezties. “Pārstāj būt svētceļnieki un kļūst par tādiem, kas maldās, riņķo ap sevi un nekur neaiziet.” (Ap. adh. Evangelii Gaudium, 170)
Uz mums tāpat kā uz tiem, kas izgāja no Ēģiptes, attiecas aicinājums klausīties un meklēt. Reizēm kāds saka, ka mūsdienās tautas spēku mēra citos parametros. Ir tādi, kuri runā paceltā balsī, jo tad viņiem šķiet, ka ir lielāka drošība – bez piekāpšanās un bez šaubīšanās. Ir tādi, kuri vēl pievieno draudus par ieroču lietošanu, par karavīru izvietošanu, stratēģijām… Tas šķiet ir “stiprākais”. Taču tas nenozīmē “meklēt” Dieva gribu, bet gan uzkrāt, lai kļūtu svarīgs. Šajā nostājā slēpjas atsacīšanās no ētikas, arī no Dieva. Jo ētika mūs saista ar Dievu, kurš sagaida no mums brīvu un atbildīgu rīcību attiecībā pret citiem cilvēkiem, pret apkārtējo vidi – atbildi, kuru nenosaka tirgus kategorijas (sal. turpat 57). Jūs neieguvāt brīvību, lai kļūtu par patērēšanas, individuālisma vai varaskāres vergiem.
Dievs zina mūsu vajadzības – arī tās, kuras bieži slēpjam aiz vēlmes iegūt, tāpat mūsu nedrošību, kuru cenšamies kompensēt caur varu. Dzirdētajā Evaņģēlija fragmentā Jēzus mudina mūs pārvarēt šīs tieksmes, kuras mājo katra cilvēka sirdī, sastopoties ar Viņu. Vienīgi Viņš var mierināt, pildīt ar saviem ūdeņiem, to skaidrību un ar savu vareno spēku. Ticēt nozīmē saprast, ka Viņš dzīvo un mūs mīl; ka nekad mūs neatstāj un tāpēc var noslēpumaini ietekmēt mūsu dzīvi – var ļauno vērst par labo ar savu visvarenību un bezgalīgo radošo spēku (sal. turpat 278).
Izraēla tauta tuksnesī krīt kārdinājumā meklēt citus dievus, pielūgt zelta teļu un paļauties uz saviem spēkiem. Bet Dievs viņus nemitīgi meklē no jauna – tad viņi atcerēsies, ko bija redzējuši un dzirdējuši Sinaja kalnā. Tāpat kā šī tauta, arī mēs zinām, ka esam “priesteru izvēlētā un svētā tauta” (sal. Izc 19). To visu mums atgādina Svētais Gars (sal. Jņ 14, 26).
Izvēlētā nenozīmē ekskluzivitāti vai sektantismu. Mēs esam maza daļiņa, kurai ir jāsaraudzē visa masa; daļiņa, kas neslēpjas un nenošķiras, kas neuzskata sevi par labāku vai tīrāku. Ērglis sargā savus ērglēnus, ved viņus uz drošu, alām bagātu vietu, kamēr viņi nespēj tikt galā paši, taču viņam ir jāmudina ērglēns iziet no drošajām vietām. Sapurina viņš savus pēcnācējus, nostāda savus mazuļus nezināmā priekšā, lai tur tie izmēģinātu savus spārnus; un tad lido zem viņiem, lai sargātu, lai nekas ar viņiem nenotiktu. Tā Dievs rīkojas ar savu izredzēto tautu – grib, lai tā izietu, lai dotos drosmīgā lidojumā un vienmēr paliktu tikai Viņa aizsardzībā. Mums ir jāpārvar bailes un jāatstāj savus nocietinājumus, jo mūsdienās vairums igauņu neatzīst sevi par ticīgajiem.
Iziet kā priesteriem, par kuriem esam kļuvuši caur kristību. Iziet, lai mudinātu uz attiecībām ar Dievu, lai tās padarītu vienkāršākas, lai veicinātu mīlestības tikšanos ar to, kurš aicina: „Nāciet pie manis!” (Mt 11, 28) Mums ir jāaug, paliekot tuvumā, lai kontemplētu, justu līdzi un apstātos blakus otram ikreiz, ja vien rodas nepieciešamība. Tā ir „pavadīšanas māksla”, kas īstenojas caur „tuvuma” pestījošo ritmu, caur cieņas un līdzcietības pilnu skatienu, kas vienlaicīgi ārstēs, atbrīvos un mudinās uz attīstību kristīgajā dzīvē (sal. ap. adhort. Evangelii Gaudium, 169).
Un beigu beigās jādod liecība, ka esam svēta tauta. Mēs varam pakļauties kārdinājumam, domājot, ka svētums domāts tikai dažiem. Taču „visi esam aicināti būt svēti, dzīvojot ar mīlestību un dodot liecību savā ikdienas dzīvē tur, kur mēs katrs atrodamies” (ap. adhort. Gaudete et excultate, 14). Tomēr, tāpat kā ūdens tuksnesī nebija personīgs labums, bet piederīgs kopienai, tāpat kā mannu nevarēja uzkrāt, jo tā bojājās, tā arī svētums, kas tiek izdzīvots, izplatās, plūst, dara auglīgu visu, kas ir tam blakus. Šodien nolemsim būt svēti, dziedinot un atveseļojot mūsu sabiedrības pamestākās nomales kur mūsu brālis pamests cieš tāpēc, ka ir atstumts. Nepieļausim, lai par viņu rūpējas tas, kas nāks pēc mums, tāpat nepieļausim, lai šī jautājuma risināšana nepaliek institūciju ziņā. Paši pievērsīsim savu skatienu šim brālim un sniegsim viņam roku, lai viņš varētu piecelties – viņā taču ir Dieva tēls, viņš ir Kristus atpirktais brālis. Tieši tas nozīmē būt kristietim, tas ir svētums, kuru izdzīvo katru dienu (sal. turpat, 98).
Savas vēstures gaitā esat lepojušies ar to, ka esat igauņi, par to dizedat, sakot: „Esmu igaunis, un igaunis palikšu. Igaunija ir skaista, esam igauņi.” Cik brīnišķīgi ir būt tautas daļai! Cik lieliski ir būt neatkarīgiem un brīviem! Mēs dodamies uz svēto kalnu, Mozus kalnu un Jēzus kalnu, un lūgsim Viņu ar šīs vizītes vadmotīva vārdiem, lai Viņš atmodina mūsu sirdis, lai dāvā Svētā Gara dāvanu, kas ikvienā vēstures brīdī palīdzētu saprast, kā būt brīviem, kā pieņemt labo un justies izvēlētiem, kā panākt, lai Dievs Igaunijā un visā pasaulē mūs veidotu par savu svēto tautu, par priesteru tautu.
