Mēs tiešām varētu teikt, ka tas, ko svētais Lūkass stāsta Apustuļu darbu grāmatas sākumā, atkārtojas šodien šeit ar mums: esam cieši vienoti, nodevušies lūgšanai un esam kopā ar Mariju – mūsu Māti (sal.Apd 1, 14) Šodien mēs pieņemam kā savu šīs vizītes moto: “Marija, rādi mums, ka esi Māte!” Rādi mums, Marija, kur Tu turpini dziedāt savu Magnificat, rādi tās vietas, kur ir Tavs krustāsistais Dēls, lai mēs atrastu pie Viņa kājām Tavu spēcīgo klātbūtni! Jāņa Evaņģēlijs atklāj tikai divas epizodes, kurās krustojas Jēzus un Viņa Mātes dzīves ceļi: tās ir kāzas Kānā (sal. Jņ 2, 1-2) un epizode, kuru lasījām tikko – Marija krusta pakājē (Jņ 19, 25-27). Šķiet, ka evaņģēlists vēlas mums parādīt Jēzus Māti šajās acīmredzami pretējās situācijās: prieks par laulību un sāpes par dēla nāvi. Tai laikā, kad iedziļināmies Dieva Vārda noslēpumā, viņa mums atklāj, kas ir šī Labā Vēsts, kurā Kungs šodien vēlas dalīties ar mums.
Pirmais, uz ko evaņģēlists norāda, ir tas, ka Marija “stingri stāv uz kājām” līdzās savam Dēlam. Nav viegli tur stāvēt, bet viņa neizvairās un nekādā gadījumā nav mazdūšīga. Viņa stāv stingri, it kā “pienaglota” krusta pakājē, ar savu stāju parādot, ka nekas un neviens nevarētu likt viņai pamest šo vietu. Ar to Marija rāda vispirms jau to, ka viņa ir līdzās tiem, kas cieš, līdzās tiem, no kuriem visa pasaule bēg, un līdzās arī tiem, kas tiek tiesāti, visu nosodīti un izsūtīti. Nav runa tikai par to, ka viņi ir apspiesti vai izmantoti, bet gan par to, ka viņi vispār ir “ārpus sistēmas”, sabiedrības atstumti (sal. Ap. pamud.Evangelii gaudium, 53). Kopā ar viņiem ir arī Māte, piekalta nesaprašanas un ciešanu krustā.
Marija mums rāda arī to, kādu nostāju ieņemt šo realitāšu priekšā. Tas nelīdzinās pastaigai vai īsam apmeklējumam, un tāpat tas nav kāds “solidaritātes tūrisms”. Nepieciešams, lai tie, kas izcieš sāpīgas situācijas, justu, ka mēs esam viņiem blakus un viņu pusē, turklāt stabili, pastāvīgi. Visi sabiedrības atraidītie var pieredzēt šīs mūsu Mātes maigo tuvumu, jo ikvienā, kas cieš, joprojām ir klātesošas viņas Dēla Jēzus atvērtās brūces. Viņa to iemācījās, stāvot pie krusta. Arī mēs esam aicināti “pieskarties” citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi! (sal. Evangelii gaudium, 270) Un tāpat kā Marija, būsim noturīgi un paliksim stāvus: proti, drosmīgi un ar sirdi pievērstu Dievam; pieceļot tos, kas pakrituši, paaugstinot pazemīgo, palīdzot izbeigt jebkādas apspiešanas situācijas, kuras liek dzīvot kā piesistiem krustā.
Jēzus aicināja Mariju pieņemt mīļoto mācekli kā savu dēlu. Tekstā ir teikts, ka tie bija līdzās, taču Jēzus atklāj, ka ar to nepietiek, ka viņiem savstarpēji jāpieņem vienam otru. Jo var jau būt blakus daudziem cilvēkiem, dzīvot tai pašā mājoklī, tai pašā kvartālā vai strādāt tai pašā darbavietā, dalīties tai pašā ticībā, kontemplēt un gūt prieku tajos pašos dievišķajos noslēpumos, taču nepieņemt otru, nepūlēties pieņemt viņu ar mīlestību. Cik gan daudzi laulātie varētu pastāstīt par viņu atrašanos blakus, taču ne kopā! Cik daudzi jaunieši ar sāpēm jūt šo distanci pieaugušo priekšā! Cik daudzi sirmgalvji gan ir aprūpēti, taču bez sirds siltuma, bez mīlestības pilnām rūpēm. Ir taisnība, ka reizēm, kad esam atvērušies citiem, tas mums ir bijis ļoti sāpīgi. Tāpat ir taisnība, ka šī laikmeta politiskajās realitātēs mums atmiņā vēl spilgti palikušas tautu sadursmes nesenajā vēsturē. Un te Marija mums atklājas kā sieviete, kas ir atvērta piedošanai, viņa rāda gatavību nolikt malā ieļaunojumus un neuzticēšanos; viņa atsakās no apsūdzībām par to, kā “būtu varējis būt”, ja viņas Dēla draugi, ja viņas tautas priesteri vai arī, ja pie varas esošie būtu izturējušies citādi. Viņa neļauj sevi uzvarēt frustrācijai vai bezspēcībai. Marija tic Jēzum un pieņem mācekli, jo attiecības, kas mūs dziedina un atbrīvo, ir tās, kas mūs arī atver uz satikšanos un brālību, jo ļauj mums otrā atklāt paša Dieva klātbūtni (sal. Evangelii gaudium,92). Bīskaps Sloskāns, kurš atdusas šeit, pēc tam, kad bija ticis arestēts un izsūtīts, rakstīja saviem vecākiem: “Es no sirds lūdzu jūs, neļaujiet jūsu sirdīs iezagties atriebības vai rūgtuma jūtām! (..) Tad mēs vairs nebūsim īsti kristieši, bet gan fanātiķi.” Laikmetā, kad, šķiet, atgriežas tādas mentalitātes, kuras mūs aicina neuzticēties citiem, kuras ar statistikas datiem grib mums pierādīt, ka mums klātos labāk un būtu drošāk, ja mēs būtu tikai paši vien, Marija un šo zemju mācekļi aicina mūs pieņemt otru un no jauna uzticēties brāļiem, universālajai brālībai.
Taču Marija arī atklājas kā sieviete, kas ļauj uzņemt sevi pašu, kas pazemīgi piekrīt kļūt par mācekļa dzīves daļu. Kad vīna trūkums kāzu mielastā gandrīz padarīja to par rituālu kopumu bez mīlestības un prieka, viņa bija tā, kas lika kalpotājiem darīt to, ko teica Jēzus (sal. Jņ 2, 5). Tagad, kā paklausīga mācekle, viņa ļauj sevi uzņemt, viņa pārceļas un piemērojas tā dzīves ritmam, kurš ir jaunāks par viņu. Tas vienmēr traucē harmonijai, kad esam atšķirīgi, kad gadi, dzīvesstāsti un apstākļi liek mums just, domāt un rīkoties pirmajā acu uzmetienā šķietami pretēji. Bet, kad ar ticību ieklausāmies rīkojumā pieņemt citus un tikt pieņemtiem, kļūst iespējams veidot vienību dažādībā, jo tad atšķirības mūs nekavē un nešķeļ, tad kļūstam spējīgi skatīties tālāk par tām, redzēt citus viņu dziļākajā cieņā – kā tā paša Tēva bērnus (sal. Evangelii gaudium, 228).
Šajā, tāpat kā katrā Euharistijā, pieminēsim to dienu Golgātas kalnā. Krusta pakājē Marija mums atgādina prieku, jo esam atzīti kā viņas bērni, un viņas Dēls Jēzus aicina mūs ņemt Mariju pie sevis un dot viņai cienīgu vietu mūsu dzīvē. Viņa vēlas dot mums savu drosmi, lai mēs stāvētu stingri un noturīgi; savu pazemību, kas ļauj ņemt vērā katra vēstures brīža koordinātes. Viņa liek atskanēt savai balsij, lai šajā viņas sanktuārijā mēs visi apņemtos pieņemt cits citu bez diskriminācijas un lai Latvijā visi uzzinātu, ka vēlamies dot priekšroku nabadzīgajiem, piecelt tos, kas pakrituši un pieņemt citus tādus, kādus tos sastopam, tādus, kādi tie ir.
Neoficiāls tulkojums
Svēta tēva pateicības vārdi Svētās Mises noslēgumā
Dārgie brāļi un māsas!
Šo svinību noslēgumā vēlos pateikties Jūsu bīskapam par man veltītajiem vārdiem. Tāpat vēlos izteikt savu paldies visiem tiem, kuri dažādos veidos ir snieguši savu ieguldījumu šīs vizītes sagatavošanā. Un it sevišķi izsaku dziļu pateicību par uzņemšanu Latvijas Republikas prezidentam un valsts autoritātēm.
Šai “Marijas zemē” – “Terra Mariana”– kā dāvanu Svētajai Dieva Mātei pasniedzu īpašu rožukroni: lai Jaunava Marija Jūs vienmēr sargā un pavada!
Neoficiāls tulkojums
Foto galerija: https://www.flickr.com/photos/pavests_francisks_latvija2018
