Dārgie brāļi,
Svētais Marks veselu sava Evaņģēlija daļu velta pamācībām mācekļiem.
Šķiet, Jēzus, būdams pusceļā uz Jeruzalemi, vēlējās, lai viņa mācekļi vēlreiz atjaunotu savu izvēli, zinot, ka sekošana Viņam būs saistīta ar pārbaudījuma un ciešanu brīžiem. Evaņģēlists apraksta šo Jēzus dzīves posmu, atgādinot, ka Viņš trīskārt runāja ar mācekļiem par savu nāvi, un ikreiz viņi pauda savu apjukumu un pretestību, bet Kungs viņiem katrā no šīm reizēm vēlējās nodot mācību. Mēs nupat noklausījāmies otro no šīm trim reizēm, kad Jēzus mācīja par savām gaidāmajām ciešanām (sal. 9, 30-37).
Kristieša dzīvē vienmēr ir krusta pieredzes brīži, un dažkārt liekas, ka tiem nebūs gala. Iepriekšējās paaudzes vēl sāpīgi atceras okupācijas laiku, deportēto bailes, neziņu par tiem, kuri neatgriezās, kaunpilnās denunciācijas un nodevības. Gudrības grāmata mums stāsta par taisnīgo, kurš ir vajāts un cieš mokas un izsmieklu tādēļ, ka ir labs (sal. 2, 10-20). Cik daudzi no jums šo stāstu, ko nupat dzirdējām, varētu pastāstīt pirmajā personā vai atpazīt kāda radinieka dzīves pieredzē? Cik daudzi no jums ir piedzīvojuši savas ticības šaubas un krīzi, jo Dievs neparādījās, lai jūs aizstāvētu; jo ar faktu, ka jūs palikāt Viņam uzticīgi savā ticībā, nepietika, lai Viņš būtu iejaucies jūsu vēsturē. To zina Kauņa; visa Lietuva aizkustinājumā var par to liecināt, kad kaut tikai citu vidū tiek pieminēta, piemēram, Sibīrija vai Viļņas un Kauņas geto. Ar apustuļa Jēkaba vēstules vārdiem, ko nupat dzirdējām, jūsu tauta var teikt: iekāro, slepkavo, skauž, cīnās un karo (sal 4, 2).
Taču mācekļi nevēlējās, lai Jēzus ar viņiem runātu par ciešanām un krustu, viņi nevēlējās neko zināt par pārbaudījumiem un mokām. Svētais Marks mums atgādina, ka viņi bija aizņemti ar citām lietām, par kurām ceļā uz mājām strīdējās, – kurš no viņiem ir lielākais. Brāļi un māsas, tieksme pēc varas un slavas visbiežāk piemīt tiem, kuri nespēj dziedināt savas vēstures atmiņu, un iespējams tieši tādēļ nav gatavi iesaistīties šodienas darbā. Tāpēc mēs spriežam par to, kurš ir visizcilākais, kurš pagātnē nav pieļāvis kļūdas, kuram ir lielākas tiesības uz privilēģijām kā citiem. Tā mēs noliedzam savu vēsturi, “kas ir dižena tieši tāpēc, ka to veido upuri, cerības, ikdienas cīniņi, kalpošanai veltītas dzīves, pastāvība nogurdinošā darbā (Ap. pamudinājums Evangelii Gaudium, 96). Tā ir neauglīga un uzpūtīga attieksme, kas atsakās no iesaistīšanās tagadnes veidošanā, zaudējot kontaktu ar mūsu uzticīgās tautas ciešanu realitāti. Mēs nedrīkstam būt kā šie garīgie “eksperti”, kuri spriež tikai par ārējām lietām un visu laiku pavada, sarunājoties par to, ko “vajadzētu darīt” (sal. turpat).
Jēzus, zinot viņu domas, piedāvāja viņiem līdzekli pret šīm cīņām par varu un izvairīšanos no upurgatavības. Lai piešķirtu lielāku svinīgumu tam, ko vēlējās pateikt, viņš apsēdās kā skolotājs, pieaicināja viņus pie sevis, bet vidū nostādīja bērnu, puisēnu, kurš pelnīja dažus grašus, veicot grūtus darbus, ko neviens cits negribēja darīt. Kuru šodien, šajā svētdienas rītā, Viņš noliktu vidū? Kas šodien būtu šie vismazākie, viszemākie no mums, kurus būtu jāpieņem simts gadus pēc neatarības? Tie, kuriem nav nekā, ko dot mums pretī, lai atlīdzinātu mūsu pūles un atteikšanos? Varbūt tās ir mūsu pilsētas etniskās minoritātes vai bezdarbnieki, kuri ir spiesti emigrēt. Varbūt tie ir vientuļi, veci cilvēki vai jaunieši, kuri neredz jēgu dzīvei, jo ir pazaudējuši savas saknes? “Nolikt vidū” nozīmē – vienādā attālumā no visiem, lai neviens nevarētu izlikties, ka nav pamanījis, lai neviens nevar apgalvot, ka “tā nav mana atbildība”, jo “es to neredzēju” vai “esmu pārāk tālu”. Bez tieksmes būt galvenajam, bez aplausiem vai vēlmes būt pirmajās rindās.
Viļņā Viļņas upe ieplūst Nerē, zaudējot tai savu vārdu un atdodot savus ūdeņus. Savukārt šeit Nere pati zaudē savu vārdu, iepūstot Nemunā. Tieši par to ir runa – būt par Baznīcu, kas ir ceļš uz āru, nebaidīties iziet un atdot sevi, pat tad, kad mums liekas, ka mēs izšķīdīsim, pazudīsim šajos vismazākajos, aizmirstākajos, tajos, kas dzīvo eksistences nomalēs. Vienlaikus mēs zinām, ka dažkārt šī iziešana nozīmē atturēties spert soli, nolikt malā nemierus un neatliekamas vajadzības, lai ielūkotos acīs tiem, lai uzklausītu un būtu līdzās tiem, kuri palikuši ceļmalā. Dažreiz mums ir jārīkojas kā pazudušā dēla tēvam, kurš uzkavējas vārtos, gaidot dēla atgriešanos, lai atvērtu, tiklīdz viņš atgriezīsies (sal. turpat, 46); vai kā mācekļiem, kuriem jāiemācās, ka tad, kad tu pieņem kādu no šiem mazākajiem, tu pieņem pašu Jēzu.
Tāpēc mēs šodien esam šeit, lai pieņemtu Jēzu: Viņa Vārdā, Viņa Euharistijā, Viņa mazākajos. Mēs gribam Viņu pieņemt, lai Viņš samierina mūsu atmiņu un būtu līdzās mums tagadnē, kas nemitīgi mūs aizrauj ar saviem izaicinājumiem, zīmēm, kādas mums atstāj. Lai mēs sekojam Viņam kā mācekļi, jo nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos Kristus mācekļu sirdīs. Tādā veidā mūsu līdzcilvēku, īpaši nabadzīgo un cietēju, prieki un cerības, skumjas un bailes mēs izjūtam kā savējās (sal. Vatikāna II koncils, Gaudium et spes, 1). Šī iemesla dēļ un tāpēc, ka kā kopiena jūtamies patiesi un iekšēji vienoti ar visas cilvēces – un ar šīs pilsētas un visas Lietuvas cilvēkiem un tās vēsturi (sal. turpat), vēlamies veltīt savu dzīvi priecīgai kalpošanai, tādējādi palīdzot visiem apzināties, ka Jēzus Kristus ir mūsu vienīgā cerība.
Foto: Laima Penek, Lietuvas Romas Katoļu Baznīca
