Marta mēnesis tradicionāli Baznīcā ir veltīts svētā Jāzepa, Marijas līgavaiņa, godam, kura svētkus svinam 19. martā. Ņemot vērā, ka šo gadu pāvests Francisks ir pasludinājis par Svētā Jāzepa – Vispārējās Baznīcas aizbildņa – jubilejas gadu, šajā mēnesī tiekam īpašā veidā aicināti iepazīt šo Baznīcas svēto un lūgt viņa palīdzību mūsu, Baznīcas un visas sabiedrības vajadzībās.
Martā katru dienu piedāvāsim pārdomām fragmentus no Olinto Crespi un Fausto Negri grāmatas “Jāzeps, cilvēks, kurš ved pie Dieva”. Tos no poļu valodas tulkoja tēvs Sergejs Ivanovs OP. Grāmatas fragmenti dāvās iespēju nedaudz tuvāk iepazīt Jāzepu un viņa būtiskākos tikumus Svēto Rakstu gaismā. Katras dienas pārdomas var papildināt ar kādu lūgšanu svētajam Jāzepam vai arī litāniju.
Pirmā diena: Dāvida dēls
Aristokrātiskās izcelsmes ģimenes mēdz pētīt savas dzimtas koku, lai noskaidrotu savu senču vārdus. Radu rakstu pētīšana ievieš skaidrību ne vien, kā dēls ir kāds konkrēts cilvēks, bet arī, kas viņš ir un kāda cieņa viņam pienākas.
Ebreju tautā svarīgi bija nodot nākamajām paaudzēm Dieva svētību un apsolījumu, ko savā laikā saņēma Ābrahams, Ebreju cilts dibinātājs, kā arī Dāvids, cildenākais karalis. Tieši Dāvidam, kurš vēlējās uzcelt mājokli (svētnīcu Jeruzālemē) savam Kungam, Dievs pats apsolīja uzcelt viņam „māju”, t.i., veidot cilti jeb pēctečus no „dzīvajiem akmeņiem”, kuras kulminācija būs Mesijas atnākšana.
Evaņģēlista Mateja piesauktā cilmes grāmata pierāda gan Jāzepa piederību cēlajai Dāvida dzimtai, gan Jēzus piederību tai, vēl vairāk – norāda uz Viņa lomu pestīšanas vēsturē.
Cilmes grāmatu jeb cilts rakstus veido vārdu trīs saraksti, katrā minētas četrpadsmit paaudzes. Sarakstos atrodami anonīmu un vienkāršu ļaužu vārdi, pat četras apšaubāmas reputācijas sievietes –Tamāra, Rahabe, Ūrija sieva un Ruta.
Dievs spēj iztaisnot paaudžu vēstures līkločus, iekļaujot tos pestīšanas vēsturē, jo kaut gan grēks attālina cilvēku no Dieva, tomēr neattālina Dievu no cilvēka. Svētie Raksti nodrošina cilvēkam cerību neatkarīgi no cilvēka paveiktā ļaunuma.
Jāzeps piekrita Dieva nodomu piepildījumam, proti, ļaunumu pakļaut kalpošanai labajam. Dāvidam dotais apsolījums atbalsojas eņģeļa vārdos: „Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju” (Mt 1, 20). Trīs reizes četrpadsmit ir tas pats, kas sešas reizes septiņi, kur seši nozīmē cilvēces nepilnību, kas sasniedz septītnieka pilnību Jēzū, Dēlā, kurš iesāk jaunu brāļu paaudzi.
Evaņģēlijs, ko uzrakstījis sv. Matejs, iesākas ar vārdiem: „Jēzus Kristus, Dāvida dēla, cilmes grāmata.” „Cilmes grāmata” liek pievērsties jaunam sākumam, „at-dzimšanai” – līdz ar Kristus atnākšanu pasaule atdzimst, radība tiek atjaunota. Uzskaitot paaudžu sarakstu, sv. Matejs vairs nelieto līdzšinējo „dzima” savienojumā ar tēva vārdu, evaņģēlists raksta: „Jēkabam dzima Jāzeps, vīrs Marijai, no kuras “piedzima” Jēzus, kas tiek saukts Kristus.” (Mt 1, 16)
Piedzimšana saistās ar izcelsmi kā bioloģisko (Marija ir Jēzus bioloģiskā māte), tā ģenealoģisko (Jēzus piederība Dāvida ciltij ir nodrošināta caur Jāzepu).
Tādēļ Jēzus ir uzskatāms par Dāvida dēlu, ja runa ir par laicīgo izcelsmi, toties Dieva līdzības izpratnē –, ko trāpīgi saka sv. Pāvils Vēstulē romiešiem: „ pēc miesas cēlies no Dāvida cilts, bet pēc svētuma Gara līdz ar augšāmcelšanos no miroņiem ir parādījis sevi kā Dieva Dēls” (Rom 1, 3-4) – Jēzus nav Dāvida dēls, bet gan Dieva Dēls, jo ir nācis, lai iedibinātu Dieva valstību, nevis atjaunotu Izraēļa valsti.
