Astoņpadsmitā diena: Dēls padots Tēvam
Katru gadu Jāzeps un Marija, saskaņā ar savas tautas tradīciju, kopā ar Jēzu, kurš bija jau sasniedzis pieauguša zēna vecumu (bar – ‘dēls’, micwa – ‘baušļu’), devās uz Jeruzālemi svinēt Pashu.
Pashas svinēšana ilga veselu nedēļu, un vismaz pirmajās trīs dienās bija jāpiedalās obligāti.
Svētkiem beidzoties, Jēzus neatgriežas kopā ar visiem mājās, jo Viņš ir pais, t.i., ‘dēls’ vai ‘paklausīgais kalps’. Jēzus ir Tēva ilgu kalps. Ilgojas pēc tā paša, pēc kā ilgojas Dievs. Raksti liecina, ka Viņam padodas – Viņš pieaug sofía, elikìa un cháriti. Sofía – ‘gudrība, saprāts’. Elikìa – ‘vecums, miesa, izskats, kā arī dzīves ilgums un briedums’. Cháriti – ‘žēlastība, atzīšana, pateicība’.
Jāzeps un Marija nepamana Jēzus palikšanu Jeruzālemē. Nācaretes ģimenē starp vecākiem un Dēlu tika ievērota dabiska distance – svētceļoja visi kopā, tomēr bija dots zināms attālums personīgas brīvības ievērošanai, kas ļāva viņam izrādīt iniciatīvu patstāvīgi uzņemties atbildību. No vecāku puses tā drīzāk ir otra cilvēka brīvības respektēšana nevis nolaidīga vecāku pienākumu pildīšana. Marija un Jāzeps, līdzīgi kā visi vecāki, ir aicināti atbrīvoties no vēlmes paturēt bērnu vienīgi sev, kas instinktīvi ir saprotams. Sākumā viņi meklē Jēzu starp radiniekiem, vēlāk atgriežas atpakaļ Jeruzālemē. Iepazinuši bērna pazaudēšanas bailes, viņi dodas tā meklējumos.
Uz viņu pārmetumiem, pēc Dēla atrašanas, Jēzus atbild, ka tieši viņiem ir pateicīgs par paklausību vienīgajam Tēvam. Jēzus it kā nojauta to, kas Viņam būs jāpaveic kā pieaugušajam – būt “Tēva lietās”, tās īstenot, izplatīt Debesu valstību, tās taisnīgumu. Svētnīcā pirmais un svarīgākais Jēzus izteiktais vārds ir “Tēvs”, šo vārdu kā savu pēdējo Viņš izteiks arī būdams piekalts krustā. Tēvs priekš Jēzus ir Tas, pie kura Viņš ir sajuties kā savās mājās.
“Tad viņš aizgāja viņiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija viņiem paklausīgs” (Lk 2, 51). Savstarpēja padevība norāda uz paklausību attiecībās, jo vairāk uz Radītāja nodomu atklāšanos. Tādas paklausības nostājā Marija, Jāzeps un Jēzus atgriežas ierastajā ikdienā, tā būs klusuma apvīta vismaz kādus astoņpadsmit gadus. Jēzus atgriežas kopā ar viņiem. Pakārtojas dzīvei. Izrāda paklausību personām nevis baušļiem. Tāds ir iemiesošanās likums.
Paklausīt pienākas Dievam pašam. Jēzus pakārtojas Dieva noslēpumam, tas ir apslēpts Viņa vecākos, kuri nespēj visu aptvert. Jēzus pieaug gados nevis noliedzot realitāti, bet gan to pieņemot, Viņš to iemācījās.
Vēlāk Jēzus atklās sevi pasaulei kā tādu, kurš ir nācis “citu labā” un izcels tuvākmīlestības bausli, identificējoties ar mīlestību uz Dievu (sal. Mt 22, 37-39), jo bija pieredzējis patiesas attiecības ar savu Tēvu.
Tādā veidā ģimene top “svēta”, tā ir pielīdzināma svētnīcai, kurā patiesām attiecībām ar Dievu un sabiedriskām attiecībām ir nozīmīgāka vērtība (ne kā preču un pakalpojumu apmaiņai), jo tajā mēdz izteikt lūgšanas, emocijas, jūtas un vārdus.
Fragmenti no O. Crespi un F. Negri grāmatas “Józef, człowiek, który prowadzi do Boga” (no poļu valodas tulkoja pr.Sergejs Ivanovs OP)
