Rīgas diecēzes pirmsākumi meklējami 12. gs., kad pie Daugavas lībiešiem kopā ar vācu tirgotājiem ieradās Zēgebergas augustīniešu konventa kanoniķis Meinards. Apmēram 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II Meinardu iesvētīja par bīskapu. Lībiešu ciemā Ikšķilē uzcēla mūra pili un mūra baznīcu, ko veltīja Jaunavas Marijas godam un kas kļuva par bīskapa Meinarda katedrāli. 1188. gadā pāvests Klements III Ikšķiles bīskapiju iekļāva Brēmenes arhibīskapijā. 1196. gadā bīskaps Meinards nomira.
Pirmos krustnešus braucienam uz Livoniju sapulcināja nākamais Ikšķiles bīskaps Lokkumas (Hannoverē) cisterciešu klostera abats Bertolds, bet jau 1198. gadā viņš gāja bojā neveiksmīgā sadursmē ar lībiešiem pie Rīgas.
Pēc tam par Ikšķiles bīskapu iesvētīja Brēmenes arhibīskapa Hartviha II māsas dēlu un Brēmenes kapitula kanoniķi Albertu Bukshevdenu. Viņš panāca, ka 1199. gadā uz Livoniju tika izsludināts otrs krusta kara gājiens.
Tajā pašā gadā Alberts ieradās Livonijā ar 23 kuģiem un 500 krustnešiem. Alberts saņēma par ķīlniekiem kristītos lībiešu vecākos, kas bija spiesti viņam piešķirt zemi nocietinātas apmetnes būvei. 1200. gadā lībieši viņam atvēlēja senu tirdzniecības vietu pie Rīdzenes upes, un tā 1201. gadā tapa Rīgas pilsēta, uz kuru no Ikšķiles pārnesa diecēzes sēdekli. 1202. gadā krusta kara gājieniem un Livonijas Baznīcas aizsardzībai nodibināja Zobenbrāļu ordeni (Fratres militia Christi), kas pēc kaujas ar zemgaļiem pie Saules 1236. pievienojās Vācu ordenim kā Livonijas filiāle.
1205. gadā Rīgā tika nodibināts pirmais klosteris Livonijā – cisterciešu klosteris Daugavgrīvā uz Sv. Nikolaja kalna. 1211. gadā Rīgā sāka celt Sv. Māras baznīcu – tagadējo Rīgas domu – kā bīskapa katedrāli.
Jau 1207. gadā bija kristīti visi lībieši un daļa latgaļu. Tālavas virsaiši līdz 1214. gadam bija kristīti pareizticībā, taču pēc tam pieņēma katoļticību; pēc tam par katoļiem kļuva arī pārējie Tālavas latgaļi. Jaunkristītos apgabalus sadalīja starp bīskapu un ordeni tā, ka viena trešdaļa bija zobenbrāļiem, bet divas trešdaļas – bīskapam, bet vietējie dižciltīgie saglabāja savu īpašumu, kļūstot par vasaļiem.
1214. gadā bīskaps Alberts atbrīvojās no pakļautības Brēmenei, un turpmāk Rīgas bīskapija bija pakļauta tieši Romai. 1215. gadā pāvests Inokentijs III pasludināja Livoniju par Dievmātei veltītu zemi (Terra Mariana).
1229. gadā nomira bīskaps Alberts. No 1230. līdz 1253. gadam Livonijas diecēzi pārvaldīja bīskaps Nikolajs. Viņa laikā Rīgā ienāca un sāka darboties dominikāņi un franciskāņi.
1255. gadā Rīgas bīskapu Albertu II Suerbaueru paaugstināja par arhibīskapu. Rīgas metropolijai tika pakļautas 5 bīskapijas – Tērbatas, Sāmsalas, Rēveles, Kurzemes un Piltenes. Visa arhibīskapija bija iedalīta vismaz 23 teritoriālās vienībās jeb draudžu novados. Rīgas arhibīskapa valsts platība bija ap 18 000 km2. Visu arhibīskapiju un bīskapu valstu teritoriju apjoza Livonijas ordeņa zemes, kopā veidojot 108 000 km2 lielu politisku vienību. Nomināli arhibīskaps bija arhibīskapijas laicīgais un garīgais galva. Rīgas arhibīskaps bija metropolīts jeb galvenais bīskaps Tērbatas, Sāmsalas (abas Igaunijā), Kursas, Sembas jeb Samlandes, Pamedes jeb Pomezanijas, Vārmes jeb Ermlandes un Kulmas (pēdējās 4 Prūsijā) bīskapiem, un šīs 7 pakļautās diecēzes kopā ar Rīgas arhidiecēzi veidoja Rīgas Baznīcas provinci.
1393. gadā Livonijas ordenis pakļāva Rīgas arhibīskapiju sev. Rīgas domkapitula locekļiem bija jākļūst par Livonijas ordeņa brāļiem. Kaut gan Rīgas arhibīskapijas īpašumi faktiski bija nonākuši Livonijas ordeņa pārvaldē, arhibīskapijai vēl arvien bija liela ietekme uz notiekošo Rīgas pilsētā un provincē. Ar to nebija apmierināts Livonijas ordenis. Savukārt Rīgas arhibīskapiju neapmierināja tas, ka tās pārvaldībā pilnībā nebija tās īpašumi un ka bija jādala vara ar Livonijas ordeni. Rīgas rātei šajā laikā vēl nebija lielas ietekmes Rīgas pilsētā un provincē, taču tā to vēlējās iegūt, tāpēc kopš 13. gs. Beigām līdz pat 15. gs. vidum norisinājās lielākas un mazākas sadursmes arhibīskapa un ordeņa starpā, cīņās iesaistot arī Rīgas pilsētu.
1521. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcas kapelāns Andreass Knopkens šajā baznīcā sāka sludināt luterānismu. Šajā situācijā Rīgas rāte saskatīja iespēju palielināt savu ietekmi Rīgas pilsētā un ar pilsētas iedzīvotāju palīdzību atbrīvoties gan no Livonijas ordeņa, gan Katoliskās Baznīcas varas. Līdz ar to Rīgas rāte atbalstīja baznīcu grautiņus, kas notika 1522. gadā un kuros tika izpostītas svētbildes un kulta priekšmeti. Turklāt vērtīgākās lietas no baznīcām Rīgas rāte piesavinājās. Konflikts starp katoļiem un protestantiem beidzās ar to, ka 1539. gadā par Rīgas arhibīskapu iecēla pret luterismu toleranto pēdējā Vācu ordeņa lielmestra un pirmā Prūsijas hercoga Alberta Hohenzollera brāli Brandenburgas Vilhelmu. Rīgas rāte ar viņu vienojās, ka Rīgas arhibīskapija atteiksies no Māras baznīcas, bet Rīgas rāte (vai ordenis) atdos arhibīskapam un doma kapitulam iepriekš konfiscētos īpašumus. Arhibīskaps atteicās no Baznīcas tiesībām pilsētā, atzina Rīgu par protestantisku pilsētu, bet pilsēta bija ar mieru zvērēt uzticību arhibīskapam kā savam feodālajam senjoram.
1558. gadā sākās Livonijas karš, kas ilga līdz 1583. gadam. Par pieeju Baltijas jūrai karā bija iesaistījušies krievi, poļi un zviedri. Tā laikā tika iznīcinātas gandrīz vai visas baznīcas.Lai sevi pasargātu no Krievijas, Rīgas arhibīskaps ierosināja padoties Polijai. 1561. gadā starp Livonijas kārtām un Poliju tika noslēgta padošanās – pacta subiectionis. Livonijas ordenis pārstāja eksistēt. Visa Latvijas teritorija uz ziemeļiem nonāca Polijas varā.
1563. gadā nomira pēdējais Rīgas arhibīskaps Vilhelms. Pēc pēdējā Rīgas arhibīskapa Vilhelma no Brandenburgas nāves pamazām tik pārtraukta arī Rīgas Domkapitula darbība un 1566.gadā Rīgas arhidiecēze pārstāja eksistēt. 1582. gadā Polijai padevās arī Rīgas pilsēta, kur pasludināja ticības brīvību. Līdz ar Polijas karali Stefanu Batoriju Rīgā ieradās arī jezuīti. Katoļi atguva Sv. Jēkaba baznīcu, bet Sv. Marijas Magdalēnas klosterī pēc 40 gadu pārtraukuma pēdējās 3 cisterciešu mūķenes varēja piedalīties katoļu dievkalpojumos. 1583. gadā Jēkaba baznīcas īpašumi, Marijas Magdalēnas klosteris un tā īpašumi pārgāja jezuītiem. Ar jezuītu aktīvo darbību Rīgā nebija apmierināti luterāņi un namnieki.
1584. gadā Rīgā pienāca pavēle ieviest Gregora kalendāru un 4. oktobra vietā sākt skaitīt 15. oktobri. Šī reforma izraisīja tā saucamos kalendāra nemierus. Rāte un luterāņu garīdznieki izlēma jauno laika skaitīšanas kārtību pieņemt, bet daļa namnieku pieturējās pie vecā kalendāra, svinot Ziemassvētkus un Jauno gadu “pa vecam”. Par to apcietināja opozīcijas vadītāju. Namnieki panāca viņa atbrīvošanu. Pilsētā tika izveidota jauna pārvalde, atcēla jauno kalendāru, katoļu tiesības un luterāņu konfesiju izsludināja par valdošo. Jezuīti atstāja pilsētu un devās misijā lauku novados.
Jaunais Polijas karalis Sigismunds III Vāsa bija dedzīgs katolis, un 1589. gadā Rīgā ieradās viņa sūtņi ar karaspēku. Rātes sēdē karaļa vārdā luterāņiem tika dota brīvība, kā arī tika prasīts katoļiem atdot Jēkaba katedrāli, kā arī tiesāšanai dumpinieku vadoņus. Pēc viņu notiesāšanas kalendāra nemieri beidzās. Katoļiem izdevās atgūt savas tiesības, un Rīgā savu darbību atjaunoja arī jezuīti.
Vidzemei nonākot Polijas varā, Polijas karalis Stefans Batorijs, nodibināja Cēsu jeb Livonijas bīskapiju. Pāvests šo bīskapiju apstiprināja 1584. gadā. Polijas karalis atdeva katoļiem Cēsu baznīcu, un tā kļuva par bīskapa katedrāli. Cēsu bīskapija sastāvēja no četriem arhidiakonātiem – Rīgas, Cēsu, Tērbatas un Limbažu – ar draudzēm Pērnavā, Valmierā, Raunā un Rubenē. Vēlāk tām pievienojās citas. Šeit darbojās arī 13 draudzes skolas, jezuītu kolēģijas Rīgā (no 1582.gada) un Tērbatā (no 1583.gada), kā arī garīgais seminārs (no 1582.gada) un slimnīca nabagiem (no 1583.gada) Rīgā. Jau 1582.gadā kardināls Radzivils veica agrāko katoļu draudžu vizitāciju un uzsāka centienus atjaunot dažādu iemeslu dēļ (arī vietējo iedzīvotāju nelabvēlīgās attieksmes dēļ pret katoļu baznīcu, kara darbības un vispārējas nabadzības dēļ) pārtraukušo draudžu darbību. Uz lielāku atbalstu kardināls varēja cerēt vienīgi no jezuītiem, kas ieplūda Vidzemē galvenokārt no Lietuvas teritorijas (citu starpā kā sludinātājs Rīgā darbojās šim ordenim piederīgais priesteris Pjotrs Skarga).
Bīskaps Oto Šenkings 1614. gadā Cēsu baznīcu uzticēja jezuītiem. Jezuīti Cēsīs atvēra ģimnāziju un retorikas skolu un veica plašu misiju darbību visā Vidzemē, neraugoties uz poļu – zviedru karu. Diecēzes situācija bija bēdīga – ļoti trūka garīdznieku. Pēc ļoti grūta, ar dažādiem panākumiem īstenota bīskapa kalpojuma gadiem Šenkings bija spiests 17.gs. 20 gados pilnībā pamest Inflantiju un paglābties Sulejovas abatijā, kur viņš mira 1637.gadā.
Cēsu diecēze (ar laiku pārdēvēta par Inflantu, bet vēlāk par Inflantu un Piltenes diecēzi), līdz 1621.gadam bija tieši atkarīga no Svētā Krēsla, bet vēlāk kļuva par Gņeznas Metropolijas pakļautībā esošu diecēzi, kas formāli eksistēja līdz pat 1798.gadam.
1621. gadā Vidzemi ieņēma zviedri, un jezuītiem darbība šeit bija jāpārtrauc. Rīgā zviedri katoļticību aizliedza pilnībā. Kas negribēja pāriet luterticībā, tiem pilsēta bija jāatstāj.
Pēc tam jezuīti apmetās Daugavpilī, kur ap 1628. gadu uzsāka aktīvu darbību. Vēlāk Latgalē ieradās arī dominikāņi, kas 1694. gadā uzcēla klosteri Pasienē un izveidoja misiju punktus arī citviet Latgalē. 1761. gadā dominikāņi Pasienē uzcēla skaistu baroka stila baznīcu. Dominikāņi uzturēja arī savas skolas.
Kad Latgale, Vidzeme un Kurzeme nonāca Krievijas pakļautībā, beidzās Livonijas bīskapijas pastāvēšana. Latgali un Vidzemi 1783. gadā ieskaitīja Mogiļovas arhidiecēzē, bet Kurzemi 1798. gadā – Viļņas diecēzē.
Pēc I Pasaules kara, izveidojoties jaunām valsts administratīvām robežām, radās nepieciešamība arī pēc garīgās pārvaldīšanas jauna iedalījuma. Vācu okupācijas laikā 1918. gadā Latgales latviešu katoļi ar vācu kara kapelānu nosūtīja Svētā Krēsla nuncijam Bavārijā E. Pačelli lūgumu dabūt pāvesta atļauju dibināt patstāvīgu latviešu katoļu bīskapiju. Lūgumam pievienojās arī Rīgas, Kurzemes un Zemgales priesteri. 1918. gada 29. septembrī pāvests Benedikts XV ar bullu Hodie Nosatjaunoja seno Rīgas bīskapiju un ar bullu Comissum humilitati Nostrae iecēla Rīgā studējušo īru izcelsmes grāfu Eduardu O’Rurki (O’Rourke) par Rīgas diecēzes bīskapu.
1919. gada 4. oktobrī Latvijas pagaidu valdība pie Svētā tēva norīkoja profesoru Jāzepu Rancānu kā savu sevišķu sūtni, uzticēdama viņam kārtot Latvijas katoļu Baznīcas lietas. 1920. gada 14. aprīlī pāvestsBenedikts XV, atsaucoties uz Rīgas diecēzes garīdzniekiem un ticīgajiem, ar bullu Hodie Nos pavēstīja, ka par viņu ganu un bīskapu ir iecēlis Antoniju Springoviču. Viņu iesvētīja 1920. gada 22. augustā Aglonā.
1922. gada 30. maijā tika noslēgts konkordāts starp Latviju un Svēto Krēslu. 1922. gada 19. jūlijā Satversmes sapulce ratificēja šo konkordātu, un tas stājās spēkā ar ratifikācijas dokumentu apmaiņu Romā 1922. gada 3. septembrī. Pēc konkordāta noslēgšanas katoļu bīskapam bija nepieciešama katedrāle Rīgā, un par tādu valdība ar Svētā Krēsla piekrišanu izraudzījās kopš 1621. gada luterāņu lietošanā esošo sv. Jēkaba baznīcu. 1923. gada 7. augustā sv. Jēkaba baznīcu pārņēma katoļu bīskapa pilnvarnieki.
1923. gada 25. oktobrī pāvests Pijs XI paaugstināja Rīgas bīskapiju par arhibīskapiju un Rīgas bīskapu par arhibīskapu. Savukārt, 1924. gada 11. februārī V. E. arhibīskaps Antonīno Cehīni (Antonino Zechini) izsludināja Rīgas bīskapijas paaugstināšanu par arhibīskapiju.
1924. gada 3. maijā notika baznīcas pārsvēte. 4. maijā tika celebrēta pirmā Sv. Mise, kā arī notika V.E. arhibīskapa Antonija Springoviča svinīgs ingress katedrālē. Pēc tam pāvesta legāts Mirastitulārbīskaps Antonīno Cehīni svinīgā kārtā izsludināja konsistoriālo dekrētu par Rīgas arhibīskapijas dibināšanu, pēc kā viņš iesvētīja prelātu Jāzepu Rancānu par palīgbīskapu. Svinībās piedalījās delegāti no Latvijas draudzēm, Saeimas deputāti, valdības locekļi un sabiedrības pārstāvji.
Brīvās Latvijas Republikas laikā attīstījās katoļu laju organizāciju darbība, kā arī tika izdoti dažādi katoļu periodiskie izdevumi.
1937. gada augustā Rīgas arhibīskapa Antonija Springoviča vadībā notika Baznīcas Rīgas provinces sinode, kas izstrādāja statūtus Baznīcas Rīgas provincei un iezīmēja virzienu turpmākajam pastorālajam darbam Latvijā. Tajā pat gadā arhibīskapam Antonijam Springovičam piešķīra metropolīta titulu.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja padomju karaspēks un iesaistīja Padomju Savienībā. Rīgas arhidiecēze turpināja pastāvēt, taču Baznīcas īpašumus visā Latvijā konfiscēja, katoļu organizācijas un izdevumus likvidēja, priesteriem bija jāatstāj baznīcu mājas.
1941. gada 14. jūnijā represēto vidū bija arī daudzi priesteri. 1941. gada 22. jūnijā sākās karš un Latviju okupēja vācu karaspēks. Kara laikā Latvijas katoļu Baznīcai nenācās piedzīvot īpašus spaidus. Bija pat dota atļauja darbu atsākt Teoloģijas fakultātei.
1944. gadā, padomju karaspēkam tuvojoties Rīgai, uz Rietumiem emigrēja ap 40 Latvijas priesteru, uz Vāciju izveda bīskapus Jāzepu Rancānu, Boļeslavu Sloskānu, kā arī Liepājas diecēzes bīskapu Antoniju Urbšu.
1945. gadā, kad Latvijā atjaunojās padomju vara, sākās katoļu Baznīcas vajāšana.
1946. gadā Rīgā atvēra Garīgo semināru pie Sv. Franciska baznīcas, taču arī seminārs bija pakļauts vajāšanām.
No pirmskara laika 198 priesteriem Latvijā 1950. gadā bija palikuši tikai apmēram 60. Metropolīts A. Springovičs 1959. gadā nomira, viņa vietā stājās bīskaps Pēteris Strods.
Ticības spaidi un ateisma aģitācija arvien pastiprinājās, tika šantažēti priesteri. Jau 1960. gadā bīskaps P. Strods nomira. Pēc tam par arhidiecēzes administratoru kļuva dekāns Juliāns Začests.
Pēc pāris gadiem valdība viņam aizliedza pildīt arhibīskapijas administratora pienākumus, un viņa vietā stājās Liepājas bīskapa ģenerālvikārs un kūrijas kanclers Juliāns Vaivods. 1983. gadā pāvests Jānis Pāvils II bīskapam J. Vaivodam piešķīra kardināla titulu. Kardināls J. Vaivods nomira 1990. gada 24. maijā savā rezidencē Rīgā un tika apbedīts Aglonas Bazilikas dārzā.
1991. gada 8. maijā pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas metropoliju kā Baznīcas provinci un iecēla par Rīgas arhibīskapu-metropolītu Jāni Pujatu.
1993. gada 8. septembrī Rīgas Sv. Jēkaba katedrāli apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, vizītes laikā atjaunojot mūsu zemes pirmā bīskapa, Livonijas apustuļa svētā Meinarda godināšanu.
1995. gada2. decembrīizsludināja Svētā Krēsla dekrētu par Latvijas katoļu sadalīšanu 4 diecēzēs: Vidzeme ar centru Rīga (Rīgas arhidiecēze), Kurzeme ar centru Liepāja (Liepājas diecēze), Latgale ar centru Rēzekne-Aglona (Rēzeknes-Aglonas diecēze) un Zemgale ar centru Jelgava (Jelgavas diecēze).
2001. gada28. janvārī pāvests publiski paziņoja par Rīgas arhibīskapa-metropolīta Jāņa Pujata iecelšanu par kardinālu.
2010. gada 8. augustā Rīgas Domā par Rīgas arhibīskapu-metropolītu iesvētīja priesteri Zbigņevu Stankeviču. 21. augustā notika jaunā Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča ingress jeb svinīga ieiešana Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, kas ir Rīgas arhibīskapa sēdeklis, un oficiāla diecēzes vadības pārņemšana.
Kardināls Jānis Pujats 21. augustā beidza pildīt apustuliskā administratora pienākumus, kļūstot par emeritētu (pensionētu) bīskapu un turpinot veikt ticīgo pastorālo aprūpi Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē.
Avoti:
Trūps H. „Katoļu Baznīcas vēsture”, Rīga, Avots, 1992
Balodis A. „Latvijas un latviešu tautas vēsture”, Rīga, Neatkarīgā teātra „Kabata” grāmatu apgāds, 1990
www.katolis.lv
